Apvaicājos Nacionālā kinocentra direktorei Ditai Rietumai, kādi ir viņas pirmie iespaidi?
Tāda ir dzīve,” Dita paraustīja plecus.
"Varbūt,” es nodomāju, „tikai, lūdzu, ne manējā!”
Filma stāsta par mediķu totalizatoru un vienlaikus par postpadomju pilsoņu reālo nabadzību - gan garīgo, gan materiālo. Taču domāju, ka jebkura normāla māte būtu gatava arī par asinsnaudas cenu glābt sava dēla dzīvību, ko nez kāpēc izvairās darīt galvenā varone Ieva, kuru atveido slavenā lietuviešu kinorežisora Jona Mekas meita Ūna.
Par vecāku un bērnu, proti, tēva un meitas attiecībām vēsta arī komponista Verdi viena no izcilākajām, pasaulē populārākajām operām „Rigoleto”. Tās dievīgi skaisto mūziku nespēj sabojāt nekāda režija, un Latvijas Nacionālajā operā šoruden pirmoreiz savus spēkus izmēģinājusi, kā izsakās operas valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš, pašlaik vienīgā profesionālā latviešu operrežisore, Vācijā studējusī Margo Zālīte. Līdz ar to iestudējumā daudz vācu mūsdienu kultūrai raksturīgu stereotipu, uzkrītoši seksuāli simboli, ārišķīga spozme un masīva skatuves uzbūve, kura gan darbībā tiek izmantota visai minimāli.
Tiesa, lielās jaudas režisorei pieticis tikai 1. cēlienam, lai 2. un 3. bez liekas rosības ļautu baudīt dziedoņu lielisko sniegumu ar krievieti Olgu Pudovu Džildas lomā. Jā, kāpēc gan Džilda nepaklausa tēvam un melo Rigoleto, ka iet tikai uz baznīcu, noklusēdama, ka patiesībā sapņo par tur sastapto jaunekli? Varbūt viņai liekas, ka zina labāk par savu konservatīvo tēvu, kurš meitu tur būtībā ieslodzītu. Un, iespējams, tieši šī brīvība – darīt, ko gribu – ir tā, kas liek Džildai samaksāt ar dzīvību par savu kaislību, provizoriski sasaucoties ar latviešu pusaudzes Alises Grosas noslēpumaino pazušanu, kuras izmeklēšana uzdevusi daudz neatbildamu un sarežģītu jautājumu.
No dzīves ņemtas arī Diānas (Zane Jančevska) un viņas dēla Mikus (Jurģis Spulenieks) saspīlētās attiecības Nacionālā teātra izrādē „Mans nabaga tēvs”, kurā histēriski skraidošajā un klaigājošajā varoņu pūlī ar viedtālruni apbruņotajam pusaudzim vietas vispār nav. Tāpēc viss, kas viņam atliek, ir censties „uztvert zonu”, lai sajustos piederīgs vismaz internetam, ja esi lieks savai ģimenei.
Piekritīsiet, ka pašlaik Vecajā Eiropā attiecības starp jauniešiem un vecākiem ir iegājušas visai sarežģītā fāzē, jo tehnokrātiskajiem bērniem viņu kārtīgie vecāki šķiet garlaicīgi un atpalikuši. Vienlaikus brīvības vārds ieguvis laikam visplašāko jēgu, kāda tam jebkad piemitusi cilvēces pastāvēšanas vēsturē, un izvēles brīvība mūs piemeklē ik uz soļa.
Ir mazas izvēles – vai pirkt kapučino, vai ietaupīt un darbā padzerties ūdeni? Vai doties līdzi nepazīstama vīrietim, uzticoties viņa skaistajiem vārdiem? Vai neatkāpties no saviem principiem, pat ja tas var maksāt tava bērna dzīvību? Un no kura brīža sākas cilvēka tiesības uz izvēli, tātad brīvību? Vai patiešām jau kopš dzimšanas, vai varbūt šīs līdzīgi vēlēšanu tiesībām ir jānopelna?
