Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Protohierejs Maksims Molotkovs ir 41 gadu vecs. Kā garīdznieks kalpo no 2014. gada, kopš Donbasā sākās karš. Un kopš tā laika Maksims sadarbojas ar labdarības organizācijām, palīdz karā cietušajiem, kā arī daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem, pensionāriem.
Pašlaik viņš kalpo Borispiļas eparhijā, un viņa pārziņā ir divas baznīcas. Tās ir Erceņģeļa Miķeļa baznīca viņa dzimtajā Svjatiļņas ciemā un Jāņa Karavīra baznīca Kijivas apgabala Brovaru rajona Kalitas ciemā. Kopš 2017. gada viņš vada arī Borispiļas eparhijas jauniešu nodaļu – viņa pārziņā ir nometnes, mācības, iesaistīšana labdarībā, lai palīdzētu trūcīgajiem, pensionāriem, slimajiem.
Šajos gados tēvs Maksims kopā ar brīvprātīgo grupām daudz reižu braucis uz Donbasu, uz karā cietušajām pilsētām un ciemiem. Kopā ar labdarības organizācijām un armijas kapelāniem viņš vāca humāno palīdzību un izvadāja pa visu piefrontes zonu – no Mariupoles līdz Ščastjai. Vispirms palīdzēja cilvēkiem, kuri bija palikuši bez pajumtes, karavīriem, kuriem bija vajadzīgs silts apģērbs, pārtika, zāles. Īpašā aizgādībā viņi ņēma divus bērnunamus piefrontes zonā.
Pirmais, kas domāts invalīdiem, atrodas Kreminnā: "Līdz pilna mēroga iebrukumam tajā bija apmēram 100 iemītnieku. Kad mēs braucām pirmās reizes, bija ļoti smagi – tur nebija visnepieciešamāko pārtikas produktu un medikamentu."
Bieži brauca uz otru internātskolu Ščastjā: "Tajā dzīvoja apmēram 150 bērnu no Luhanskas un apgabala. Viņus evakuēja, kad 2014. gadā sākās karadarbība. Arī tur bija lielas problēmas ar pārtiku un medikamentiem… To visu mēs piegādājām vairākas reizes gadā, ar veselu kolonnu, trim līdz četrām mašīnām… Ieradāmies arī ar koncertiem – atbalstīt arī morāli. Vedām līdzi māksliniekus – jau pazīstamus – un arī bērnus, kuri tikai mācās dziedāt, lai bērnunama iemītnieki uz kaut ko tiektos, neskumtu, ticētu sev. Jo internātskola – tie ir bērni bez vecākiem, tas ir ļoti smagi. Kad mēs atbraucām, viņi priecīgi mūs apskāva kā savus tuviniekus, gaidīja mūs…"
"Mēs cerējām uz labāko, ka karš beigsies, ka visi sāks dzīvot normālu dzīvi, taču diemžēl 2022. gada 24. februārī viss mainījās…" tēvs Maksims līdz pēdējam nezaudēja ticību labākajam.
Bērnus no aizgādībā esošajām internātskolām izdevās evakuēt. Tagad viņi ir drošībā, ārzemēs, un garīdznieki uztur ar viņiem sakarus, atbalsta morāli. Maksims Molotkovs cer, ka bērni varēs atgriezties dzimtajā pusē, kur viņus mīl un gaida.
"Ukraiņu tauta ir miermīlīga, nekad nav gribējusi nevienam atņemt nekādas teritorijas. Un līdz pēdējam visi neticēja, ka Krievijas Federācija tik nelietīgi sāks iebrukumu, turklāt ar tik smagām sekām – nogalinot miermīlīgus iedzīvotājus, sagraujot pilsētas, slimnīcas, bērnudārzus, skolas, bērnunamus.
Tikpat nelietīgi kā 1941. gadā fašisti sāka bombardēt Padomju Savienību. Krievija rīkojās tāpat, 24. februāra agrā rītā sāka masīvu visas valsts apšaudi ar raķetēm. Neviens neticēja, mēs cerējām… Taču diemžēl…" saka tēvs Maksims.
Katru dienu kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma viņš lūdzies par mieru: "Emocionāli visi bija nospiesti, mēs gribējām mieru, cerējām, ka nebūs tādas asinsizliešanas."
Brovaru un Borispiļas rajoni atrodas Dņepras rietumu krastā Kijivas apgabala ziemeļu daļā. Iebrukuma sākumā iepriekš uzminēt, vai tos ieņems okupanti, nevarēja neviens – robežas tuvums radīja tiešus iebrukuma draudus un pakļāva triecienam apkārtējos ciemus.
Un kopš paša kara sākuma tur bija milzīgi daudz bēgļu, vispirms jau no valsts austrumiem. Vajadzēja steidzami palīdzēt cilvēkiem, tieši to arī darīja tēvs Maksims un eparhijas darbinieki.
"Viss tuvojās mūsu ciemam, kaujas notika aizvien tuvāk un tuvāk," atceras Maksims Molotkovs.
Daudzi cilvēki no apkārtējiem ciemiem aizbrauca uz Rietumukrainu un citām drošākām vietām. Tēvs Maksims un viņa kolēģi garīdznieki, paredzot iespējamo okupāciju, sāka izvadāt pārtiku – vispirms gados veciem cilvēkiem, invalīdiem, trūcīgām ģimenēm: "Neviens nezināja, kā būs un cik ilgi turpināsies. Piegādājām pārtiku un medikamentus, domājām, ka pēc tam mums tādas iespējas nebūs…"
Psiholoģiski ļoti smagi bija gan vietējiem iedzīvotājiem, gan garīdzniekiem. Cilvēki ļoti baidījās, bija panika, daudzi kopā ar ģimenēm, bērniem paņēma vērtīgākās mantas, pameta savas mājas un aizbrauca uz rietumu apgabaliem. Taču ne visi izšķīrās par šādu rīcību, bet daudzi arī nespēja – savas mājas pamest ir smagi, bet kara pirmo dienu pilnīgās nenoteiktības dēļ cilvēki bija pilnīgi apjukuši. Daudziem līdzās bija ari bezpalīdzīgi vecīši.
Maksims Molotkovs atceras – nekad nav varējis iedomāties, ka vadīs dievkalpojumu savā dzimtajā Svjatiļņas ciemā, bet ārpusē sprāgs šāviņi un mīnas.
Tajā dienā, kas izrādījās pēdējā pirms okupācijas, cilvēki veikalos izķēra tos pārtikas produktus, kas vēl bija atlikuši. Ukrainas karavīru ciemā nebija vispār, tikai vietējie civilisti. Visapkārt jau bija Krievijas karaspēks, ciemata centrā sāka krist šāviņi, bija ievainotie mierīgo iedzīvotāju vidū.
Maksims Molotkovs atceras: "Bija svētdiena, draudzes locekļi nāca no baznīcas, un pēkšņi sāka šaut, cilvēki sakrita bedrēs un grāvjos, vēlāk, kad nedaudz pieklusa, visi steidzās uz mājām. Pēc tam ienāca Krievijas karaspēks un neviens vairs ne uz kurieni negāja."
Tēva Maksima ciems tika okupēts 7. martā. Vai uz ilgu laiku? To neviens nezināja. Tūlīt pat tika pārtraukta elektrības un gāzes piegāde, cilvēki, baidoties no apšaudēm, ar maziem bērniem un gados veciem ļaudīm slēpās pagrabos. Viņi nevarēja brīvi pārvietoties pa ciemu – tas nebija atļauts, ārkārtējas nepieciešamības gadījumā uz rokas bija jāuzsien balta lente. Tomēr arī tad ievainojuma vai nāves risks bija milzīgs. Apkārtējos ciemos tika aplaupīti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Vissmagākajā laikā, kad cilvēkiem sāka beigties pārtikas produkti, kaimiņi dalījās cits ar citu.
Daudzi cilvēki, īpaši gados veci ļaudis, mira medikamentu un elementāras medicīniskās palīdzības trūkuma dēļ.
