Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. 1953. gadā no Maskavas atceļoja aicinājums likvidēt visus Baltijas republiku Radio korus.
Autora ziņas
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Ja paraugāmies uz Latvijas Radio vēsturi, tad būtībā šis ir latviešu mūzikas vēstures pārskats, un nenoliedzami - it visi Latvijas Radio muzikālie kolektīvi tajā ierakstījuši spilgtas lappuses.
„Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!” – gribas izsaukties, redzot, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas „Rīga 2014” pasākumi turpinās arī šajā gadā. Piemēram, šonedēļ prezentēts „Rīga 2014” un Satori.lv redakcijas veidotais rakstu krājums „Rīga kā vieta kultūrai”, paplāns, patumšs izdevums, ko steidzu izpētīt, jo solīts, ka tajā „aprakstīti procesi, ko Eiropas kultūras galvaspilsētas gads uzsāka Rīgā”.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Otrais pasaules karš beidzies – Radiofonā viss izpostīts.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Vācu okupācijas laikā Otrā pasaules kara gados Rīgas radio oriģinālraidījumu nebija daudz, un par vienu no nozīmīgākajiem kļuva pārraide „Latviešu karavīru pusstunda”.
Janvāra sākums ir kā radīts iepriekšējā gada notikumu bilances pārskatīšanai: ja Latvijas interneta portāli publicējuši ārzemju 2014. gada labāko disku un ievērojamāko mūziķu tabulas, tad pašmāju „grāmatvedībā” valda klusums. Iespējams, pirms vētras, jo pirmdien izsludināti labāko „piecinieki” Latvijas Mūzikas producentu apvienības LaMPA rīkotajā aptaujā „Zelta mikrofons”.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā, Rīgas radio jau 1. jūlijā savu programmu iesāka ar himnas „Dievs, svētī Latviju!” atskaņojumu.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. 1940. gads ir strauju pārmaiņu laiks Latvijas, un, protams arī radio vēsturē.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Latvijas Radio vēsture liecina, ka pirmajās desmitgadēs radio izpelnījās vismodernākā informācijas līdzekļa slavu.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. 30.gados ar laiku uz radio sāka ceļot abonentu vēstules, kur skaidri nodalījās vieglākas un nopietnākas mūzikas cienītāji - viens lūdza divreiz dienā dziesmu par laša kundzi, bet otrs solījās atteikt abonementu, ja to dzirdēs vēl kaut vienu reizi. Viens Zāru Leanderi sauca par dievišķu, cits – par neciešamu.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Radio pirmsākumos programmas plānošanu ļoti sarežģītu padarīja dzīvo priekšnesumu pārraidīšana.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Jau pirmajos darbības gados raidījumi kļuva arvien daudzveidīgāki.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkosimies gan Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Pēc veiksmīgas darba uzsākšanas Latvijas Radio 1925. gada 9. decembrī pirmo reizi sāka raidīt pēdējās ziņas 20 minūšu garumā. Savam pirmajam Jaungadam Radiofons veltīja 25 minūtes garu priekšlasījumu par Vecgada ticējumiem, un decembra sākumā izdevās saņemt operas un konservatorijas vadību atļauju māksliniekiem sestdienās un svētdienās sniegt radiokoncertus.
Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkosimies gan mūsu skaņu ierakstu arhīvā, gan Latvijas Radio vēstures rubrikā „Radio arhīvu dārgumi”. Janvāra sižetos – par to, kā tapusi mūsu vieglās mūzikas vēsture.
Apstulbu, ieraugot uz ielas plakātu - "Mobilais telefons biežāk nekā Ziemassvētki"! Nu, cik tālu var turpināties Kristus piedzimšanas leģendas komercializācija, kas jau tā iestigusi dāvanu kupenās un spīdīgu dekorējumu kalnos?! Un, ja tiesa, ka liela daļa svinētāju dāvanām izraugās filmu un mūziku diskus, tad pēdējos gados šo jomu noteikti papildina arī biļete uz gadumijas koncertu kādā no Latvijas teātriem vai Ziemassvētku priekšnesumu baznīcā.
Saulgrieži. "Grieži", protams, ir sāpīgs vārds, bet tam ir divas nozīmes: kaut ko atdalīt jeb griezt vai arī pavērst citā virzienā, pagriezt. Kalendārajā nozīmē šajās dienās piedzīvojam kārtējo gaismas uzvaru pār tumsu, tātad griežamies uz vasaru. Un nogriežam tumšās, rudens miglas un neskaidrības pilnās dienas, kam nu sekos saules ceļš uz jaunu pilnbriedu.
