Daiga Mazvērsīte: Saulgriežu balle Valmierā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Saulgrieži. "Grieži", protams, ir sāpīgs vārds, bet tam ir divas nozīmes: kaut ko atdalīt jeb griezt vai arī pavērst citā virzienā, pagriezt. Kalendārajā nozīmē šajās dienās piedzīvojam kārtējo gaismas uzvaru pār tumsu, tātad griežamies uz vasaru. Un nogriežam tumšās, rudens miglas un neskaidrības pilnās dienas, kam nu sekos saules ceļš uz jaunu pilnbriedu.

Ja savulaik Rainis savu "Zelta zirgu" nosauca par Saulgriežu pasaku, tad arī Valmieras drāmas teātra jauniestudējumu "Balle būs" es uztvēru kā šim mistisko pārmaiņu laikam pieskaņotu izrādi. Ja sākumā bažīgi uztvēru paziņojumu, ka par vienojošo faktoru izraudzīta deja - vai tik nebūs itāļu režisora Etores Skolas filmas "Balle" pakaļdarinājums, ja jau tiek solīts izsekot 14 cilvēku dzīvesstāstiem dažādos laikos ar dejas starpniecību? Tad jau no pirmās ainas režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs kopā ar scenārija autoru Lauri Gundaru skatītāju ierauj Latvijas vēstures griežu ainās, noturot uzmanību nemitīgā, gudri attīstītā sasprindzinājumā. Un šī ir izrāde ne tikai vēstures mīļotājiem, bet arī mūsdienīgas teātra valodas novērtētājiem.

"Balle būs" strukturēta trīs daļās: pirmā ataino laikaposmu līdz Otrā pasaules kara beigām, tad seko padomju ēras atainojums, bet trešajā cēlienā varam vērot izrādes autoru viedokli par 20 neatkarības gadiem, kas beidzas ar visas kustamās mantas izsoli un aktieru "latviešu stāstiem".

Saviļņojoši ir tas, ka par vadmotīvu uzvedumā kļuvis Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" - skaņdarbs, kas savulaik savam autoram atnesa nepelnītu plaģiatora slavu un dramatiskus pārdzīvojumus, bet šajos laikos to uzlūkojam par vienu no izcilākajiem, skaistākajiem latviešu autora skaņdarbiem.

Līdzīgi notiek ar Latvijas vēstures lappusēm, kur 1905. vai 1918.gada notikumu dramatismu tagad redzam kā vīrišķīga romantisma pilnu teiku, bet toreizējiem šo notikumu dalībniekiem tie bija šausmu un baiļu sviedriem un asinīm svaidīti baisi laiki. Un Valmieras muzikālās un dejiskās izrādes veiksmes pamatā ir autoru spēja paraudzīties uz mūsu vēsturi no vairākiem aspektiem vienlaikus, neaizmirstot par traģiku, vienlaikus ļaujot cilvēkiem uz skatuves dzīvot viņu parasto dzīvi: ar mīlestību, satikšanos un šķiršanos, bērniem, rūpēm citam par citu.

Protams, visās nozīmēs tik lielisks skatuves darbs nebūtu izdevies bez izcilas aktierspēles, ko rāda deju zāles "Apollo" īpašniece (Ilze Pukinska) ar savu dēlu (Kārli Neimani) un viņu pastāvīgie, dažādu paaudžu viesi - Dace Eversa, Rūta Dišlere, Ilze Lieckalniņa, Rihards Jakovels, Oskars Morozovs, Januss Johansons, Rihards Rudāks un pārējie.

Gundaram un Suhanovam turklāt izdevies pat bez vārdiem paust atziņas par vērtību sistēmas maiņu - pirmo gadudesmitu atainojumā dominē smalkjūtīgas dāmu un kungu attiecības, galantums, uz skatuves ik pa brīdim parādās bērnu ratiņi līdz ar gādīgajiem vecākiem un vecvecākiem. Tad nāk 40.gadi ar ideālu nodevību, "kažoku" griešanu uz otru pusi, šeit savas vientuļnieku dejas izdejo Rudāks, mežabrālis ar automātu, un Johansons ar Staļina bisi otrā cēlienā, kur līdzšinējo smeldzīgo noskaņu nomaina padomju častušku groteska un vingrojumi ar krītu baltinātajās tenisa kurpēs. Vīrieši ir ievainoti, slimi, nodzeras, varu pārņem "daiļais dzimums". Un beigās savulaik populāro deju zāli mantinieks notirgo bagātam investoram ar "diplomātu" padusē.

Par laimi, mūsu skatītājam nav nekas pretī pasmieties par sevi, šoreiz bez ironijas vīpsnas, vien ar siltu smaidu par tvista studijām, pirmajiem magnetafoniem, pirmajiem ceļojumiem uz Viļņas tirgu, humpalu andeli kultūras namos. Bet šis gadsimts izrādē "Balle būs" jau ir ne tikai talantu, bet arī īpašumu tirdziņš, kurā visu dabū tas, kurš sola vairāk.

Visus uzvedumā atainotos 120 gadus Latvijas vēsturē pavada mūzika, kāda nu kurā laikmetā tā bijusi. Un komplimentiem par libretu, scenogrāfiju, kostīmiem un horeogrāfiju jāpievieno uzslavas muzikālās partitūras veidotājam Emīlam Zilbertam, kurš pārskatījis mūsu mūzikas vēsturi, izraudzīdamies "nenodrāztas" tās lappuses no krievu valša "Mandžūrijas kalni" līdz Elgas Igenbergas "Rīgas bulvāriem". Mūziķu grupa (Oskars Siliņš, Mārtiņš Roziņš un Raivo Ozols), arī aktierim Kārlim Neimanim spēlējot vectēva vijoli, atgādina, cik svarīga mums, latviešiem, ir skaņu pasaule visapkārt, cik daudz savulaik esam dziedājuši paši un tagad šo prasmi nodevuši popzvaigznēm. Ka izsenis svētkos deja bija emociju izlādes veids, prieka izpausme, kopābūšanas un attiecību augstākās pakāpes forma, bet pašlaik ar to noņemas tikai bariņš entuziastu un talantu parāžu kandidāti.

Dzīve, protams, nepagriezīsies atpakaļ pie laimes zaru būdiņā, petrolejas lampas gaismā un dejām ermoņiku pavadībā. Varbūt jauniešiem "Balle būs" šķitīs kā vēstures stunda, nevis vērtību transformāciju izklāsts. Jā, kas gan ir balle? Vai greznu tērpu un veiklu soļu izrāde, vai gaiša prieka pārpilns, saviļņojošs notikums? Valmieras teātrī tapusi tieši šāda balle, sagādājot ģimeniskus, siltus svētkus saviem skatītājiem!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti