Radio arhīvu dārgumi: Visiem pa prātam nenodziedāsi…

Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā.  30.gados ar laiku uz radio sāka ceļot abonentu vēstules, kur skaidri nodalījās vieglākas un nopietnākas mūzikas cienītāji - viens lūdza divreiz dienā dziesmu par laša kundzi, bet otrs solījās atteikt abonementu, ja to dzirdēs vēl kaut vienu reizi. Viens Zāru Leanderi sauca par dievišķu, cits – par neciešamu.

Lūk, klausītāja vēstule žurnālā „Radioabonents” 1932. gadā: „Par humora kvalitāti grūti strīdēties, jo kas vienam patīk, var otram nepatikt. Bet ir arī parādības, kuras vienlīdz stipri nosoda ļoti daudzi. Tā tas ir arī ar Āres šlāgeriem, kas pa lielākai daļai ir tulkojumi un pie tam slikti tulkojumi. Iemīļotie skaņu filmu šlāgeri, kurus esam dzirdējuši populāru mākslinieku izpildījumā, Āres dziedājumā kļūst gandrīz vai par parodiju. Tāpēc - jo mazāk dzirdēsim Jāni Āri Radiofonā, jo labāk būs!”

1933. gadā Teodors Bērziņš no Liepkalnes raksta: „Pirmais: Radiofonam neder tādi dziedātāji, kas lielās ar balss stiprumu un skaļumu: Radiofons nav Nacionālā opera! Lai gan es - šo rindiņu rakstītājs, - kā sak', pats olas nedēju, bet par olu omletēm varu spriest daudz labāk par kuru katru vistu. Tādēļ ļoti lūdzu (arī 20 abonentu vārdā), likvidēt tādus nepiemērotus dziedātājus. To vietā labāk aicināt Marisu Vētru.

Otrais - noraidīt pēc iespējas vairāk latvju skaņu plates. Jo katram vistuvāk stāv pašu darbs. Trešais - atļaut uzstāties arī provinciešiem — rīkojot dažādu apgabalu stundas vai pusstundas. Daudzos pagastos ir diezgan labi nostādīti kori, dubultkvarteti, kā arī atrodams viens otrs labs deklamātors un satīriķis. Tā panāktu ciešāku sadarbību starp laukiem un pilsētu. Jo, es droši galvoju, par laucinieku izpildījumiem interesēsies visi pilsētnieki. Un, izgādājot puscenu uz dzelzceļa tādām grupām, iznāks labāki rezultāti nekā klausoties nez kādus tur adagio, allegro un tā tālāk.”

Arī radio iestādē gadījās par kuriozam, piemēram, reiz kopā ar ansambļa „Deviņi bāleliņi” dalībniekiem studijā ienācis komponists Emilis Melngailis, piegājis pie mikrofona un sācis dziedāt, vai, pareizāk sakot, baurot līdzi dziedoņiem un spēlmaņiem savas tautasdziesmu apdares. Pēc Radiofona noteikumiem, ikvienu solistu vai ansambli pārbaudīja mūzikas komisija un pie mikrofona laida, ja priekšnesuma muzikālais līmenis tika atzīts par raidījumam piemērotu. Ansamblis, kas atskaņoja Melngaiļa kompozīcijas, bija atzīts par raidījumiem piemērotu, bet nekādā ziņā paša cienījamā komponista neskolotā balss. Iespējams, ka godājamais skaņradis pirms raidījuma bija iedzēris kādu glāzi alus, bet mūzikas redaktoriem atlika vēlēties, lai klausītāji nodomātu, ka dziesmu dziedājis kāds „tautas dziedonis”. Radiofona direktoram ar Melngaili bijusi nopietna saruna, un viņa solopriekšnesumi vairs neatkārtojās. Radiofons nekādus klausītāju protestus nesaņēma, un šis gadījums drīz aizmirsās.

Un vēl - reiz jaunā dziedātāja Vera Fricnoviča bija ieradusies radio, lai pēc direktora Arvīda Pārupa lūgumu ko nodziedātu, bet programmas pieteicējai, dzejniecei Mirdzai Ķempei direktors nebija paspējis par programmas maiņu paziņot, un Mirdza neesot gribējusi laist dziedātāju pie mikrofona. Laimīgā kārtā minūti pirms raidījuma direktors Pārups ieradies un pārliecinājis programmas pieteicēju, ka viss notiek ar viņa ziņu. Un Vera Fricnoviča todien Franča Šūberta dziesmas esot dziedājusi apvainotā balstiņā…

Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti