Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Ilgi gaidītajam bērniņam vajadzēja nākt pasaulē februāra beigās: "Mēs plānojām, pasūtījām vietu 5. dzemdību namā, es tur izvēlējos sev palātu, kurā atrasties pēc dzemdībām, taču tajā palātā, es, protams, nebiju. Es biju pagrabā. Tādos brīžos man pat negribējās doties augšā uz šo palātu, jo tur, pagrabā, tajās dienās bija daudz drošāk."

Ivanna un viņas ģimene negaidīja un neparedzēja, ka sāksies pilna mēroga karš.

"Es pamodos 24. datuma rītā un uzzināju, ka sācies karš… Sprādzieni. Līdzās mūsu mājai tika saspridzināta ēka Košica ielā. Mēs aizbraucām pie vīrabrāļa Osokorkos, uz privātmāju rajonu. Taču arī tur netālu bija sprādzieni, nakts vidū. Bet 25. februārī, naktī uz 26. datumu, man noplūda augļūdeņi. Tas bija privātmājas pagrabā, uzkāpu augšā, apgūlos, vīram neko neteicu, bija komandantstunda…"

Četros no rīta atkal noplūda augļūdeņi. Ivanna saprata, ka vairs nedrīkst gaidīt. Viņi zvanīja policijai, bet neviens neatbildēja. "Ātrā palīdzība", kuru viņi izsauca, neatbrauca (tā ieradās daudz vēlāk, kad Ivanna jau bija dzemdību namā). Ivannai ar vīru nācās braukt uz dzemdību namu pašiem, lai gan bija komandantstunda, kad pilsētā nav nevienas mašīnas. Ceļā viņus apturēja policijas patruļa, taču atļāva braukt tālāk.

Tiltu pār Dņepru viņi šķērsoja diezgan ātri un nokļuva dzemdību namā.

"Stāvēju pie loga, man bija kontrakcijas, redzēju raķeti, kas lidoja, kā šķita, tieši uz mani… Aizvēru acis, nodomāju – tās ir beigas.

Kad atvēru acis, līdzās dega māja…"

Saspridzinātā māja atrodas pretī dzemdību namam, pāri ielai. Tā kā raķete tai trāpīja no dzemdību namam pretējās puses, sprādziena vilnis bija jūtams, taču neizsita dzemdību nama logu stiklus. "Kad tā lidoja, es domāju, ka tās ir beigas, nepaspēšu laist pasaulē bērnu," atceras Ivannna.

Tūlīt pēc tam visas sievietes tika nogādātas pagrabā: "Kopš tā brīža sākās mana dzīve pagrabā. Uz dzemdībām mani uzveda augšā, taču atkal sākās kaut kādi sprādzieni." Un Ivanna atkal tika nogādāta pazemē. Bija ļoti smagi. Dzemdības notika pagrabā. Taču bija sarežģījumi, ārstiem bija jāveic operācija.

Ivanna atguva samaņu brīdī, kad viņu nesa pa pagraba gaiteni: "Viņi bija tā sagatavojušies, malači, bija ierīkojuši reanimācijas nodaļu, bija arī bērniņi, kas bija piedzimuši ļoti maziņi."

Dzemdību nama ārsti bija paspējuši sagatavoties divās dienās, kas bija pagājušas kopš kara sākuma. Vispirms Ivanna bija reanimācijas palātā, kas bija ierīkota pagrabā. Pēc tam viņu pārcēla uz kopējo palātu. Tur sievietes atradās uz matračiem, kas bija salikti uz grīdas, bet jaundzimušie bija viņām līdzās mazās gultiņās, kas tika izsniegtas mātēm: "Ticiet, uz grīdas, uz matračiem, tādos brīžos, tas arī bija super."

Ivanna bija zaudējusi daudz asiņu, tāpēc viņu nevarēja drīz izrakstīt: "Mēs ar mazo tur bijām nedēļu."

Viņa atceras, kā reanimācijā dzirdēja sprādzienus un sajuta dūmu smaku. Bet viņa nezina, kas ārpusē bija, jo pagraba logi bija aizsegti.

Viņa bija satraukta, bet ne tik daudz par sevi, cik par bērnu. Sakari pazemes stāvā bija, un varēja runāt ar vīru. Informāciju par to, kas notiek ap Kijivu, tuvinieki no Ivannas slēpa. "Taču, protams, ir internets, mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā, nevis akmens laikmetā. Var izlasīt, kur kas notiek. Bija tāda satraucoša izjūta…" Dzemdību nama ārsti teica, ka vest projām Ivannu nedrīkst, jo hemoglobīna līmenis bija pārāk zems un spītīgi negribēja paaugstināties: "Jūs nedrīkstat doties ceļā, jūs neaizbrauksiet,'' teica. Mani atstāja dzemdību namā. Lika sistēmas. Es biju zaudējusi ļoti daudz asiņu. Nevarēju paiet, pārvietojos, turoties pie sienām."

Pirmajās dienās Ivanna pat nespēja pacelt bērnu: "Līdzās gāja medmāsa vai akušiere un nesa meitiņu."

Ivanna ar pateicību atceras savu ārsti, kura pieņēma dzemdības, – Innu Znaku: "Viņa ir Dieva sūtīta ārste. Man arī ar ārsti palaimējās."    

"Visas nepieciešamās zāles un lietas, kā arī zīdaiņu pārtika, tas viss dzemdību namā bija. Biju pārsteigta, ka viņi visu atrada un izsniedza bez maksas. Es taču biju pieradusi, ka slimnīcā viss jāpērk," atceras Ivanna.

Vārds jaundzimušajai bija izvēlēts jau iepriekš – Anna Marija.

Visbeidzot Ivannu atļāva izrakstīt: "Atbrauca vīrs. Lai nokļūtu pie manis, viņam vajadzēja sešas stundas, no kreisā krasta uz labo. Viņš ilgi bija braucis, bet ceļā devāmies ātri, jo drīz bija jāsākas komandantstundai."

Ivanna ar vīru devās uz Kijivas apgabala Perejaslavas pilsētu, pie vīra māsīcas. Tur viņi nodzīvoja mēnesi. Visu šo laiku Perejaslavā bija diezgan mierīgi, sprādzienu nebija. Ivanna atceras: "Es ļoti pārdzīvoju, kā viss būs ar bērnu, tas ir mans pirmais bērns, kā viņu barot, man bija tik daudz jautājumu, neticami daudz… Bet, kad viņa piedzima, viss notika it kā pats no sevis. Tas viss kaut kā notiek pats no sevis."

Tajās dienās Kijivā un apgabalā bija ļoti grūti dabūt visnepieciešamākās lietas – zāles, zīdaiņu pārtiku, autiņbiksītes. Palīdzēja draugi no citām Ukrainas pilsētām, viņi pa pastu sūtīja paciņas: "Veikali bija tukši. Bija neiespējami nopirkt zāles. Man likās, ka tas ir uz ilgu laiku un ka nekas nebūs…"

Pēc tam ģimene atgriezās galvaspilsētā. Joprojām bija diezgan trauksmaini: "Pilsēta bija tukša. Nevienas mašīnas. Pie mums parasti autostāvvieta bija pārpildīta. Taču visi bija aizbraukuši. Atceros, ka biju šokā. Bija tāda izjūta, ka neesmu Kijivā. Tas bija kā no filmas par apokalipsi.''

Ļoti daudz iedzīvotāju ar bērniem bija atstājuši pilsētu.

Mikrorajonā, kurā tad dzīvoja Ivanna, bija diezgan mierīgi, jau bez sprādzieniem, bet lidojošas raķetes Ivanna redzēja vairākas reizes. Ģimene nolēma nepamest Kjivu, tolaik visā Ukrainas teritorijā bija sprādzieni un raķešu triecieni.

Vecāki nolēma meitiņu kristīt, kad viņai bija divi mēneši: "Jo agrāk, jo labāk, ja… nedod, Dievs… Lai būtu kristīta. Varbūt no manas puses tas bija muļķīgi, bet bija tādas skumjas domas…" Kristības notika pirms 9. maija, kad visi kijivieši, kas bija palikuši pilsētā, gaidīja jaunus spēcīgus raķešu triecienus.  

Un visu šo laiku Ivannu neatstāja deja vu izjūta, jo šis karš bija kļuvis jau par otro viņas mūžā.

Agrāk Ivanna dzīvoja Luhanskas apgabala Sverdlovskā (tagad – Dovžanska), strādāja par medmāsu operāciju blokā. Ivanna ir dzimusi Ukrainas rietumos, Ļvivas apgabalā, bet uz Luhanskas apgabalu pārcēlās 2003. gadā. Sākumā tur mācījās medicīnas koledžā, bet pēc tam palika strādāt slimnīcā. Pāris gadu pirms kara uz turieni pārcēlās arī viņas vecāki.

Ivanna atceras 2014. gadu: "Tieši tāpat – negaidīti sākās karš. Es strādāju operāciju blokā… Tur cilvēkus nošāva tieši mašīnās. Reiz atveda meitenīti, kādus desmit gadus vecu, viņas vecāki tika nošauti automašīnā, viņi paspēja viņu izgrūst no mašīnas, lai viņa skrietu uz mežu un izglābtos…" Ivanna atceras, ka tolaik bija daudz gadījumu, kad mierīgie iedzīvotāji tika nošauti kontrolposteņos.

Kādā 2014. gada decembra dienā Ivannai bija maiņa operāciju blokā: "Atveda veselu ievainoto ģimeni – vecmāmiņu, vectētiņu un mazdēlu, mazu puisēnu. Viņi bija skrējuši glābt kaimiņus. Uz kaimiņu māju bija atlidojusi raķete. Šķembas bija trāpījušas cilvēkiem, kuri bija metušies glābt…" Tas kļuva par pēdējo pilienu. Nākamajā rītā viņa slimnīcā palūdza aprēķinu. Izbraukšana bija bīstama, ceļi uzspridzināti, cilvēki pārpildītā maršruta mikroautobusā brauca līdz Harkivai, bet pēc tam ar vilcienu – līdz Kijivai. Ivannai bija 26 gadi, un tagad šo laiku ir smagi atcerēties. Bet viņa atminas, kā jau tad pagrabos slēpās no apšaudēm.

Tagad Ivanna ar vīru un meitiņu ir Kijivā, pilsētā apšaužu dēļ ir elektroapgādes pārtraukumi. Lielāka daļa Ivannas draugu un paziņu, kas aizbraukuši no pilsētas, joprojām nevar atgriezties.

Bet Ivannas vecāki tā arī joprojām ir Dovžanskā, kopš 2014. gada okupētajā teritorijā: "Viņi teic, ka karadarbības tur nav, tagad tur ir mierīgi, bet cik tam var ticēt…"