Daiga Mazvērsīte: Pirms gada bija sēru dienas

„Gads pēc Zolitūdes”. Latvijas Radio 1 labu laiku šajā rubrikā uzplēsa mūsu rētas pēc ievainojuma, ko izraisīja 54 cilvēku slepkavība „bez iepriekšēja nodoma”. Daža brūce nesadzīs nekad. Savukārt mums, pārējiem, kas savus tuviniekus nav zaudējuši, šīs dienas atgādināja, ka, lai pēkšņi mirtu vai tiktu sakropļots, nemaz nav vajadzīgs bandīts vai dzērājšoferis, bet pietiek ar lielveikalu.

Man prātā arī 2001. gada 11. septembris. Šai dienā, kas satricināja pasauli, man bija norunāta intervija ar dziedātāju Igo, - tieši sešos, kad debesskrāpī jau bija ietriekusies pirmā lidmašīna. Igo televizors bija noregulēts uz CNN, un mēs abi ieplestām acīm blenzām uz dūmu mutuļiem, skrienošajiem cilvēkiem, ēkas drupām. Likās, ka sabrukusi nevis viena māja, bet gadsimtiem būvēta milzu celtne, vārdā „civilizācija”.

Par laimi, mēs toreiz skaidri zinājām, ka vainīgi ir „sliktie” – teroristi, un gulēt varēja mazliet mierīgāk, jo uzreiz bija skaidrs, ka nu amerikāņi saņems visus spēkus, lai ļaundarus sodītu. Zolitūdes gadījumā, izrādās, nekādu ļaundaru nav. Vismaz jau gadu nevienam nav izvirzīta nekāda apsūdzība, lai gan visas iestādes raujas melnās miesās, noskaidrojot vainīgos. Taču, vai kāda mācība ir gūta, jāšaubās, ja jau liktenīgā lielveikala galvenais būvuzņēmējs „Re&Re” saglabājis tik labu reputāciju, ka tam uzticēts valsts pasūtījums 11 miljonu apmērā.

Taču ne jau likumsargu gauso darbošanos vēlējos apcerēt, bet gan to, kādu iespaidu šādas šaušalīgas traģēdijas atstājušas mākslas un kultūras dzīvē, piemēram, 11. septembra notikumi atainoti ne tikai dokumentālajās, bet arī vairākās mākslas filmās kā Pola Grīngrāsa „Reiss 93” un Olivera Stouna „Pasaules tirdzniecības centrs”, par šo „dienu, kas izmainīja pasauli” sarakstītas lugas, skaņdarbi, tapušas gleznas, pat komiksi.

Latvijā Dvīņu torņu sabrukšana iespaidojusi, šķiet, vien Kasparu Dimiteru, kura dziesmu „Ņujorkas baltais lakatiņš” tā gada Ziemassvētku izlasē iedziedāja Jānis Stībelis. Dimiters bija arī vienīgais, kurš dziesmu „Trīs sniegpulkstenīši” veltīja 1999. gada 22. februāra slepkavībai Gulbenē, kad varmāka izdzēsa triju dusošu bērniņu un bērnudārza audzinātājas dzīvības. Toreiz šis baismais noziegums atkal aktivizēja diskusiju, vai tiešām nāvessods reizēm nebūtu obligāts...

Arī koncertu un izrāžu atcelšana pēc Zolitūdes traģēdijas izraisīja daudz pārdomu. No vienas puses, protams, izklaide šādā situācijā nav ētiska, taču Liepājas teātra viesizrāde ar lugu „Stavangera” toreiz bija īstajā vietā un laikā, jo tovakar saplūda māksliniecisko simbolu drūmā koncentrācija ar publikā valdošo sakāpināto emocionalitāti.

Grupa „Jumprava” savu koncertu Dikļu pilī tās nedēļas nogalē arīdzan veltīja Zolitūdes upuriem, viņus pieminot ar klusuma brīdi. Un piekritīsiet taču, ka sāpīgu jautājumu kulminācijas brīdī, valdot sirdī un domās milzu apjukumam, pa galvu jaucoties vienam vienīgam jautājumam – „kāpēc tam bija jānotiek?” -  ir labāk, ja savas sāpes vari izsāpēt nevis viens savā mājā, bet kopā ar līdzcilvēkiem, kur kāds skaļi izrunā vārdus, kas citādi varbūt paliktu nepateikti.

Drīz pēc notikušā Latvijas Radio 2 fonotēku papildināja grupas „Radio” dziesma „Tur, augšā” un Jāņa Lemeža skaņdarbs „Mums visiem”, arī jaunā dziedātāja Marta Ritova veltīja dziesmu „Eņģeļu koris” Zolitūdes traģēdijā cietušajiem – tā gan palikusi ierakstīta tikai internetā klausāmā demo versijā ar autores klavieru pavadījumu.

Šovasar jaunais komponists Jēkabs Jančevskis veltījis skaņdarbu Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem – to autors atskaņoja kopā ar kori „Sola”, mūzikā liekot dzejnieka Ojāra Vācieša vārdus „Ar zvaigžņu kluso gaismu”. Vismaz pagaidām notikušais nav radis savu atainojumu kādā lugā vai TV miniseriālā. Ak, piedodiet, neskatos „UgunsGrēku” – varbūt pēkšņi tur kāds varonis ir pieminējis Zolitūdi vai aicinājis uz „Maximas” veikalu boikotu? Protams, bijušas dokumentālas filmas par Zolitūdi, bet mākslas kino nav pat vērts pieminēt. Pat ja ar valsts un sponsoru atbalstu arī izdodot sameklēt „starta kapitālu” tādas filmas radīšanai, tad neviens no režisoriem nebūtu ieinteresēts riskēt ar savu labo slavu, ja nu gadītos aizvainot kādu no traģēdijā iesaistītajām pusēm.

Veltījums aizgājējiem, protams, nav tikai sērīgs skaņdarbs minorā, tam jālaužas no autora sirds dziļumiem, kā tas bija ar komponista Zigmara Liepiņa šopavasar Domā atskaņoto „Transcendentālo oratoriju”. Tai iedvesmu sagādāja pašaizliedzīgas mātes upuris Japānas zemestrīces laikā. Tagad kāds Zolitūdē izdzīvojušais sola uzcelt baznīcu aizgājēju piemiņai un dzīvi palikušo atmiņas uzturēšanai par godu. Arī tas palīdzēs neaizmirst šo nolaidības un nejaušības traģisko iznākumu, par kuru nevajadzētu klusēt arī mākslas tempļos mītošajiem. Bet tikai tad, ja tas patiešām darīts no sirds…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt