Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

"Plāns bija tāds – mēs braucam uz Ļvivu, tur iekāpjam autobusā un no turienes braucam uz Drēzdeni," tagad atceras Timurs. Tomēr biļetes gāja zudumā: "Tādēļ, ka bija sākusies karadarbība, autobuss tika atcelts. Un karadarbības dēļ arī bija izveidojusies milzīga rinda uz robežas."

Robeža

"Tomēr, kā izrādījās, mums ļoti paveicās…" turpina Timurs. "Mēs gaidījām rindā nevis septiņas stundas, bet piecas. Vārdu sakot,

paņēmām taksometru, lai aizbrauktu līdz robežai, un ceļā uzzinājām, ka tur ir 23 kilometrus gara automašīnu rinda. Un mūs izsēdināja apmēram tādā pašā attālumā… Un mēs sākām iet… Ar čemodāniem… Mums tie bija vairāki. Mēs taču gatavojāmies braukt ar autobusu.

Kamēr mēs gājām, mūs paņēma kāds brīvprātīgais, kurš tur brauca puslegāli, ceļu sev atbrīvojot ar lamuvārdu spēku. Reāli! Un mēs saīsinājām ceļu apmēram par pieciem kilometriem…"  

Brīvprātīgais izrādījās pilnīgi nesavtīgs, viņš pazina šo ceļu un vienkārši palīdzēja cilvēkiem. Bet aizvest līdz pašai robežai nevarēja automobiļu rindas dēļ: "Esam izlaiduši svarīgu niansi – māti nevarējām paņemt, jo mašīna nebija tik liela, bet mēs bijām četri. Paņēma trīs – visus, izņemot māti.

Viņa gāja kājām. Galu galā viņai paveicās vairāk par visiem, viņai trāpījās tādi paši brīvprātīgie, taču veiksmīgāki, un viņi viņu nogādāja līdz gājēju rindai," stāsta Timurs.

"Tad, lūk, mūs šos piecus kilometrus veda… Un tālāk gājām kājām. Nogājām kādus desmit kilometrus. Tur no viena punkta līdz robežai kursēja improvizēts autobuss. Galu galā mēs paspējām ielēkt piebraukušajā autobusā, tikai pateicoties mātei."

Bērni šo pārbaudījumu pārcieta patiešām varonīgi. Klusējot stiepa savus čemodānus. Ne tikai Timurs, bet arī viņa jaunākā māsa Marusja nogāja visus 18 kilometrus, nesūdzoties un nebilstot ne vārda.  

"Rinda bija tāda – milzīga haotiska cilvēku masa uz ceļa, ka ceļu nevar redzēt. Šī rinda bija tālu no kontrolpunkta. Bet piebrauca autobuss un paņēma pa desmit, divpadsmit cilvēkiem katras divdesmit minūtes. Reti… Pēc tam šie autobusi sāka piebraukt biežāk. Tikmēr jau bija iestājusies nakts, un bija ziema. Tātad – auksts. Bet mēs bijām noguruši, jo bijām nogājuši šos kilometrus. Bet pēc tā šajā rindā, kur visi grūstījās un klaigāja, bijām gaidījuši piecas stundas, un mums vēl bija paveicies," stāsta Timurs.

Cilvēki stāvēja tik cieši, ka pakustēties pūlī bija tikpat kā neiespējami. Robeža netika galā ar plūsmu. Bez rindas robežsargi nevienu nelaida: "Visiem bija vecas vecmāmiņas un vectētiņi vai slimie, vai ārzemnieki, vai bērni. Izvēlieties vienu no četriem. Tā nu attieksme pret visiem bija pilnīgi vienāda," saka Timurs.

"No mugurpuses cilvēki spiedās virsū, bet priekšā apturēja rindu kontrolējošie karavīri, kuri biedēja cilvēkus ar lidojošu dronu.

