Vispār jau pirkt biļeti uz baznīcu man šķiet absurds, pat ja dzirdu atrunu, ka mūziķiem taču jāmaksā par benzīnu, elektrību un maizīti ar sviestu arī gribas. Vienalga, šie koncerti pārsvarā ir kupli apmeklēti, kaut, piemēram, dažā dievnamā ap Ziemassvētkiem vai ik vakaru notiek pa sarīkojumam, kuru nosaukumi ir visai tradicionāli un atgādina vien reklāmas saukļus - "Ziemassvētku roze", "Pieskaries brīnumam", "Tavas pēdas sniegā", "Tev tuvumā"...
Interesanti, ja pasākums notiktu kultūras centrā, vai tad arī uz to plūstu apmeklētāju straume, vai tomēr baznīcas velves ir daudz iedarbīgāks reklāmas magnēts, sak’, divi vienā - baznīcā sen neesmu bijis un arī mūziku, turklāt populāru dziedoņu priekšnesumā, paklausīšos.
Vēlme tieši Ziemassvētkos pulcēties ar garīguma zīmi rotātā koncertā ir interesants fenomens, kas, izrādās, gadu no gada kļūst populārāks. Aizraujošā intervijā ar virsrakstu "Tagad sarkanos ikrus vairs nepērku" aktrise Rēzija Kalniņa atzīstas nevis piespiedu jostas savilkšanā, bet gan faktā, ka viņas un Ulda Marhilēviča Ziemassvētku koncertprogramma "Mana roka Tavējā" ir bijusi tik pieprasīta kā pērn, tā šogad, ka pieņemti pasūtījumu jau uz nākamo gadu! Un tā ikru būšana ir sūrošanās par augsto holesterīna līmeni tajos, nevis raizes par ko citu.
Protams, notiek arī Ziemassvētku koncerti baznīcās par tā saucamajiem ziedojumiem, proti, pēc principa: cik kuram nav žēl, un papīra "piecītis" tad ir visbiežāk sastopamā valūta. Varbūt ir slikta gaume lūkoties cita maciņā, un tomēr - nekādi netieku gudra, vai mūsu mākslinieki no tīras sirds steidz ar Ziemassvētku vēsti pie tautiešiem, vai varbūt muzicēšana Ziemassvētkos mūsu popmūziķiem pārvērtusies par tikpat ienesīgu rūpalu kā Līgo lustes vasarā, kaut gan sastopami arī izņēmumi.
Tā komponists Jānis Lūsēns, savā bērnībā sirsnīgi aizrāvies ar ērģeļspēli Liepājas baznīcā, pirms nedaudziem gadiem labprāt negaidot uzradās puspamestās lauku baznīciņās ar nelielu koncertu. Tāpat lasīju, ka dziedātājs Daumants Kalniņš ar savu kvintetu darbošanos sācis pirms pieciem gadiem tieši Ziemassvētkos un ne jau tais prestižākajos dievnamos, bet provincē, bez lielas reklāmas un augstas ieejas maksas. Šogad Kalniņš jau ir galvenā zvaigzne Ziemassvētku koncertos Ķīpsalā, kur šo tradīciju 2004.gadā uzsāka "BT1" valdes priekšsēdētājs Viesturs Tīle, savukārt pirmo publisko Ziemassvētku koncertu padomju ēras norietā 1988.gadā Latvijas Televīzijā sarīkoja Maestro Raimonds Pauls, kurš gan visai ironiski izsakās par savu amata brāļu svētceļojumiem pa baznīcām Ziemassvētkos. Tomēr Pauls pats šogad šai biznesā iesaistījās ar priekšnesumiem mūzikas namā "Daile" tandēmā ar dziedoni Zigfrīdu Muktupāvelu, un biļešu cenas šim koncertam vismaz es vērtētu kā samērā augstas.
Varbūt, samaksājot 30 eiro par Ziemassvētku dziesmu koncertu, klausītājs pūlas sev nopirkt svētku sajūtu, ko citādi nespēj iegūt, jo ir noskrējies pa bodēm, tirgu, bērnu eglītēm un dāvanas pakodams? Uh, tad nu beidzot var atvilkt elpu, paklusām līdzi vilkt "Ak, eglīte" un apgarotu seju raudzīties uz mūziķiem, kam šajā dienā šī ir jau otrā uzstāšanās un maķenīt velk uz miegu. Labi, ka ir tādi "Iļģi", kas uzrīko latviskas Saulgriežu svinības nakts koncertā, tiesa, tādā šai noskaņai pavisam neiederīgā ēkā kā Latvijas Zinātņu akadēmija.
Līdzīgi kā savulaik, Latvijai atgūstot neatkarību, ar smīniņu gadījās uzlūkot pārliecināto komunistu dievbijību, tad tagad izbrīnu raisa mūziķu tik dedzīga pievēršanās Kristus tēmai tieši Ziemassvētkos. Netrūkst taču arī pašdarbības koru, ansambļu, solistu koncertiem, kuri parasti par klausīšanos naudu neprasa, taču visa šī muzikālo notikumu pārbagātība padara dziedāšanu mājās pie eglītes gluži nevajadzīgu un nelietderīgu, pat bālu, pliekanu un bezgaumīgu. Vecmāmuļas raupjo pirkstu spēlētais klavieru pavadījums bez šova nekādi nespēj līdzināties profesionāļu sniegumam ar videoinstalācijām fonā. Un vārdus baznīcas dziesmiņām vai mūžīgajai "Reiz mežā dzima eglīte" spējam atcerēties vairs tikai ar mobilā telefona palīdzību. Tad redz, kāpēc bez mobilā vairs nav iedomājami Ziemassvētki!
