Ja ir valstis, kuru pārstāvjus Eirovīzijas konkursam izvirza kompetenta žūrija, tad Latvija gadu no gada rīko balsošanas šovu vairākās kārtās, kuru pavada skarbāka vai liriskāka diskusija sabiedriskajā telpā, sākot jau ar jautājumu - kam šī pārstāvniecība vispār ir vajadzīga?
Bareiķa izrādes brīžam līdz absurdam kāpinātā groteska it kā apstiprina pieņēmumu, ka viss šis balagāns ir pilnīgs murgs un sliktas gaumes sprādziens, taču režisora meistarība jau katrā darbā izpaužas spējā sniegt visbagātāko emociju gammu, turklāt noturot mūsu uzmanību nepārtrauktā spriedzē.
"Eiro Vīzijā" tas tiešām izdevies perfekti: daļa klausītāju ir sajūsmā, citi riebumā novēršas, vēl kāda daļa klusībā apsver, cik daudz naudas šai projektā iztērēts, kaut vai pašu rokām izkrāsojot un sagatavojot katras valsts karodziņus un izdomas bagātās dekorācijas, kas asprātīgi veidotas no raiba kartona. Ar šādiem, varbūt pat no izgāztuves savāktiem materiāliem, it kā tiek uzsvērts, ka uzveduma autori nebūt nav Eirovīzijas fani, drīzāk pretēji - šī konkursa būtības ķirurgi, šajā "operācijā" izķidājot tā tikumus un trūkumus: piemēram, pirms balsojuma tiek ieteikts neaizmirst par kaimiņvalstīm. Skaidrs, ka nopietniem teātra skatītājiem šai šovā nav ko meklēt, toties azarta pilnie jaunieši no sirds gatavi iesaistīties norisē, vicinot karodziņus un aizrautīgi aplaudējot, lai atbalstītu "savējos".
Kaleidoskopiskas sajūtas izraisa muzikālie numuri, kam oriģinālmūziku radījusi Jurga Šeduikīte, un arī te pavīd dzirdēti motīvi, kā parasti Eirovīzijā, kur plaģiāta skandāli ir pašsaprotami. Sajūsmina teātra aktieru Zanes Dombrovskas, Sanita Pušpures, Jāņa Vimbas, Kristiana Kareļina, Kārļa Krūmiņa un Raimonda Celma aktierspēle un muzikālais priekšnesums, kur daudz horeogrāfiski sarežģītu detaļu. Bet pats galvenais - viņiem visiem piemīt vajadzīgā drosme, lai atraisītos tik dažādo tēlu parādei, nonākot līdz striptīzam un pašparodijai. Un, kad publikas emocijas ir nokaitētas ar balsojumu, kur, saprotams, vienmēr uzvar Baltijas valstu savienība, režisors mūs atdzesē kā ar spirgta avota ūdens šalti pēc visa šī murga ar Džona Lenona klasisko dziesmu "Imagine", kuras laikā pārņem nebijušas kopības izjūtas, jo līdzšinējie pretinieki tagad ir sakļāvušies vienā pulsējošā organismā.
Strauji sižeta pagriezieni, negaidīti turpinājumi un neprognozējamas beigas ir arī latviešu kinorežisora Jura Kursieša jaunajai spēlfilmai "Modris", un titullomas atveidotājam Kristeram Pikšam veltītiem komplimentiem grūti nepievienoties. Šo stāstu gan var uzskatīt par pilnīgu pretstatu Eirovīzijas ārējam krāšņumam un nereti tukšajam saturam, jo Modra eksistence ir kā melnbaltās krāsās zīmēta ar tieksmi nevis izpušķot, bet gan atkailināt šoreiz arī vārda pārnestā nozīmē. Un filmas mūzikai (Līga Celma-Kursiete) ir pavisam cita loma nekā Eiropas valstu dziesmu sacensībā, tās klātbūtne ir jūtama, taču tā ir neuzbāzīga un papildinoša. Bet tad kā teju dramaturģiska kulminācija nāk mirklis, kad Modris iesoļo zālē, kur meiteņu koris dzied Ērika Ešenvalda himnu "O Solutaris Hostia". Mūzika iespiežas dvēseles dziļumā ar spēku, kas pārsniedz fizisko, kad brutāli vienaudži galveno varoni piekauj un pazemo. Pikšas varonis ceļas un iet tālāk, kāda iekšēja garīga spēka pacilāts, arī finālā atstājot cerību, ka viņam izdosies atrast savu vietu sarežģītajā dzīves partitūrā.
Abu aprakstīto mākslas darbu autori ir līdzīgi tai ziņā, ka viņi pratuši piespiest auditoriju sekot līdzi uz skatuves vai ekrāna notiekošajam ar neatslābstošu interesi, vienlaikus galvā un sirdī "izmaļot" cauri visplašāko izjūtu spektru. Kā ar lielu pudeļu birsti tiek iztīrīti aizsērējušie emociju trauka kakti - izsmieties līdz asarām var "Eiro Vīzijā", bet pārdzīvot nāves bailes - "Modrī".
Kaut kur lasīts, ka mūsdienu cilvēks vienas dienas laikā izdzīvo tik daudz pārdzīvojumu kā mūsu tālie senči vesela gada laikā: iespaidu gūzma gāžas kā lavīna, spēj tikai filtrēt un atlasīt, kas tev der un kas nē! Šai raibumā prasme noturēt uzmanību ir ļoti svarīga, kas, protams, ir arī ikviena plašsaziņas līdzekļa sapnis - panākt, lai lietotājs paliek uzticīgs maksimāli ilgā laika periodā, piemēram, lai radioklausītājs nesāk grozīt uztvērēja pogu un televizora vērotājs - nemaina kanālu.
Protams, izrādē un filmā to izdarīt ir vieglāk, jo visi taču grib zināt, ar ko tas viss beigsies. Radio ēters varbūt salīdzināms ar okeānu, kam nav ne gala, ne malas, un kuģošana bez galamērķa varētu šķist garlaicīga. Tātad radio darbinieku uzdevums būtu sarīkot gan vētru, gan mieru pēc tās… Bet varbūt okeāns ir dzīve pati, un radio programma - kruīza kuģis ar izklaides un atpūtas iespējām, kā arī trenažieru zāli, restorānu un … tualeti? Un radio noteikti var atrast kaut ko no Eirovīzijas kiča un "Modra" fotoreālisma - ko nu kurš meklē un kas kuram vajadzīgs.
