Bet drīzāk gan tie, kas šīs sejas izmanto kā ēsmu publikas pievilināšanai, apzinoties, ka lielummānija jau kļuvusi pierasta parādība šai reklāmas un tirgzinības laikmetā, kura priekšvēstnesis, starp citu, ir bijis jau Rūdolfs Blaumanis. Atcerieties: viņa Skroderdienās šneiderienei Zārai viņas konkurents Rūdis vaicā, vai viņa zina tādu andelmani (oriģinālā – žīdu, D.M.), kas savu preci nelielī? Un Zāra atbild, ka tāds vēl nav piedzimis… „Kad tad šis dzims,” ziņkārīgi vaicā Rūdis. „Tad, kad skroderzellis mācēs redzēt un viņam ar muti sliktu preci nevarēs padarīt par labu,” skan gudrās šuvējas atbilde.
Ja varbūt ar muti vecu desu būs grūti iesmērēt kā jaunu, tad ar netaustāmām lietām tas izdarāms krietni vienkāršāk. Jo tās varbūt vēl var ieraudzīt, bet saprast ne vienmēr ir viegli. Kad izlasīju franču skandalozās mākslinieces ORLAN aprakstā, ka darīšana ir ar „Francijas laikmetīgās mākslas ikonu”, kura „nojauc tradicionālās robežas”, cerēju ko satriecošu un īsti novatorisku ieraudzīt izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur galvenā vieta atvēlēta ekspozīcijai „Le plan du film”. Tās būtība ir neeksistējošas filmas reklāma, radīšanas fikcija, kas savulaik noslēgusies ar preses konferenci, līdz kurai visi ticējuši, ka ORLAN patiesi gatavojas piedalīties skandalozā kinolentē. Tika uzgleznoti filmas reklāmu plakāti ar labi zināmiem režisoru un aktieru vārdiem, pat sacerēta mūzika, izdomāti scenāriji, kuru krājuma papildināšanā tagad var piedalīties arī Latvijas iedzīvotāji.
„Izstāde veidota ar mērķi rosināt sabiedrību uz diskusijām un vērtību pārvērtēšanu,” apgalvo tās veidotāji, taču pēc apskates nospriedu, ka te diskusija nemaz nav vajadzīga. Ja nu vienīgi par to, vai šodien vispār vēl eksistē kādas neapgāžamas vērtības un svētas patiesības, kuru apšaubīšanai vēl nebūtu ķēries klāt kāds vai nu „performances” mākslinieks, vai naudasmaiss.
Protams, tālajā un romantiskajā laikmetā, pagājušā gadsimta 60. gados, kad savu ceļu tajā nozarē, ko pieņemts saukt par mākslu, uzsāka 1947. gadā dzimusī francūziete Mireija Suzanna, valdīja strikti priekšstati par labo un slikto, tīro un netīro, pareizo un nepareizo. Vai nu par laimi vai šausmām, pašlaik šī robeža ir jūtami izplūdusi, un, ja tāds ir bijis šīs ekstravagantās dāmas mērķis, tad viņa savu misiju ir piepildījusi. Sagaidāms gan, ka viņas attēli ar kailo krūti varētu tikt traktēti kā pornogrāfija, ja ņem vērā strīdus ap opernama plakātu ar pliko Pinokio. Un izstādei, kur redzami arī vīriešu dzimumorgāni, nekaitētu uzraksts „bērniem līdz 16 ieeja aizliegta”, bet acīmredzot visi ir tik pieraduši pie plikumiem, ka nevienu mākslas ekspertu tie vairs neuztrauc.
Skaidrs, ka ar tamlīdzīgu izaicinošu uzdrīkstēšanos pirms 40 gadiem bija iespēja nopelnīt skaļu vārdu. Tagad „izsisties” ir daudz grūtāk, un talkā nāk reklāmas guru ar saviem „zvaigžņu” standartiem. Tad nu TV šovos parādās talanti ar grūtniecību, slimi ar vēzi utt. Šai kontekstā vēl jo dīvaināka šķiet Ritvara Dižkača izveidotās romantiskā pankroka vienības „Aurora” laika pārbaudi izturējusī slava.
Grūti saprast, kā nevienu albumu neizdevusī un mazliet vairāk par 20 koncertiem nospēlējusi grupa varētu būt joprojām ievērības vērta, un tomēr tās atgriešanās Latvijas rokmūzikā izsaukusi milzīgu ažiotāžu. Un „Auroras” 6. novembra pirmo „atgriešanās” koncertu 1. rokkafejnīcā visas biļetes izķertas, kaut nevienam nav ne jausmas, kas tiks spēlēts un vai Dižkačs vispār var vēl padziedāt?
Tomēr – tik daudzi grib un tik daudzi cer piedzīvot vēsturisko mirkli, kā slavenais panks un „Jumpravas” lecīgo, dīvaino un brīžam absurdo tekstu autors pēc ilgās prombūtnes Kanādā kā īstens pravietis no skatuves sludinās jaunas patiesības vai apstiprinās vecās. „Aurora” piedalīsies arī „Jumpravas” koncertos „Palladium” zālē 13. un 14. novembrī, bet, ja nu kādam būtu patiesa interese par revolucionāriem sasniegumiem latvju rokā, tad vēlams iepazīties ar Grāvera un Dižkača projekta „Asociāciju Sektors” ierakstiem, kas plašā klāstā atrodami internetā.
To vidū lielākais grāvējs bija dziesma „Populārā pirmdiena”, šo dīvaino kompozīciju ieraksti notika, šķiet, Jāņa Kurzemnieka dzīvoklī kā spontāna radoša akcija ar Dižkača ļoti dabisku „bļaustīšanos”. Bez jebkādas reklāmas, starp citu. Tikai mūzikas un nevaldāmas radīšanas dziņas vārdā!
Tikmēr nez kāpēc ir reizes, kad labām lietām reklāmas ir daudz par maz – tas sakāms par 80. gadu nopietnās un savdabīgās rokgrupas „Krasts” augšāmcelšanos šī gada mūzikas un mākslas festivālā „Bildes”. Sestdienas veterānu koncertā „Krasts” drīkstēja atskaņot tikai divas dziesmas, kaut gan par godu ansambļa 30. jubilejai būtu gribējies grimt atmiņu jūrā mazliet ilgāk. Aivars Ižiks nodziedāja patiesi lieliski, tāpat kā grupas ziedu laikos – diemžēl publika aplausu izteiksmē to nenovērtēja. Daudz skaļākas ovācijas izpelnījās Ufo ākstīšanās – tā ik uz soļa var vērot, kā zilonis sarūk par mušu un otrādi.
