Manas aizdomas par bēdīgo situācijas attīstību apstiprināja arī ziņa par to, ka 2050. gadā uz zemeslodes dzīvos pilnīgi jauns cilvēka tips, kas būs noformējies radikāli jauno tehnoloģiju, uzvedības modeļu izmaiņu un dabiskās atlases rezultātā. Pētnieki konstatējuši, ka jau salīdzinoši netālā nākotnē lielāko laika daļu cilvēki pavadīs virtuālajā realitātē, tātad nav vērts činkstēt par to, ka bērni vairs nemāk draudzēties, jo šī parādība kļūs arvien izplatītāka.
Es, kā 60.gadu bērns, tiklīdz iemācījos rakstīt, uzsāku saraksti ar saviem vecvecākiem, rakstīju arī māsām, ka vasaru pavadīju vienos laukos, bet viņas – otros. Modē bija arī sarakstīšanās ar vēstuļu draugiem aiz robežām, zinu, ka draudzenes sūtīja vēstules uz Vāciju un Čehiju kaut vai tāpēc, lai tiktu pie neredzētām markām un vingrinātos krievu valodas rakstībā, arī vienkārši tāpat vien, jo nebija daudz citu izklaižu. Televīzija saudzēja bērnu redzi, tikai svētdienā Centrālā TV no Maskavas raidīja pasaku filmu, lasījām vispirms „Zīlīti”, tad jauniešu žurnālu „Liesma”, gājām uz kino, no kurām cenzūra bija izgriezusi kailskatus, klausījāmies „Radio Luxembourg” un, protams, stundām ilgi runājām. Gan sēžot uz soliņa, gan staigājot, gan ciemojoties, gan pa telefonu – sarunas taču neko nemaksāja, vien nelielo mēneša abonēšanas maksu. Tas gan attiecās tikai uz Rīgas draudzenēm, jo tālsarunas līdz pat 80. gadu nogalei bija jāpiesaka vai jāiet uz pasta būdiņu. Tad jau vienkāršāk bija ķerties pie rakstāmā un sūtīt vēstuli.
Pie sava pirmā datora tiku apmēram 1994. gadā, pie brīvas pieejas internetam – 1997., un tad divas nedēļas niru bezgalīgajās informācijas dzīlēs, savaldzināta no iespējas lasīt par saviem iemīļotajiem ansambļiem, dziesmām, uzzināt daudz ko tādu, ko līdz šim vajadzēja meklēt gadiem ilgi bibliotēkā, no draugiem lienētos žurnālos vai tas pašās nozīmīgajās sarunās dažkārt visas nakts garumā. Tādas sarunas notika arī pie nesen mūžībā aizgājušā teātra kritiķa Normunda Naumaņa, kur dažkārt satikās Preses nama iemītnieki pēc darba dienas beigām. Kāds bija bijis ārzemēs, cits dabūjis jaunus ierakstus – mums bija ļoti daudz ko runāt, apspriest, sapņot, ilgoties, iztēloties, un tieši šādās kopābūšanas reizēs dzima visvisādas radošas idejas. Tagad gudri to saukt par „smadzeņu vētru”, mums tādas bija vai ik vakaru, varbūt arī tāpēc no tā laika paziņām reti kurš pazudis no Latvijas kultūras dzīves, jo ar intensīvu lādiņu ik dienu ķērās pie jaunatklājumu vēstīšanas lasītājiem, klausītājiem vai skatītājiem, nostiprinot sava vārda spēku.
Sēdēšana visādos tur „tviteros” un „feisbukos” man liekas absolūti garlaicīga, jo pamatīga dzirksts nevar uzšķilties no vientuļas personas, manuprāt, nepieciešams kāds „berzes elements”, domu apmaiņa, kaut vai strīds, kur tu iemācies nebaidīties izteikt viedokli. Ak, cik viegli komentēt anonīmi, bet pirms 25 gadiem rūdījāmies profesionālismā ar cilvēkiem aci pret aci, nebaidoties atklāti aizstāvēt savu pārliecību.