Ja nu kas, paša drona īstenībā nebija. Mūs vienkārši biedēja, ka tas lido. Tas ir tas, ko atceros un kas bija. Bet fakts ir tāds, ka tādējādi rinda tika nedaudz pavirzīta atpakaļ – visa, pilnībā."

Daudzi bērni pūlī raudāja, jo bija ne tikai noguruši, bet ļoti nosaluši.

"Mūs paņēma autobusā, tas bija tik pilns, ka tik tikko tajā iespraucāmies…" viņš turpināja. "Mēs vēl noteikti pāris stundas sēdējām tajā autobusā, tiesa, nav saprotams, kāpēc… Vienu reizi mums palūdza pases un nez kādēļ tūlīt pat atdeva atpakaļ. Bet pēc tam izlaida tieši pie robežas. Robežu negaidīti šķērsojām ļoti viegli. Bet pēc robežas šķērsošanas mūs sagaidīja laipnie poļi, kuriem bija gan karsti dzērieni, gan šalles, gan saldumi, gan apsildīta telts, gan apmetņi…"

Polija

Poļu robežsargi paši ielēja tēju, sagrieza citronus, ietina bēgļus pledos. Daudzi pieaugušie sāka raudāt, jo viņus bija aizkustinājusi patiesi laipnā un sirsnīgā attieksme. Un viņi apzinājās situāciju, kādā nonākuši.

"Mums sākās histērija, kad spriedze sasniedza maksimumu, – tu tikai norij, bet tas kaut kādā veidā izraisa asaras.

Rokas trīcēja. No visa. Un no tā, ka Ukraina bez vainas nonākusi tik nožēlojamā stāvoklī. Ļoti žēl valsts, žēl pamesto māju. Tas viss bija ļoti traģiski. Runājot par bērniem, mani pārsteidza Marusjas vīrišķība. Bet no Timura es to gaidīju, viņš ir ļoti saprotošs zēns. Situācija atsedz cilvēkus un atklāj acij neredzamas iezīmes," izjūtās dalās Timura vecmāmiņa Natālija.

Polijā ukraiņiem ļoti palīdzēja brīvprātīgie. Milzīgi daudz cilvēku ar saviem automobiļiem atbrauca un veda ukraiņu bēgļus, nepazīstamus, svešus cilvēkus. Šī iejūtība ļoti aizkustināja bērnus.

Vācija

"Mēs tagad esam Drēzdenē," turpina Timurs. "Mums te ir draugi, turklāt ļoti labi, viņi mums ir kā otra ģimene. Vācieši visiem spēkiem centās noņemt mums stresu, veda, kur drīkst un kur nedrīkst. Bieži un daudz. Mājās mums piešķīra veselas divas istabas.''

Tomēr stress nemazinājās: "No Kijivas vēl nebija izbraukusi mūsu vecvecmāmiņa. Un mums bija lieli uztraukumi, mēģinot viņu evakuēt no Kijivas, kurai līdzās notika karadarbība. Kaut kā viņu izdevās izvest…"

Bija pagājušas trīs nedēļas kopš robežas šķērsošanas, kad Timuram naktī kļuva slikti, bija grūti elpot. Nakts vidū bija jāizsauc "ātrie". Atbraukušais gados jaunais ārsts teica, ka tās ir pārdzīvotā sekas.

"Mēs tobrīd neko nezinājām par to, kas ir atliktais stress. Tas mums izpaudās, īpaši man…

Es nevarēju aizmigt, mani iekšā it kā žņaudza. Es tad nesapratu, kāpēc. Izrādījās, ka tas bija atliktais stress.

Nakšņoju slimnīcā, jo negulēju, nespēju.

Māsai Marusjai bija līdzīgi, bet tas neizpaudās tik spēcīgi. Tas turpinājās vēl dienas piecas…" stāsta Timurs.

Laimīgā kārtā viņš ātri atlaba.