Par pūlēm ierobežot brīvību, proti, neļaušanu savam bērnam sekot viņa aicinājumam stāsta arī Dailes teātra jauniestudējums „Vakariņas ar Elvisu”, kur diemžēl otrajā plānā paliek Artūra Skrastiņa atveidotais tēls, kas ir saprotami, jo Preslija kulta Latvijā nekad nav bijis. Un lugā skanošās dziesmas lielākoties mums ir nepazīstamas. Toties ar interesi sekojam līdzi Ievas Segliņas tēlotajai Džilai, kurai ļoti patīk taisīt ēst un ēst arī pašai – tas nekas, ka miesas apaļums pārsniedz modernos standartus. To gan viņai visu laiku pārmet mamma, kurai savukārt patīk lietot alkoholu un pārgulēt ar jauniem vīriešiem, bet viņa taču ir pieaugusi, tātad brīva savās izvēlēs.
Piekrītu, ka par visiem šiem sižetiem pieļāvuma izteiksmē varam sacīt: tāda ir dzīve vai, pareizāk sakot, iespējams, tā varētu tāda būt! Diemžēl gan filma, gan opera, gan abas izrādes iekrāsotas tumšos toņos, pēc noskatīšanās liekot nevis pacilātībā diet, bet gan noskalot rūgto garšu ar kādu saldu malku, lai ātrāk aizmirstu redzēto.
Pat ja dzīve kādam ir šāda, es varbūt to nemaz negribu zināt, jo ikvienam no mums netrūkst savu problēmu, grūtību un baiļu, un kāpēc tās vēl vairot arī mākslas tempļos, uz kuriem vismaz es dodos pēc emocionāla baudījuma, proti, pacilātības, ko izraisa lielisks mākslinieku darbs, notikuma sajūta. „Rigoleto” tāda bija Verdi mūzika un tās atskaņojums, attiecībā uz pārējo nākas secināt, ka daudzi radošie laikabiedri izvēlas dalīties ar mums savā skepticismā, nespējā saskatīt labo un gaišo, ideālisma noliegumā. Bet vai nav naivi cerēt, ka publika vēlēsies maksāt naudu, lai vilšanos un izmisumu piedzīvotu kolektīvi?
Tikmēr pavisam citu dzīvi varam iepazīt politiķu pirmsvēlēšanu saukļos par gaidāmo neapliekamo minimumu un saulaino rītdienu, kas iestāsies tūdaļ pēc partijas X tikšanas pie varas. Un varbūt arī tāda ir dzīve, jo, kā teicis kāds latvju politikas klasiķis, kā var nesolīt? Bet, ja neuzticaties arī šim gaišumam, tad dzīves rožainā puse savu vaigu katru dienu paver Latvijas Radio 2 mūzikas programmās, kur šlāgermūziķi izdzied nebeidzamo stāstu par mīlestību.
Ja 20 gadu vecumā „ierēcu” par šādām jēlībām, tad tagad dažkārt uz nebeidzamo lielāko un mazāko traģēdiju fona vientuļa vīrieša neprofesionālās balss atzīšanās mīlestībā pat izklausās tīri ticama un aizkustinoša. Saprotams, vienkāršs latvju puisis nekādi nevarētu sevi asociēt ar rokenrola karali Presliju, bet ar tādu Normundu Zušu no „Galaktikas” – kāpēc gan ne?
Vai ar „Apvedceļa” vīriem… Starp citu, reiz bija laiki, kad „Apvedceļš” ar savu grāvēju „Zemenes” un tam sekojošajiem koncertiem katrs nopelnīja pa mājai – jā, arī tāda ir dzīve, un tā vismaz man patīk daudz labāk nekā tā – izdomātā, uz ekrāniem un skatuvēm…