Vienlaikus iemācījāmies sadzīvot, jo nenonācām līdz kautiņiem un neatgriezeniskiem kašķiem: jā, apvainojāmies, nerunājām, tad salīgām, vai pieslēdzāmies citam domubiedru pulciņam, kuri visi tika pārstāvēti lielajos inteliģences saietos – Mākslas, Dzejas dienās, avangarda mūzikas festivālos un citos pasākumos, kur allaž klāt bija mūziķi, mākslinieki, dzejnieki. Tagad katrs sēž savos ierakumos, brīžam paķerdams pretinieku uz dakšām, bet principā mūs taču ne pārāk vairs interesē, kā citiem iet, ko viņi par mums domā, jo ļaunākajā gadījumā savu žulti pretinieki un arī draugi izgāzīs virtuālajā realitātē. Nenāks, nesitīs, bet arī neatvedīs ābolu maisiņu, kuru dažos novados daudz, bet citur nekā.
Nu, piekritīsiet taču, ka lielākoties nemākam vairs draudzēties kā kādreiz, kad pat telefons bija retums. Tad laika bija vairāk, braucām ciemos ar vilcienu, pārsēžoties autobusā. Tagad ir pat mašīna, bet nav vairs laika, jo jāpabaro taču kaķis, un ne jau tas, kas ņaud aiz durvīm, bet virtuālais, telefonā!
Fakts ir arī tas, ka virtuālās realitātes uzbāzība un tās jaunie saskarsmes noteikumi sajūtama mākslas sfērā. Piemēram, jauno teātra režisoru domāšanas rezultātā top videofilmai vai reklāmas rullītim līdzīgi uzvedumi, kā tas noticis Dailes teātra izrādē „Pīters Pens”, kur ne smakas no bērnišķīga naivuma, vien tēlu zibināšanās un iespaidu sprādziens. Varbūt, ka vēl Latvijas laukos ne katram bērnam ir savs dators, taču manām ilūzijām rīkli aizžņaudza arī jaunākā dēla skolas paziņojums šī mācību gada sākumā: dienasgrāmatu vairs nebūs, viss tiks ierakstīts e-klasē! Tātad – ja tev nav datora, tad tevis nav vispār?! Es, būdama vecmodīga, dienasgrāmatu tomēr nopirku, jo kaut kur internetā izlasīju, ka rakstīšana vingrinot smadzeņu centrus, kas citādi netiek nodarbināti. Proti, rakstīšana ar roku, nevis uz klaviatūras, ar ko nodarbojos tagad.
Starp citu, ikvienas draudzības pamatā ir arī prasme klausīties: uzklausīt, noklausīties līdz galam, tad varbūt pārrunāt dzirdēto. Tad iznāk, ka arī radio klausīšanās varētu palīdzēt vingrināties… draudzēties, vai vismaz apgūt prasmi klusējot uzklausīt sarunas biedra bēdustāstu, un piekritīsiet taču, ka jaunā paaudze arvien sliktāk prot uzklausīt un sadzirdēt cits citu, drīzāk runādami visi reizē.
Starp citu – cik ir tādu radioklausītāju, kas radio klausās ar „gadžetiem”, nevis veco, labo radioaparātu? Manā pilsētā vēl ir onkulītis, kuram ir paradums nosēsties uz soliņa, līdzās noliekot savu rādžiņu, lai garāmgājēji arī var paklausīties, ko vēsta Latvijas Radio. Šī aparāta baterijas noteikti kalpo ilgāk nekā „laptopam”, un varbūt nākotnē cilvēks visur pārvietosies ar savu personālo elektrostaciju ierīču uzlādēšanai vai varbūt vispār nekur nepārvietosies, kā dažkārt attēlots fantastikas trilleros un baisās grāmatās, piemēram, Viļa Lāča „Ceļojums uz Kalnu pilsētu”, kurā, autora fantāzijas spiestas, sievietes jau dēja olas. Šo 1939. gada šedevru izlasīju jau bērnībā – smalki izsakoties, aiz garlaicības. Par laimi, lasītmāka nepieciešama arī datoratkarīgajiem, bet rakstīšanā gan vairāk par parakstu drīz vairs nebūs nepieciešams.
