Nogalināts mana pagājušajā gadā publicētā raksta varonis. Reizēm ar publikācijas varoni izveidojas cieša draudzība. Bet šoreiz viss ir daudz smagāk. Viss notika otrādi – manai draudzībai ar Oleksiju ir jau vairāk nekā desmit gadu… Ļoša krita karā. Viņa sieva – mana draudzene Nastja – un divi viņu mazie bērni uz visiem laikiem palikuši bez viņa. Un neko nav iespējams labot. Neko.
Autora ziņas
Reaģējot uz Krievijas agresiju, būtiska Ukrainas iedzīvotāju daļa atteikusies no krievu valodas lietošanas sociālajā sfērā, lai gan tā joprojām ir ikdienas saziņas valoda lielai daļai valsts pilsoņu. Par savu skatījumu uz vecajām un jaunajām problēmām un attieksmi pret krievu kultūru un valodu Ukrainā Rus.lsm.lv pastāstīja Naums Rezņičenko – krievu valodas un pasaules literatūras skolotājs Kijivas skolā, filologs, literatūrzinātnieks, autors rakstiem par krievu literatūras vēsturi un tās mācīšanas metodiku, kā arī vairākām grāmatām, kas veltītas pazīstamiem literatūras darbiniekiem.
Fotogrāfam Jevhenam Sosnovskim un viņa ģimenei izdevās izdzīvot sākumā aplenktajā, bet pēc tam okupētajā Mariupolē un no turienes izkļūt. "Tāda, kāda pilsēta bija agrāk, tā vairs nebūs nekad," saka Jevhens. Tā – pirmskara Mariupole – aizgājusi vēsturē un palikusi tikai fotogrāfijās. Tās nāve ir fiksēta "Mariupoles dienasgrāmatā" – fotoattēlu sērijā, kuru Jevhens uzņēma kara laikā. (Brīdinājums: dažas no LSM.lv publicētajām Jevhena Sosnovska fotogrāfijām var izraisīt spēcīgu emocionālu satricinājumu.)
Timuram ir 15 gadi. 2022. gada februārī kopā ar deviņus gadus veco māsu Marusju un vecmāmiņu Natāliju Jakovenko viņi aizbrauca no Ukrainas galvaspilsētas divas dienas pirms kara – uz Ļvivu. Ģimene nolēma rīkoties piesardzīgi. Tikpat kā līdzi neņēma nekādas mantas, domāja, ka drīz atgriezīsies. Ļvivā, viesnīcā, viņi gaidīja bērnu māti Anastasiju Butu – viņa plānoja viņiem pievienoties nedaudz vēlāk. Sagaidīja! "Bet vispirms mēs sagaidījām bombardēšanu…"
Mihailo Storožuks ir zoobrīvprātīgais. Viņš dibinājis "Kijivas dzīvnieku glābšanas komandu", kas jau astoņus gadus izpestī dzīvniekus no dažādām ārkārtējām situācijām. 2020. gadā zoobrīvprātīgie piedalījās gigantisko meža ugunsgrēku dzēšanā, lai glābtu savvaļas dzīvniekus. Bet tagad cenšas izvest mājas mīluļus, kas bieži palikuši bez saimniekiem, no Donbasa pašas pekles – no Bahmutas.
Pirms iebrukuma jaunā māksliniece Hanna Kozireva dzīvoja Irpiņā, tolaik klusā un mājīgā pilsētiņā pie Kijivas. "Bija liels informācijas lauks, bija draudi no Krievijas puses, bet es līdz pēdējam neticēju, ka var būt karš…" viņa atceras pirmskara mēnešus. Taču bija zemapziņas izjūta, ka viņas dzīve var neatgriezeniski mainīties. 23. februārī Hanna izmēģināja eksperimentālu tehniku – sita pa audeklu ar rīkstēm, kuras pirms tam iemērca krāsā, pārbaudot, vai tā gleznā var parādīt emocijas. Un stipri sastiepa muguru.
"Var būt cilvēks gan okupētā, gan neokupētā teritorijā. Un nelietis arī," saka Volodimirs Kovalenko. Viņš ir Nova Kahovkas likumīgais mērs. Šo Hersonas apgabala pilsētu jau kara pirmajās dienās ieņēma Krievijas karaspēks. Gandrīz piecus mēnešus Kovalenko palika pilsētā un pildīja mēra pienākumus. Un nesadarbojās ar okupantiem.
Kad 26. februārī raķete trāpīja mājai Kijivā, Sevastopoles rajonā, Ivanna Buština stāvēja pie loga savā palātā 5. dzemdību namā. Pavisam drīz bija jānāk pasaulē viņas pirmajam bērnam: "Man tieši tad bija kontrakcijas. Es pa logu redzēju raķeti, kas lidoja, kā šķita, tieši uz mani…" Tūlīt pēc tam visas sievietes lika nogādāt pagrabtelpā.
"Propagandisti galvenokārt bija gados jauni cilvēki, bet bija arī cita kategorija – sievietes vidējos gados ar fanātiski spīdošām acīm. Viņas kaut ko stāstīja, taču, ja uzdevi jautājumu, uz kuru viņām nebija sagatavotas atbildes, uzreiz sekoja agresija," par gatavošanos "referendumam" okupētajā Hersonā stāsta Inna Mikucka, dienasgrāmatas "Višivankas hronikas" autore.
"Tas ir patiešām šausmīgi. Man kā māksliniecei, kas strādā ar bērniem un pieaugušajiem un māca skaisto… Man tas bija šoks – apšaudes, sagrautas mājas, mūsu universitātes… Braukt garām ēkām, redzēt šīs drupas – man tas ir sāpīgi," atzīst Inna Sečko, māksliniece un gleznošanas pasniedzēja no Mikolajivas, kas vēl nesen burtiskā nozīmē bija piefrontes pilsēta un gandrīz pastāvīgi tika apšaudīta.
Vienota viedokļa par bojāgājušo – nogalināto – mariupoliešu skaitu nav. Vairākums avotu runā par 20-25 tūkstošu civiliedzīvotāju nāvi, bet ir arī dati par to, ka upuru bijis daudz vairāk. Gandrīz trīs aplenkuma mēnešus Mariupole atradās humānās katastrofas stāvoklī – bez elektrības, ūdens, pārtikas, sakariem un medicīniskās palīdzības. Uzbrūkot blokādē esošajai pilsētai, kurā pirms kara bija vairāk nekā 430 tūkstoši iedzīvotāju, Krievija plaši izmantoja masveida aviouzlidojumus. Bombardēšanās un no zemes virsas noslaucīto simtiem daudzstāvu ēku drupās zaudēja dzīvību ļoti daudz cilvēku. Olena Suhaka izdzīvoja šajā ellē. Un nonāca jaunā okupācijā.
Konstantīnu Gudausku, dzimušu Kazahstānā un pēc tautības lietuvieti, cilvēktiesību aizstāvi un brīvprātīgo no Bučas, šajā Kijivas apgabala daļā pazīst un mīl visi. Okupācijas laikā, kad vietējie iedzīvotāji bija nonākuši lamatās un varēja iet bojā jebkurā brīdī, Konstantīns, riskējot ar dzīvību, spēja izvest vairāk nekā 200 cilvēku.
Karš apgriezis kājām gaisā daudzu ukraiņu dzīves – bojāgājušie un ievainotie, sagrautas mājas un pilsētas, okupācija, milzīgs skaits bēgļu, ekonomikas krīze. Anastasijai Zvaričai – laimīgai sievai un divu bērnu jaunajai māmiņai, talantīgai rakstniecei un fotogrāfei, dzīve sagriezās kājām gaisā neilgi pirms pilna mēroga iebrukuma. Viņai sākās personīgais karš – ar vēzi.
Fotogrāfe Vera Vatutina, kas strādā ar pseidonīmu Meira Getmane, vairākus gadus veltījusi Holokausta tēmai. "24. februārī manī notika sava Babinjara (ebreju masu slepkavošanas vieta Kijivā nacistu okupācijas laikā – red.). Iekšā viss pārtrūka," viņa saka. Tagad Vera apmetusies Serbijā. "Daudz ko gribas nofotografēt, lai parādītu pasaulei, kas izdarīts ar Ukrainu. Sirds raud," viņa atzīstas.
Čornobiļas slēgtā zona, kas atrodas uz ziemeļiem no Kijivas, pasaules lielākās kodolkatastrofas vieta, pilna mēroga kara pašā sākumā nokļuva iebrukušā Krievijas karaspēka ceļā. Par to, kas tur notika, stāsta Jaroslavs Jemeļjanenko – sabiedriskais darbinieks, brīvprātīgais un tūrisma firmas “Čornobiļ Tur” dibinātājs un vadītājs.
Černihiva ir viena no skaistākajām un senākajām Ukrainas pilsētām ar vairāk nekā tūkstoš gadu vēsturi, tā bijusi klāt pie Kijivas Krievzemes pirmsākumiem. Kara pašā sākumā pilsēta pārdzīvoja aplenkumu un briesmīgu humāno katastrofu, kad cilvēki bija uz izdzīvošanas robežas. Atmiņās par šīm briesmīgajām dienām dalās Natālija Onanko – māksliniece un tēlotājas mākslas pasniedzēja.
Ir cilvēki, kuri nepazīst bailes, kuriem cieņa ir augstākā vērtība. Pārsteidzošs ir Olhas Zmijivskas stāsts. Viņa ir brīvprātīgā un sabiedriskā darbiniece no Harkivas. Jau vairāk nekā pusgadu atrodas vēsturisko notikumu epicentrā, iemīļotajā Harkivā, cenšoties darīt visu iespējamo – un neiespējamo – dzimtās pilsētas labā.
Ar stāstu par mākslinieci no Irpiņas Marinu Vaščenko sērijā “Portreti uz kara fona” LSM.lv sāk iepazīstināt lasītājus ar talantīgu Ukrainas mākslas pārstāvju daiļradi. Viņiem kara traģēdija ir ne tikai dziļi pārdzīvojumi, bet arī iespēja ar daiļrades starpniecību paust savas sāpes, bailes un dziļo mīlestību pret dzimto zemi.