Nesen ar mazohistiskām šausmām noskatījos ASV realitātes šova „Bridalplasty” dažas sērijas: šī ir 12 līgavu sacensība, kurā jaunas sievietes cīnās par tiesībām veikt plastiskās operācijas, atsūkt taukus vai tikt pie kosmētiskās injekcijas, lai kļūtu par, viņuprāt, ideālu līgavu.
„Gads pēc Zolitūdes”. Latvijas Radio 1 labu laiku šajā rubrikā uzplēsa mūsu rētas pēc ievainojuma, ko izraisīja 54 cilvēku slepkavība „bez iepriekšēja nodoma”. Daža brūce nesadzīs nekad. Savukārt mums, pārējiem, kas savus tuviniekus nav zaudējuši, šīs dienas atgādināja, ka, lai pēkšņi mirtu vai tiktu sakropļots, nemaz nav vajadzīgs bandīts vai dzērājšoferis, bet pietiek ar lielveikalu.
Izrādās, ka Fjodors Dostojevskis bijis tas, kurš savā romānā „Idiots” uzrakstījis šos noslēpumainos vārdus: „Skaistums izglābs pasauli!” Protams, ne jau skaistums būs tas, kas mūs aizsargās no meteorītu lietus vai ielies naftu tukši izpumpētajās zemes dzīlēs, turklāt alkas pēc skaistā jau tagad izmainījušas šo pasauli uz neatgriešanos. Silikons, implanti, mūžīgā jaunība - viss, kas saistās ar dzīšanos pakaļ šim „jaunības putnam ar skaisto balsi”, Tenesija Viljamsa vārdiem runājot.
Par to, kā ar skaļas reklāmas palīdzību jebkuru sīkumu var padarīt par izcilu notikumu, laikam lieki runāt. Tagad apzīmējums „leģendārs” kļuvis par ikdienišķu epitetu, šķiet, ik uz soļa varam sastapt kādu zvaigzni, slavenību, sabiedrības „krējuma” pārstāvi. Interesanti, kas šos nosaukumus izdomā – varbūt „populārās personības” pašas?
Savādi, bet Eirovīzijas frontē no Latvijas Televīzijas puses pagaidām valda pilnīgs klusums, kaut citu gadu jau novembrī noslēdzās dziesmu pieteikšana šim populārajam starptautiskajam konkursam. Tikmēr pavisam citas raudzes Eirovīziju var novērtēt Latvijas Nacionālajā teātrī, kur četru Eiropas viesrežisoru ciklā "Šengenas zonas spožums un posts" lietuviešu režisors Vids Bareikis ķēries pie tēmas, kas katru gadu ne tikai Latvijā uzjundī apbrīnojamas kaislības.
Tā kā nedēļas nogalē, kā parasti, bija vairāk laika palasīt, „izbūros” caur visai interesantai publikācijai žurnālā „Mājas Viesis”, apcerējumam par tēmu – vai drukātajiem izdevumiem pienācis gals. Ar te rakstīto var sīkāk iepazīties katrs pats, bet dažas idejas likās ne tik vien pārdomu vērtas, bet pat satraucošas, kaut vai atziņa, ka „internets maina domāšanas, runāšanas un atmiņas veidu”.
Bonds. Džeimss Bonds – sevi pieteica britu supervaronis. Mums, latviešiem tagad ir Cukurs. Herberts Cukurs – producenta Jura Millera izcīnīts mūzikls jeb muzikāla drāma, par kuras žanrisko piederību varētu strīdēties. Diemžēl ne jau mūzikas, bet gan ap galveno varoni izraisītās ažiotāžas dēļ sabiedrība pievērsusi lielu vērību šim darbam, kas 16.oktobrī tika izrādīts jaunajā koncertzālē „Rīga”.
Iedvesmas pilna devos uz Andra Gaujas filmas "Izlaiduma gads" pirmizrādi. Jāsaka, ielūgumu izlūgties nebija viegli – zāle patiesi bija pārpildīta ar tiem, kuri kāroja pirmie noskatīties jau starptautiskos kinofestivālos Kanādā, Norvēģijā un Krievijā atrādīto kinolenti. Taču aplausi bija pašķidri, lielākoties sajūsmas saucieni skanēja no beidzamajām rindām, kur laikam bija pulcējušies gados jaunāki skatītāji, kam šī filma acīmredzot bija adresēta. Skatītāji sajūsmā nelēca kājās, bet vienalga divu dienu laikā tieši "Izlaiduma gads" kļuva par skatītāko filmu "Forum Cinemas" un turpmāk tiks parādīta kinomīļiem vairāk nekā 100 dažādās vietās Latvijas novados.
Gadās, ka negaidītā vietā un laikā tu izdzirdi īstos vārdus, kas sakārto kādus tagadnes uzskatus vai dod atslēgu nākotnes rīcībai. Man tā gadījās vakar, kad ar savām pārdomām par to, kas ir laime un veiksme, dalījās psiholoģijas doktors Ivars Austers.
Noskatījusies Latvijas – Lietuvas kopražojuma filmu „Spēlmanis”, no zāles izgāju ar rūgtu pēcgaršu ne jau kādu profesionālu kvalitāšu dēļ, bet drāmas asiņainības un nolemtības iespaidā.
Nupat, 20. septembrī ar rekordgaru koncertu tika ieskandināta atjaunotā Zinātņu akadēmijas lielā zāle, kas turpmāk tiks apzīmēta ar pieticīgo nosaukumu „Koncertzāle Rīga”. Šis projekts tapis pēc odiozā producenta Jura Millera privātas iniciatīvas...
Vidējais dēls vakar izteica pārdomu vērtu jautājumu – „Mammu, es nesaprotu, kāpēc tas tā ir. Ar skolasbiedriem man daudz vieglāk ir sarunāties draugiem.lv vai „Facebook” nekā ikdienā skolā, kur viņi visi ir barā". Skat, mans trīspadsmitgadnieks pamanījis to, ko es jau sen novēroju mācību iestāžu gaiteņos: sēž rindiņā skolnieki un nevis sarunājas, bet lūr katrs savā „gadžetā”, reizēm iemetot acis arī kaimiņa ierīcē, ja viņš spēlē kādu neredzētu spēlīti.
„Es jau neesmu nekāds dziedātājs. Ja no dziedāšanas varētu atbrīvoties, nebūtu slikti vispār, jo tas ir diezgan mokoši. Dziedātājs ir nelaimīga profesija, nožēlojama,” – šādi skan dziedātāja Zigfrīda Muktupāvela atklāsme, kas lasāma septembra „SestDienā” un pārpublicēta delfi.lv kā „Dienas citāts”. Jāsaka, skumja un daļas lasītāju pārprasta atziņa no izslavēta mūziķa puses, kamēr ko pilnīgi pretēju bija tā laime piedzīvot 13.septembra vakarā Mārupes kultūras namā, kur notika dziedātājas Māras Krievkalnes, jā – nebaidos šī skaitļa – 70. jubilejas koncerts.
Kopš bezmaksas apraidi pameta TV3 un LNT, būdama tikai dekodera īpašniece, kopš pavasara gluži labi iztiku gandrīz bez televizora pārraižu skatīšanās. Izņēmumi bija lielie, skaistie koncerti, piemēram, ieskats Vispasaules koru olimpiādē un 23. augusta sarīkojums Brīvības pieminekļa pakājē LTV1. Taču jaunākais dēls ar šādu kārtību nebija īsti mierā, un arī man raizes darīja garie, tumšie rudens un ziemas vakari, kuros spilgtuma devu noteikti varētu ieviest pašmāju šovi ar muzikālu „piešprici”.
Tieši miermīlīgās pretošanās akcijas "Baltijas ceļš" 25. gadadienā noslēdzās Latvijas Radio 2 rīkotais patriotisko dziesmu konkurss ar Egona Pičnera dziesmas „Baltupe” uzvaru, un pēc tam, kad ziņa par 43 iesniegtajām dziesmām, četriem uzvarētājiem un balvu sadali bija izsūtīta ziņu aģentūrām, gaidīju, ka man kā konkursa producentei piezvanīs kāda žurnāla vai televīzijas, vai radiostacijas pārstāvis, gribēdams uzzināt ko vairāk par šo muzikālo notikumu. Nekā – nekādas intereses!
Vai cilvēki vēl lasa dzeju? Nav gadījies redzēt kādu trolejbusā ar pavērtu dzeju grāmatiņu, arī parkā uz soliņa nē. Varbūt viņi lasa gultā pirms aizmigšanas vai divatā jūras krastā? Bet liekas, pat skolā vairs nav jāmācās garie panti kā kādreiz no galvas: "Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs…"
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
