Pēc tam, kad Rīgā tika apturēts savulaik par „zārku kaudzi” iesauktais akustiskās koncertzāles projekts „uz ūdens” – AB dambja, dzirdēta virkne rosinājumu, kā galvaspilsētas iedzīvotājiem un viesiem tikt pie augsta ranga mūziķu un izsmalcinātas publikas cienīgas koncertu telpas. Visreālākais likās priekšlikums – renovēt Kongresu namu, kur vietu skaits ir ievērojams, turklāt savu artavu koncertu rīkošanā sniedz arī atjaunotā kultūras pils „Ziemeļblāzma”. Cik atceros, 2020. gadā beidzas arī kādreizējā Operetes teātra telpu nomas līgums. Tiesa, tur no kādreizējās zāles nekas daudz nav palicis pāri, taču varbūt kāds muzikālais teātris varētu iemitināties VEF kultūras pilī, ja jau ar lieliem panākumiem tur vairāku gadu garumā varēja darboties Edītes Putniņas vadītais Rīgas bērnu un jauniešu muzikālais teātris „RīBēJaMuTe”. Pērn durvis vēra bijušā kino „Daile” vietā ierīkotais mūzikas nams, par kuru gan nevarētu sacīt, ka tas ik vakaru būtu noslogots. Pārsvarā šeit rīkotajiem koncertiem ir saistība ar Jāņa Lūsēna vārdu, šī zāle patīk arī Ainaram Mielavam, Radio korim un citiem skaņu mākslas gardēžiem.
Nupat, 20. septembrī ar rekordgaru koncertu tika ieskandināta atjaunotā Zinātņu akadēmijas lielā zāle, kas turpmāk tiks apzīmēta ar pieticīgo nosaukumu „Koncertzāle Rīga”. Šis projekts tapis pēc odiozā producenta Jura Millera privātas iniciatīvas, un nespēju pat nosapņot, cik tas varētu būt izmaksājis, taču to, ka tuvākajā laikā pastāv cerības palēnām šos ieguldījumus atpelnīt, liecina jau pašlaik samērā blīvais sarīkojumu grafiks.
Šogad gaidāmo pasākumu klāstu reklamēja jau atklāšanas koncerts, kurā piedalījās visi mūziķi, kuri šādos vai tādos sastāvos uzstāsies koncertzālē „Rīga”. Un runa jau nav tikai par solokoncertiem, bet arī par mūzikliem, tostarp savulaik trimdas tautiešu uzvedumā skatīto Alberta Legzdiņa un Lolitas Ritmanes mūziklu „Eslingena” par latviešu bēgļu piedzīvojumiem Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Sarežģīto Latvijas vēsturi skars arī bēdīgi slavenajam Herbertam Cukuram veltītais jaundarbs „Cukurs. Herberts Cukurs”, kam mūziku sacerējis jaunais, darbīgais un ļoti apdāvinātais komponists Jānis Ķirsis, arī grupas „Framest” dziedātājs un vadītājs.
Spriežot pēc biļešu tirgotāju piedāvājuma, „Rīga” ar savām 750 vietām ir iekārojams objekts arī krievvalodīgajiem, te notiks teātru izrādes lieliem un maziem, sarakstā arī ģitāristu koncerti, novembrī piedāvājumā ar vienu dziesmu „Say Yes” slavenās ASV mūziķes Ajeokas koncerts.
Tātad – cik raibs un brīžam dīvains bija pirmais koncerts Zinātņu akadēmijas sirdī, tik „rosolīgs” būs arī turpmākais „Rīgas” apmeklētāju pūlis, ko apstiprināja arī Millers pats, svinīgajā sarīkojumā paziņodams, ka šeit mājvietu radīs arī tik netaisnīgi likvidētie Operetes un Jaunatnes teātri.
