Radio arhīvu dārgumi: Mūzika, vingrošana, ziņas, mūzika…

Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā.  Latvijas Radio vēsture liecina, ka pirmajās desmitgadēs radio izpelnījās vismodernākā informācijas līdzekļa slavu.

Radio piemita trīs ar presi nesalīdzināmas priekšrocības: pati galvenā – ātrums, ar kādu bija iespējama ziņu izplatīšana. Otrkārt, radiofons bija lētāks par jebkuru avīzi, un, treškārt, svarīgs bija tiešais kontakts starp klausītāju un Radiofona runātāju vai mūziķi. Taču rakstošie žurnālisti nebija greizsirdīgi un ar prieku aprakstīja tolaik neredzamās Radiofona norises saviem lasītājiem.

Laikrakstā „Rīts” 1935. gada 27. oktobrī lasām par radio kā izrādi, kuru redz viens skatītājs, bet dzird 80 tūkstoši: „Telpā, kur klavieres, pie kurām jau ap sēdusies Miezīša jaunkundze, un gramofons, uz kura var likt spēlēt četras plates reizē, aust radiofona ikdienišķais darba rīts. Tikai savādi, ka plate uz gramofona griežas un adata slīd pa viņas rievām, bet nav dzirdama ne skaņa: visa jaukā skanēšana iet pa vadiem uz raidītāju, kas to ar milzu spriegumu iesviež antenā un pasaules tālumos. Kad šādā pat veidā noraidīta vēl viena plate, no kuras 80 000 klausītājiem visās Latvijas malās skanējusi Jāzepa Vītola „Gaismas pils” Reitera kora dziedājumā, tad Miezītis, kreklā izmeties, ņem rokās gonga vālīti, nostājas iepretī mikrofonam un bargi saka: „Hallo, Rīga, Madona, Kuldīga, Liepāja. Uzmanību: sāksim vingrošanu!”.

Līdzko vingrošana beigusies, tūdaļ ar divu mazu kloķīšu nospiedienu atvieno no raidītāja otro studiju, kur notika vingrošanas priekšnesums, un pievieno ziņu lasīšanas kabinetu, še arī gramofons ar divi ripām skaņu plašu raidīšanai. Bet kad pl. 8 un 5 minūtēs klausītājiem ziņo, ka Radiofons pārtrauc raidīšanu līdz pusdienlaikam, tad nevajag domāt, ka nākamajās četrās stundās tur nekas nenotiktu. Gluži otrādi: pulksten 9 ierodas darbā visi Radiofona tehniskie darbinieki, 10 sākas arī dažādi mēģinājumi: nāk orķestranti, koristi, solo mākslinieki, diriģenti. Pusdienlaikā biržas kursus lasa spīkeri no ziņu lasīšanas kabineta. No šejienes arī raida skaņuplašu koncertu, gluži tāpat kā no rīta un kā vienmēr. Bet gaidāmo laiku vēstī no meteoroloģiskā biroja, kam raidītājs pieslēdzas pa īpašu vadu.”

Jāatzīmē, ka savas skaņuplates radiofons sākotnēji iegrieza ar fabrikas „Bellaccord” aparatūru, līdz tika iegādāta vācu firmas „Telefunken” iekārta, kas bija derīga celofāna platēm, vēlāk izmēģinātas arī amerikāņu un beļģu ierīces. Mīkstajā platē iegriezto ierakstu varēja atskaņot 10 līdz 12 reižu, pēc tam ieraksta kvalitāte strauji pasliktinājās. Arī Radiofona tehniskās daļas autobusā 30. gadu beigās bija iebūvēta skaņuplašu ierakstīšanas aparatūra, kas deva iespēju iemūžināt reportāžas notikuma vietā, taču vienas šādas plates ietilpība bija tikai trīsarpus minūtes.

Radiofons krāja reportāžas, ievērojamu cilvēku balsis, mūzikas ierakstus, diemžēl to vairums gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā, izdegot Melngalvju namam, kur tolaik glabājās Radiofona skaņuplates.

Izglābtas vien apmēram 40 skaņuplates, kas atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejā, bet lielākā daļa ir bēdīgā stāvoklī – vien dažu saturs ir saklausāms, un tagad no šī izglābto radio skaņuplašu krājuma skan „Līgotāju dziesma” kora „Dziesmuvara” priekšnesumā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti