Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Pēc profesijas viņa ir tulkotāja, beigusi Kijivas Nacionālo lingvistikas universitāti, un ar savu nākamo vīru itālieti iepazinās, strādājot par tulkotāju Krimā. Pēc kāzām pāris apmetās senajā Viterbo pilsētiņā, bet tagad dzīvo gleznainajā Kapranikas mazpilsētā. "Itālijā pieņemts, ka sieviete nestrādā, bet nodarbojas ar saimniecību. Te ir ļoti maz sieviešu ar augstāko izglītību. Es atbraucu, man bija cita mentalitāte. Es ļoti gribēju strādāt," stāsta Oksana.
Drīz Oksana iepazinās ar tautieti un vārdamāsu – ukraiņu brīvprātīgo Oksanu Čižoviču, kas tobrīd Viterbo jau bija noorganizējusi Ukraiņu asociāciju. Emigranti bieži pulcējās, rīkoja ukraiņu dziesmu un nacionālās virtuves dienas. "Tā mēs sākām iepazīties ar citām ukraiņu emigrantēm…" atceras Oksana. "Itālijā nebija jūtams, ka tuvojas karš… Taču jau kopš 2014. gada ukraiņu emigranti veica brīvprātīgo darbu. Kad februāri notika uzbrukums Ukrainai, mūs tas vēl vairāk apvienoja."
Oksanai Kijivā palikusi ģimene – māte, patēvs, māsa, brālis, viņu bērni. Viņa ļoti uztraucās, nevarēja ne acu aizvērt:
"Mēs visi raudājām, es domāju – pamodīšos, bet ģimenes nav, neviena nav! Man bija tāda izjūta… Ja trāpīs kāda bumba… Bet viņi ir 13. stāvā, pat nepaspēs izskriet…"
Oksana sāka pierunāt savus tuviniekus aizbraukt no Kijivas. "Pārliecināju atbraukt tikai savu māsu – ar diviem bērniņiem. Es aizbraucu ar mašīnu pēc viņiem uz Poliju, uz robežu. Viņiem gāja ļoti smagi! Apšaudīja dzelzceļa staciju, nebija iespējams izkļūt no Kijivas. Mani tuvinieki Kijivā dzīvoja kreisajā krastā. Uz labo krastu aizbraukt bija nereāli, bija slēgti gandrīz visi tilti. Viņi aizgāja uz Darnicas staciju kreisajā krastā, no turienes gāja pagaidu bezmaksas vilcieni uz Ļvivu. Tā viņi arī atbrauca, caur Ļvivu. Tā atbrauca daudzi mūsu cilvēki," stāsta Oksana.
Trīs reizes māsa ar bērniem mēģināja iekāpt vilcienā – tik milzīgs bēgļu pūlis bija Darnicas stacijā. Visi brauca, kājās stāvot. Oksanas māsasbērniem ir pieci un 13 gadi. Bērni, lai arī savām acīm nebija redzējuši sprādzienus, bija šokā. Ceļā vilciens divas reizes apstājās – netālu notika bombardēšana. Oksana par viņiem ļoti baidījās: "Viņi sākumā vispār negribēja braukt, es viņus tik tikko pierunāju! Varbūt viņi nesaprata, ka ir tādi draudi.
Mēs te vairāk izjutām šos draudus, kas tuvojās Ukrainai, vairāk nekā paši ukraiņi Ukrainā.
Tāds ir mans iespaids, Aicināju māsu atbraukt vēl pirms uzbrukuma. Ja viņi bija savilkuši karaspēku, tas nozīmēja, ka uzbruks. "Nē, viņi tā tikai biedē!" atbildēja māsa. Visi tā domāja līdz pēdējai dienai. Neviens nedomāja, ka nonāks līdz kaut kam tādam…"
Oksana atceras – jau pirmajās iebrukuma dienās ukraiņu asociācija vērsās pie Viterbo komūnas. Tika sarīkota manifestācija pret karu – Viterbo sapulcējās ukraiņu ģimenes ar nacionālajiem karogiem un pretkara lozungiem. Akciju atbalstīja arī vairākas ģimenes no Gruzijas, kas apmetušās Itālijā. Kara pirmajās nedēļās tādi mītiņi notika daudzās Itālijas un citu valstu pilsētās.
Pilna mēroga kara pirmajos mēnešos Itālijā ieradās daudz ukraiņu bēgļu, liela daļa – ar maziem bērniem. Viņiem vajadzēja palīdzēt ar mājokli, apģērbu, pārtiku.
Itālieši sāka aktīvi palīdzēt, atdeva bēgļiem savas lietas: "Pirmajā mēnesī bija tāds itāliešu pieplūdums, viņi nesa pārtiku, apģērbu, zāles." Visas šīs lietas tika savāktas Viterbo baznīcā un sašķirotas. Drīz tur sāka trūkt vietas, vajadzēja īrēt noliktavu. Oksana iesaistījās gan humānās palīdzības vākšanā, gan šķirošanā. Lietas tika izdalītas bēgļiem, kā arī ar autobusiem sūtītas uz Ukrainu.
Svarīgs faktors atbalstā bēgļiem bija arī palīdzība ar dokumentiem. Tolaik Itālijā vēl stingri kontrolēja vakcināciju pret Covid-19. Vajadzēja palīdzēt gan ar potēšanos un testēšanu, gan ar dokumentu par pagaidu patvērumu saņemšanu, gan ar medicīnisko palīdzību. Daudziem cilvēkiem bija vajadzīga gan psiholoģiskā palīdzība, gan vienkārši morālais atbalsts: "Ir liela nepieciešamība pēc kultūru starpnieka profesijas. Tā kā bija gigantisks bēgļu, īpaši bērnu, pieplūdums, es sāku staigāt līdzi ukraiņiem kā tulce…" Oksana palīdzēja ar tulkošanu gan dokumentu noformēšanā, gan valodas kursos bēgļiem. Ļoti grūti bija bērniem, bija mācību gada beigas, bet bērni nemaz nesaprata itāliešu valodu.
Oksanas māsa ar bērniem nodzīvoja pie viņas sešus mēnešus. Bērniem nebija viegli socializēties, īpaši mazajai meitiņai, viņa negribēja iet uz bērnudārzu, skuma pēc dzimtās pilsētas, lai gan itāliešu bērnu attieksme bija kopumā draudzīga. Sarežģīti viņai bija vispirms jau valodas barjeras dēļ.
Meitenīte raudāja: "Es nebūšu ukrainiete, aizmirsīšu ukraiņu valodu? Te taču visi ir itālieši! Es gribu uz Kijivu!"
Daudziem bēgļiem dzīvi sarežģīja arī naudas trūkums – finansiālā palīdzība no valsts bija tikai pirmajā laikā, bet atrast Itālijā darbu ir diezgan grūti valsts ekonomikas stāvokļa dēļ. Oksana stāsta par nesen atbraukušu ģimeni no Harkivas, kurai pavisam nav bijis naudas dzīvošanai. Viņiem bijis ļoti grūti. Ukrainā sieviete strādājusi skolā, bet te bijis steidzami viņu jāiekārto darbā kastaņu novākšanā. Vajadzējis arī palīdzēt ar mantām: "Itālija nespēj bēgļiem sagādāt darbu, uzturēt tik daudz cilvēku arī nespēj. Te arī itālieši nevar atrast darbu… Mēs, ukraiņu diaspora, cits citam palīdzam, jo, ja tevi neviens nevar rekomendēt, tad neviens uz tevi pat neskatās. Tā ir problēma. Itālijā viss turas tikai uz personīgo pazīšanos. Pateicoties tam, ka tevi pazīst, tevi ciena, tu par sevi labu iespaidu esi radījis gadiem – ka esi laipns, labi audzināts.
Mēs uztraucāmies, kā uzvedīsies tie cilvēki, kas tagad atbraukuši no Ukrainas, lai "nezaudētu seju". Šajos gados attieksme pret ukraiņiem izveidojusies laba – esam labi darbinieki, labi izglītoti, mums var uzticēties, esam pieklājīgi. Uztraucāmies, vai kaut kas nenotiks, vai viņi neparādīs Ukrainu no citas puses? Kā mēs cilvēkiem skatīsimies acīs, ko par mums nodomās?
Taču tādu situāciju mums nebija, visi centās būt korekti."
Tagad daudzi ukraiņi, kas sākumā atrada pagaidu patvērumu Itālijā, atgriezušies Ukrainā, īpaši tie, kuri bija atbraukuši no Rietumukrainas, jo tagad tur ir mierīgāk. Tomēr bēgļi no Harkivas, Hersonas, Mikolajivas galvenokārt pagaidām paliek. Gandrīz visi skumst pēc mājām, pēc ģimenēm, kuras daudziem nācies atstāt Ukrainā. Cer pēc iespējas drīz atgriezties mājās.
"Ja ir, kur atgriezties, ja vēl palikušas mājas…" nopūšas Oksana.