Te jāatceras gandrīz pirms desmit gadiem „Izklaides producentu apvienības 7” mēģinājums „iestaigāt taciņu” uz it kā ērto un parocīgi dislocēto Maskavas nama zāli, tur piedāvājot apmeklēt muzikālā teātra iestudējumus. Nu, neizdevās atvilināt latviešu publiku pietiekamā skaitā uz kādreizējo Dzelzceļnieku kultūras namu, jo zāles auru veido ne tikai zāles akustika, bet arī palīgtelpas, personāla attieksme un daudz citu pavisam ne sīkumu. Tā arī koncertzālē „Rīga” dāmām jau pirmajā vakarā nācās pārliecināties par tualešu nepietiekamo skaitu, stāvēt nācās ļoti garā rindā, kaut gan Zinātņu akadēmijas diezgan nepievilcīgajās iekštelpās citos stāvos labierīcību netrūkst – atliek uzkāpt kāpnēm vai pacelties ar liftu…
Citādi jauniekārtotās telpas sarkanie samta krēsli bija visnotaļ ērti, amfiteātrī izvietotās skatītāju vietas ļauj pārredzēt zāli no ikviena skatupunkta. Par akustikas kvalitāti grūti spriest, ja apskaņošanas meistarība neizceļas ar profesionālu attieksmi. Sonoru Vaici un Jāni Kurševu noteikti būtu bijis patīkamāk klausīties bez mikrofona starpniecības.
Starp citu, minētā koncerta starpbrīdī sastapu Latvijas operetes fonda valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku, kura raustīja plecus par Millera paziņojumu. Ozoliņa-Kozlovska ir viena no tiem, pateicoties kuru pūlēm bez savas mājvietas un stabilas trupas dzīvību velk Rīgas muzikālais teātris, kura jaunākais iestudējums ir operete „Klīvija". Tad nu dzīvosim-redzēsim, vai Juris Millers sadarbosies ar operetes entuziastiem, vai varbūt organizēs pats savu trupu, kurā varētu darboties ārzemēs pieredzi guvušais mūziklu dziedātājs Juris Vizbulis, varbūt arī aktieris Juris Jope, taču šaubas izraisa tamlīdzīgas idejas nākotnes perspektīves. Ar diezgan skaļu troksni Millers jau uzsāka „privātās viesības” savā dzīvoklī, ar to saprotot mono un kamerizrādes. Andra Buļa „Face Book. Post Scriptum” patiesi nebija no tiem sliktākajiem uzvedumiem, taču pēc tik uzbāzīgas pašreklāmas, kāda no ar lielummāniju sirgstošā aktiera-koferansjē mutes bija jādzird 20. septembra vakarā, iespējams, viņa cienītāju loks sašaurināsies.
Labas gaumes ietvarus jūtami pārsniedza arī koncertzāles „Rīga” atklāšanas koncerts, kura viena no saistošākajām daļām bija kinohronika par ēkas celtniecību, taču šais kadros redzamā entuziasma jūtami trūka dažiem māksliniekiem, kas pildīja skatuvi grūti izprotamā stilistiskā raibumā.
Zālē sēdošie akadēmiķi grozīja galvas neizpratnē, kad muzicēja „Latvijas radio 2” apsveikumu koncertu mīluļi grupa „Galaktika” un Kaspars Antess, toties skaļiem aplausiem sveica „Da Gamba” čellistus, kas varbūt pamodināja iesnaudušos. Nedomāju vis, ka šāda publikas reakcija liks Millera kungam pārskatīt koncertzāles darbības principus, taču lielveikala princips noteikti nav attiecināms uz mūzikas mīļotāju izvēli: vienā vitrīnā nevajadzētu izstādīt viltoto zaķi un dārgu franču vīnu.
Tā kā koncertu personiska apmeklēšana drīz vien jau varētu kļūt par luksusu šai laikmetā, kad visu varam noskatīties mājās, datorā, līdz ar to veiksmīga biznesa plāna īstenošanai zāles piedāvājumam būtu jābūt konsekventam un publiku piesaistošam. Tas attiecas ne tikai uz māksliniekiem, bet arī telpu, no kuras gaidām ārēju un iekšēju pievilcību, turklāt, kā rāda līdzšinējā prakse, sevišķi latviskā publika nav viegli pieradināma pie jaunām tradīcijām.
Koncertzāle „Rīga” jau tagad var lepoties ar savu leģendu, atliek to nepadarīt par kārtējo naktsklubu, kas nebūt nav tik neiespējami, par spīti kaimiņu „būšanai” ar vēl palikušajiem Zinātņu akadēmijas „dinozauriem”.
