Daiga Mazvērsīte: Mazliet gaismas Cukuram

Bonds. Džeimss Bonds – sevi pieteica britu supervaronis. Mums, latviešiem tagad ir Cukurs. Herberts Cukurs – producenta Jura Millera izcīnīts mūzikls jeb muzikāla drāma, par kuras žanrisko piederību varētu strīdēties. Diemžēl ne jau mūzikas, bet gan ap galveno varoni izraisītās ažiotāžas dēļ sabiedrība pievērsusi lielu vērību šim darbam, kas 16.oktobrī tika izrādīts jaunajā koncertzālē „Rīga”. 

Pirms tam notika pirmizrāde Liepājā, kā stāsta, pustukšā zālē, ar ovācijām aizvadīta izrāde Ventspilī. Arī Rīgā publika noslēgumā piecēlās kājās – interesanti, ka viens no pirmajiem, kas šādi pagodināja mūzikla radošo grupu, bija „Čikāgas piecīšu” vadonis Alberts Legzdiņš. Sirmajam vīram ar patriotisku stāju un nelokāmu mugurkaulu noteikti netrūktu drosmes aizstāvēt Cukura tēlu ne tikai to mūzikla pretinieku priekšā, kas tovakar bija rotājuši Zinātņu akadēmijas ēkas kāpnes ar saķēpātu leļļu ķermeņiem.

Protams, žēl lellīšu, vienlaikus žēl visas latviešu tautas, kas joprojām nevar tikt galā ar pasaules karos un padomju okupācijas dzimušo traģēdiju sekām, te baidoties atvērt čekas maisus, te – vairīdamās izraisīt pasaules vareno dusmas, lai beidzot vai nu attaisnotu, vai notiesātu kaut vai to pašu Cukuru, attiecībā uz kuru nez kāpēc nevainības prezumpcija nav spēkā.

Kā liecina holokausta pētnieka, ievērojamā vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa mūzikla programmā par Cukuru rakstītais, kas lasāms arī laikrakstā „Neatkarīgā”, tad nav nekādu dokumentu, kas pierādītu leģendārā lidotāja līdzdalību mītiskajā ebreju nogalināšanā. Ezergailis uzsver, ka „lai latvieši vieni paši atrisinātu Cukura problēmu, Latvija ir par mazu”, ierosinot lūgt Hāgas tiesai Cukura lietu caurskatīt un dot savu spriedumu.

Protams, Jura Millera iniciētais mūzikls zināmā mērā izdarījis „lāča pakalpojumu” šai procesā, jo katra aktivitāte saistībā ar Otrā pasaules kara vēstures pārskatīšanu pārsvarā negatīvi atbalsojas mūsdienu politikā.

Piemēram, jau pašlaik Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis izrādi nosaucis par radošu izgāšanos, kam gan es kā aculieciniece absolūti nevaru piekrist, jo Rīgā zāle bija pilna un radošā grupa tika sveikta ilgiem aplausiem. To cēlonis lielākoties gan bija komponista Jāņa Ķirša veiksmīgā muzikālā partitūra, kurā netrūka spilgtu patriotisku krāsu kā koris pirmā cēliena noslēgumā un aizkustinošu ainu – gan lidotāja monologi, gan skati ar mazā zēna (Mariss Daniels Ķirsis) piedalīšanos un sirsnīgo dziedājumu.

Žēl, protams, ka Ķirsim bija jāaprobežojas ar studijā radītu fonogrammu, iztiekot bez pienācīga lieluma profesionālas mūziķu grupas, kas mūziklu padarītu par pilnasinīgu skatuves lieldarbu, jo dziedoņu sniegums bija augstā profesionālā līmenī.

Klātesošie uzgavilēja labi pazīstamajam dziedātājam Atim Auzānam, kura negatīvais personāžs bija ļoti izdevies, visskaļākie aplausi, protams, skanēja dziedošajam aktierim Jurim Jopem, kurš sniedza lielu baudījumu ar savu vokālo priekšnesumu. Vien žēl, ka dramaturgs Pēteris Draguns un dialogu autors Juris Millers bija skopojušies ar drosmīgā lidotāja personisko īpašību krāsām.

Manuprāt, nevis lirisks jūsmotājs, bet gan enerģisks avantūrists, bezbailīgs cīnītājs bija šis latvju lidotājs, kurš ar savu pašrocīgi sameistaroto lidaparātu bija gatavs ielaisties tik bīstamā dēkā, kas sākās 1933.gada 28.augustā.