"Ar paziņu palīdzību, spraucoties cauri birokrātijas ērkšķiem, mēs atradām dzīvokli. Ievācāmies…" turpina Timurs. "Mani reģistrēja ģimnāzijā, kas tiek uzskatīta par vienu no labākajām Drēzdenē. Un runa nav par to, ka tur ir augsts izglītības līmenis. Tur ir ļoti laba attieksme. Vācu klasesbiedrus man tā īsti neiznāca iepazīt, bet, cik saprotu, viņi nav slikti. Tur no ukraiņiem izveidoja trīs grupas. Pusi ukraiņu "atsijāja", jo viņiem bija slikti rezultāti profilējošajā priekšmetā vai arī viņi principā nemācījās vācu valodu.

Mans profilējošais priekšmets ir matemātika. Bet šeit matemātika ir vienkāršāka nekā Kijivas licejā… Tur es biju matemātikas licejā… Tāpēc tas nav nekas briesmīgs… Visā pārējā te pret skolēniem ir ļoti lojāla attieksme. Bet kaut kāda aktivitāte ir jāizrāda, un tā man te tagad ir galvenā problēma.

Es parasti ļoti lēni iejūtos jaunā vidē. Tas ir mans parastais stāvoklis. Bet viņi panikā zvana mātei: "Viņš nerunā!" Viņš – tas esmu es. Bet es nerunāju, jo lēni iejūtos situācijā. Bet īstenībā pie viņiem var iegūt pilnīgu imunitāti pret "padzīšanu" no ģimnāzijas – jāiekļūst ģimnāzijas korī. Ja tajā iekļūsi, tevi neizmetīs, vienkārši nevarēs.  Es dziedu, bet korī vēl neesmu. Tagad mums ir pa diviem pāriem vācu valodas stundu katru dienu, lai mēs valodas ziņā panāktu vāciešus."

Par piedalīšanos korī Timurs domā nopietni: "Tas ir viens no labākajiem Eiropas, ne tikai Vācijas jauniešu koriem. Ukraiņiem atlasē ir priekšrocības, bet vāciešiem ir liela konkurence gan dalībai korī, gan arī lai varētu mācīties šajā ģimnāzijā.

Esmu dzirdējis, ka ģimnāzijā konkurence ir tūkstoš cilvēku uz vienu vietu. Man paveicās vai, pareizāk sakot, tie ir atvieglojumi ukraiņu bēgļiem…

Mums atvieglojumu sagatavots daudz, bet jāpārvar liels šķērslis, kuru sauc par birokrātiju.

Vācijā tā nesteidzas kā Ukrainā, te lai arī māca konkrētus priekšmetus, bet tas nav izjūtams kā konkrēts mērķis, drīzāk te vispirms māca mācīties, neaizmirstot par visu pārējo. Tāpēc vācu skolās programma kopumā ir vājāka un izstieptāka nekā Ukrainas skolās, nu vismaz man tā liekas. Te skolās, starp citu mācās 12 vai 13 gadus.

Ukrainā izglītība ir blīvāka, bet mazāk domāta, lai gūtu sekmes visos priekšmetos. Tā droši vien ir galvenā atšķirība, bet varbūt man tā tikai liekas… Subjektīvisms…"

Nākotne

Kopumā, par spīti socializācijas grūtībām, Timuram patīk mācīties Vācijā un viņš domā par nākamo profesiju.

Timurs vēlas kļūt par programmētāju vai spēļu dizaineru.

Viņš nepamet arī nodarbošanos ar mūziku, un kļūt par mūziķi viņam ir viens no iespējamajiem variantiem. "Kā paveiksies," saka Timurs. Skumstot pēc Ukrainas, viņš vispirms atceras savus draugus, no kuriem daudzi tagad izmētāti pa dažādām valstīm un pilsētām. Daudzi, starp citu, jau atgriezušies Kijivā.

Timura ģimene atgriezties Kijivā pagaidām baidās.