Maksimam ir smagi atcerēties šo laiku: "Šāviņi trāpīja ēkām, kurās bija cilvēki, un cilvēki gāja bojā. Okupācijas otrā, trešā un ceturtā nedēļa – jo tālāk, jo briesmīgāk, pārtikas nav, ūdens nav – aku ciemos ir ļoti maz."
Maksims Molotkovs arī pats ne reizi vien nonāca soli no briesmām: "Bija gadījums, kad netālu no manis sprāga šāviņš, trāpīja mašīnai, taču, lai slavēts Dievs, visi palika dzīvi. Taču, ja būtu bijis mazliet tuvāk, es ar jums droši vien tagad nerunātu…
Man baznīcā ir ķesteris, viņš man palīdz dievkalpojumu laikā. Kad viņš gāja mājās, tieši sākās apšaude no mīnmetējiem. Viņš nepaspēja aizbēgt, viņu ievainoja kājā. Tagad viņš staigā ar spieķīti, šķembu izvilka. Reiz trāpīja dzīvojamā mājā un cilvēki sadega dzīvi diemžēl…"
Krievijas tanki varēja pārbraukt pāri vietējo iedzīvotāju automobiļiem, kas stāvēja uz ielas. Varēja atklāt uguni bez brīdinājuma: "Kaimiņu ciemā jauns pāris, puisis ar sievu, atgriezās mājās ar automašīnu. Viņiem bija palikuši burtiski divi trīs metri, viņiem tieši bija jāiegriežas savā pagalmā. Viņu automašīna tika sašauta… Abi gāja bojā uz vietas. Palika dzīvs viņu mazais bērns. Kaimiņu ciemā, kas arī bija okupēts, bija liela koka baznīca, veca, 145 gadi. Ļoti skaista. Nezinu, kādu nodomu vadīti… tēmējot atklāja uguni no tanka, ar četriem šāvieniem sagrāva… Vēl vienu baznīcu apšaudīja ar "gradiem", norāva visu jumtu…"
Svjatiļņas ciems tika atbrīvots tikai marta beigās kopā ar iepriekš okupētajām Kijivas apgabala daļām. Apkārtējos Brovaru un Borispiļas rajonu ciemos vajadzēja palīdzēt cilvēkiem. To līdz pat šai dienai dara gan Maksims Molotovs, gan citi garīdznieki.
Vispirms runa ir par humāno palīdzību mazturīgām ģimenēm, gados veciem un slimiem cilvēkiem, invalīdiem.
Cilvēki pārdzīvojuši kolosālu stresu, tas īpaši ietekmējis gados vecus ļaudis.
Kopš pirmajām dienām pēc atbrīvošanas regulāri jāizvadā pārtika, zāles, autiņbiksītes mazuļiem. Daudziem iedzīvotājiem apšaužu laikā sapostīti mājokļi, tāpēc jāsniedz palīdzība to atjaunošanā. Darba apjoms ir milzīgs, par laimi, garīdzniekiem palīdz gan labdarības organizācijas, gan privātpersonas, kuras nav vienaldzīgas.
Notiek dievkalpojumi, atsākušas darbu svētdienas skola un nometne bērniem.
Maksims Molotkovs un viņa kolēģi garīdznieki sūta arī humāno palīdzību karavīriem uz fronti – siltu apģērbu, segas, pārtiku, zāles. Bet bērni, kas mācās svētdienas skolā, izgatavo ierakumu sveces karavīriem priekšējās līnijās. Tika arī uzstādīts un iesvētīts piemiņas krusts kritušajiem Ukrainas aizstāvjiem Rusanivas ciemā.
Tēvs Maksims regulāri brauc apraudzīt visvecākos apkārtējo ciemu iedzīvotājus un aizvest viņiem pārtikas produktus un zāles. Daudzi slimo, daļa no viņiem nepieceļas no gultas.
Daži no viņiem pārdzīvojuši Otro pasaules karu un mūža beigās atkal ieraudzījuši visas barbariskā kara pret Ukrainu šausmas. Viņiem ir īpaši smagi – gan morāli, gan fiziski, jo viņi ir bezpalīdzīgi. Un viņiem ir ļoti svarīgas rūpes, labestīgs vārds un morāls atbalsts, ko arī sniedz Maksims Molotkovs un citi garīdznieki.
