Radio kļuva par modes lietu, kam daudz publikāciju veltīja arī Latvijas laikraksti, piemēram, žurnāls „Radio” 1926. gadā raksta, lūk, ko: „Īsi pirms plkst. 8 vakarā mākslinieki un runātāji ieiet telpā, kura pirmā brīdī uz nepieradušu atstāj savādu iespaidu. Daudziem izliekas, ka tie ir iegājuši it kā kapā. Vispirms telpā nav logu. Visas sienas un griesti apklāti ar biezu raibas drānas kārtu, kura brīvi krītošās krokās neatstāj nevienu vietiņu kailu. Zem drānas vēl nāk polsterējums apmēram 10 cm biezumā. Grīdu sedz biezs tepiķis, kurš apslāpē katru soli. Tamdēļ šinī telpā ir neparasts klusums. Katrs vārds ir apslāpēts, katra skaņa atgādina čukstēšanu. Arī mākslinieki, pirmo reizi uzstājoties radiofonā, nejūtas kā parasti; tie bieži nepazīst vairs savu balsi jeb instrumentu. Nervoziem šāda telpa, protams, būtu paradīze. Te tos ne mazākais troksnītis netraucētu. Kamdēļ tas viss ir vajadzīgs? Tamdēļ, ka šinī telpā atrodas visjūtīgākā auss — mikrofons, kurš uztver arī vismazāko troksnīti. Telpās ar kailām sienām, griestiem un grīdu rodas blakus īstajai skaņai arī atbalss skaņas, kuras cilvēka ausij gan maz jūtamas, bet mikrofonā viņas dod nevēlamus skaņu kropļojumus. Tāpēc arī telpa viscauri apsista ar drānu, kura tad nu apslāpē šīs nevēlamās atbalss skaņas un mikrofons uztver tikai tiešo skaņu. Kāds nu izskatās šāds mikrofons? Tas ir velteniska izskata metāla trauks, kam vienā galā ir plāksnīte, tā sauktā membrāna, apmēram 12 cm diametrā. Šī membrāna ir no plāna, sevišķi pagatavota papīra, kuras vidū ir piestiprināta maza spolīte ar ļoti tievu drātīti.”
Pirmās radio pārraides sākās ar pareiza laika signāla raidīšanu, ko deva Latvijas Universitātes astronomiskā observatorija, pēc signāla diktors, ko tolaik sauca par spīkeru, piesēdās pie galdiņa un uzrunāja klausītājus: „Rīga - Radiofons. Labvakar...” Tika nolasīti jaunākie notikumi, tirgus un biržas ziņas. Tad pēc trīs minūšu ilga pārtraukuma sākās muzikālie priekšnesumi.
Pārtraukuma laikā mikrofonu izslēdza, mūziķi steigā sakārtoja savus instrumentus, notis, sasēdās kā vajadzīgs; dziedātājiem uzsita uz klavierēm pareizo „toni"; un priekšnesumu daļas vadītājs deva zīmi, pēc kuras mikrofons tika atkal ieslēgts.
Dziedātāja Paula Brīvkalne intervijā žurnālā „Latvijas Vilnis” savulaik pieminējusi grūtības, ar kādām nācās saskarties pirmajiem radiofona mūziķiem: vispirms jau trūka publikas un pierastā zāles plašuma, bet vissarežģītāk bija pāršķirt lapaspuses, jo, to neuzmanīgi izdarot, šis citkārt cilvēka ausij netveramais troksnis mikrofona priekšā pārvērtās varenā pērkona dārdienā.
Pēc Otrā pasaules kara latviešu operdīva Paula Brīvkalne nonāca Vācijā, kur ar lieliem panākumiem uzstājās Oldenburgas, Eses un Štutgartes operteātros, viņa sniedza koncertus latviešu sabiedrībai.
Arhīva ierakstā Paula Brīvkalne dzied Latvijas Radio mūzikas daļas vadītāja un orķestra galvenā diriģenta Jāņa Mediņa radīto tautasdziesmas apdari no cikla, kas radīts 1954. gadā.