Todien Herberts Cukurs tika izvadīts lidojumā uz Gambiju, lai pēc vairākām piespiedu nosēšanām, arī avārijas pie Spānijas, dzimtenē atgrieztos pēc gandrīz deviņiem svešumā pavadītiem mēnešiem. Ar šā brīža acīm šāds eksperiments liktos gatavā pašnāvība, taču tolaik, šķiet, latvju vīru drosmei tādi pārbaudījumi likās atbilstīgi, kaut gan Cukura nolidotie 19 342 km aviācijas vēsturē nav fiksēti kā ārkārtējs sasniegums.

Mazāk pieminēta ir Herberta Cukura literārā darbība. Lidotājs par spīti Ulmaņa rokasspiedienam un kapteiņa pakāpei nekļuva stāvus bagāts un ķērās pie memuāru rakstīšanas. Tos ar paša Cukura fotogrāfiju ilustrācijām no 1936.gada turpinājumos publicēja „Jaunākās ziņas”, vēlāk stāsti izdoti atsevišķā grāmatā, savus piedzīvojumus viņš klāstījis arī „priekšlasījumos ar 5000 gaismas bildēm”.

Savukārt Cukuram veltītajā mūziklā „gaismas bilžu”, proti, videoprojekciju jūtami pietrūka, stāsts risinājās uz taupības režīmā veidotu dekorāciju, bīdāmu kāpņu fragmentu fona, atstājot „mazuma” piegaršu attiecībā uz mūziklu tradicionālo pavadoni – krāšņu skatuves šovu.

Ar to mūzikls „Cukurs. Herberts Cukurs” jūtami atšķiras no vairāk nekā 25 gadus sena lieldarba, kura galvenā varoņa izvēle arīdzan nonāca karstu diskusiju krustugunīs. Runa ir par Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperu „Lāčplēsis”, pirms kuras uzveduma atradās virkne vaimanātāju, kuri uzstāja, ka peļamais rokmūzikas žanrs nedrīkst zaimot latvju eposa cildeno tēlu. Kur nu vēl Liepājas „Līvu” kādreizējo huligānu, garmataino dziedoni Igo izraugot par titullomas atveidotāju! Nezinu, kādi finansu resursi tika piesaistīti toreizējai Liepiņa revolucionārajai iecerei, taču uzvedums izvērtās ne tikai vienu no Atmodas laika varenākajām manifestācijām, bet arī augstu radošās domas lidojumu. Rokopera „Lāčplēsis” pulcēja sava laika labākos muzikālos spēkus, tas pats sakāms ar drosmīgajiem Uģa Rūķīša darinātajiem skatuves kostīmiem, kas pagaisuši bez vēsts, iespējams, satrunējuši kādā noliktavā.

Protams, Lāčplēša „orientācija” ir skaidrāka par skaidru, ko nevar teikt par Herbertu Cukuru.

Viņš jaunībā bijis sociāldemokrāts, tad iesaistījies Latvijas brīvības cīņās, par lidojumu uz Gambiju saņēmis Triju zvaigžņu ordeni, bet 1940.gadā kā ievērojams lidotājs komandēts uz Maskavu, lai būtu aviācijas rūpniecības komisāra Aleksandra Jakovļeva rīcībā. Daļēji šīs transformācijas atainotas Cukuram veltītajā mūziklā, no Otrā pasaules kara perioda uzsverot detaļu par ebreju zēna Šapiro glābšanu. Dokumentēts, ka Cukurs izglābis vismaz piecu cilvēku dzīvības. Viņu pašu nogalināja 1965.gadā, un arī to, tāpat kā virkni citu vēsturisku detaļu es uzzināju, pateicoties mūzikla izrādei. Tātad – par to vien jau sakāms „paldies”,

un domāju, ka it visi justos atviegloti, ja uzvedums kaut nedaudz palīdzētu atrisināt ap Cukuru saistītās mīklas.

Bet, ja tā saucamie antifašisti bažījas par nacisma atdzimšanu, lai protestē pie Nacionālā teātra - mūzikla „Kabarē” laikā, kur redzami ne tikai kāškrusti, bet pat „Heil” zīmīgais sveiciens.  

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti