Tad nu ķēros pie jauna teleaprīkojuma gādāšanas, jo arī 1998. gadā iegādātais TV aparāts dēlu ieskatā nedara godu mūsdienīgam interjeram. Pēc ilgām pārdomām paliku pie šī gada modeļa, kuru, protams, iegādājos interneta veikalā, kas solīja to atgādāt pēc pāris dienām. Liels bija mans pārsteigums, kad kurjera zvans atskanēja jau nākamās dienas vakarā, mirklī, kad atrados dziedātājas Jenny May jaunā albuma prezentācijas svētkos. Starp citu, viens no diska informatīvajiem atbalstītājiem ir Latvijas Radio 2, kura ētera viļņos jau skan un turpinās skanēt šīs mundrās dziesmas par mīlu un dzīves saulaino pusi.
Minētais kurjers bija gatavs uz manu mitekli aizvest ne tikai pasūtīto televizoru, bet arī mani pašu, kam ar priecīgu prātu piekritu. Atzinos, kādā pasākumā tikko biju, savukārt jaunais paziņa klāstīja, ka, braucot pie stūres un ik pa brīdim runājot ar un par klientiem, nevar klausīties Latvijas Radio 2, jo dziesmu vārdi viņu novēršot no darba. Tūdaļ sākot klausīties un pat dziedāt līdzi, un tad viss bizness nojūkot. Šāda atziņa mani izbrīnīja, jo ne reizi vien gadījies sava maršruta Baldone-Rīga-Baldone autobusā (un ne tikai) saskarties ar paskaļu Latvijas Radio 2 translāciju, ko pasažieriem sarūpē gādīgie šoferi. Arī viņi ik pa brīdim parunā pa telefonu, turklāt nebūt ne ar brīvroku sistēmu aprīkotu, tomēr pagūst uzklausīt vēlmes par izkāpšanu. Jā, iespējams, preču pārvadātājam klapatu ir daudz vairāk, tomēr atbilde slēpās apstāklī, ka mans tā vakara vedējs bija izbijis muzikants. Uz manu piedāvājumu kaut ko nodziedāt pašam, lai pierādītu sacītā patiesīgumu, viņš uzsāka Raimonda Paula dziesmu „Smaidas”, kas, jāsaka, bija diezgan negaidīta izvēle. „Smaržo pasaule kā nepasacīts vārds…”
Un tā diezgan smacīgā mikroautobusa kabīnē es kārtējoreiz saskāros ar neizskaidrojamo fenomenu, kāpēc daži, kam ir laba balss un muzikalitāte, nekļūst par slaveniem solistiem, toties citi, kam dotības ir varbūt pustik labas, attīstās par īstiem skatuves spīdekļiem, ja ne žilbinot ar intelektu, tad varbūt ar spilgtu personību un uzņēmību – ik vakaru doties uz kādu pasākumu, kurā piedalās tikai „slavenības”. Atbildes uz šo – kāpēc, man līdz šim nav.
Reiz ar „Jumpravas” mūziķi Aigaru Grāveru apspriedām gadījumu, kad kādā Kanādas mūzikas veikalā viņš klausījies kādā ģitāru pārdevēja muzicēšanā un tā arī nav varējis saprast, kāpēc šis puisis nav kļuvis par otru Ingviju Malmstīmu vai Stīvu Veju. Un arī mans pavadonis, mūziķis-autodidakts, teorētiski pēc dotumiem būtu varējis kļūt ja ne par Gunti Veitu, tad noteikti par Gintu Ločmeli no šlāgergrupas „Ginc un es”, kas plūca laurus pēdējā LTV Šlāgeraptaujā.
Ja ceļu uz panākumiem popmūzikā bruģē ne tikai talants, tad kas vēl? Protams, patīkama āriene, mērķtiecība, gribasspēks un labas darbaspējas, kam apliecinājums ir augšminētā Jenny May alias Maija Stuģe, kas savu vokālo meistarību turpina slīpēt slavenā pedagoga Edgara Kramiņa vadībā. Tāpat dziedoņa karjerā absolūti nepieciešama ir pašpārliecinātība un veselīgs egocentrisms, kurš mudina ar talantiem jau tā pārsātinātajā pasaulē tiekties uz visai godkārīgo mērķi – piespiest citus klausīties savā priekšnesumā un vēl maksāt naudu par to!
Arī mans kurjers savulaik priecējis savas dzimtās Valles un apkaimes ļaudis ar dziedāšanu, ģitāras un klavierspēli, uzstājies kāzās un ballēs, taču acīmredzot šo nodarbi nav uzskatījis pat pietiekami būtisku, lai tai ziedotu visu – sirdi, laiku, veselību, jā, reizēm arī ģimenes dzīvi. Vakarā pie manis mājās viņš piesēdās pie klavierēm, un abi aizrautīgi nodziedājām Paula „Kā senā dziesmā” – „jāņem būs sūrā uguns, ko kūrām šai rudenī…” Godīgi teikšu, sen nebija gadījies uzdziedāt tāpat vien: negaidīti, no sirds, vienkārši dziedātprieka pēc. Puisis aizsteidzās mājup, uz šķiršanos norunājām – ja būs kādas iespējas ierakstīt dziesmu solīdā studijā, lai droši zvana, Latvijas Radio 2 varbūt noderēs.
Ar pavisam citu vērienu stāsts par mūzikas un dziesmas, kā arī liktenīgas satikšanās nozīmi skatāms tikko uz mūsu kinoekrāniem iznākušajā filmā „Jauns sākums”.
Tas ir mazliet skumjš un vienlaikus cerīgi rožains vēstījums par jaunu dziedātāju un komponisti, kuru tēlo Keira Naitlija, pati vienkārši izcili nodziedot savas dziesmas. Jauns vīrietis aiziet no viņas dzīves, pusmūža kungs tajā parādās, lai visu sagrieztu kājām gaisā – viņus vieno ne jau sentimentāla romantika, bet gan kopīga apsēstība ar mūziku, un tā dažam ir nopietnāka diagnoze par Ebolas vīrusu.
Protams, filmas pievilcībā liela nozīme ir grupas „Maroon 5” solista Ādama Levina līdzdalībai, viņš, protams, dzied tā, ka šermuļi skrien pār kauliem. Iespējams, ne viņam, ne Keirai savulaik nebija daudz šaubu par to, vai skatuve ir viņu liktenis.
Jā, kam ļauties – intuīcijai vai prātam, kurš saka: Latvijas mūzikas tirgus ir maziņš, tu neizdzīvosi, nāksies vien kļūt par šoferīti?! Jo varbūt tad, kad tava solista zvaigzne jau rietēs, būs iespēja kļūt par radio un TV zvaigzni, kā tas izdevies dziedātājam Zigfrīdam Muktupāvelam, kura vijole rāmi guļ futlārī un balss nevis izkliedz kaisli un sāpes, bet rāmi vēsta par kultūras jaunumiem…
