Portrets uz kara fona. Anastasija no Harkivas, karavīra sieva, kas cīnās ar vēzi

Karš apgriezis kājām gaisā daudzu ukraiņu dzīves – bojāgājušie un ievainotie, sagrautas mājas un pilsētas, okupācija, milzīgs skaits bēgļu, ekonomikas krīze. Anastasijai Zvaričai – laimīgai sievai un divu bērnu jaunajai māmiņai, talantīgai rakstniecei un fotogrāfei, dzīve sagriezās kājām gaisā neilgi pirms pilna mēroga iebrukuma. Viņai sākās personīgais karš – ar vēzi.

Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Par to, ka viņai ir krūts vēzis, Anastasija uzzināja pagājušā gada beigās. Jau tad Ukrainā pieauga satraukums, daudzi cilvēki apsprieda iespēju, ka varētu aktivizēties karadarbība. Anastasijas ģimenē šīs bailes aizēnoja šoks pēkšņi kā no gaisa nokritušās šausmīgās diagnozes dēļ. Decembrī un janvārī Anastasija un viņas vīrs Oleksijs devās uz izmeklējumiem, centās atrast uzticamu klīniku un pārbaudītus ārstus, kā arī mēģināja samierināties ar to, ka būs nepieciešama smaga un ilga ārstēšana.    

No Harkivas viņi uz izmeklējumiem ieradās Kijivā. Ārstēšanas sākums bija ieplānots janvāra pēdējos datumos. Anastasijai tika veikta pirmā ķīmijterapija. Viņa to pārcieta ļoti smagi: "Nespēju pastāstīt, kas fiziski notiek… Atceros, teicu vīram – ja pārējās ķīmijterapijas būs tādas pašas, es neizturēšu. Roku trīcēšana, galvas reiboņi, nelabums… Un tu vispār neaptver, kas notiek ārējā pasaulē, tu esi kā miglā…"

Mokas turpinājās desmit dienas. Pēc tam simptomi pamazām atkāpās.

Nākamā ķīmijterapija Anastasijai bija paredzēta 15.–16. februārī. Par iespējamo karu viņa dzirdēja tikai februāra sākumā labdarības tirdziņā, kuru bija sarīkojuši viņas draugi: "Es vispār biju izkritusi no informācijas telpas. Kāds karš?! Ir XXI gadsimts, mēs dzīvojam civilizētā pasaulē! Es biju tādā miglas stāvoklī no tā, kas ar mani notiek, ka biju ārpus šī informācijas lauka."

Uz otro ķīmijterapiju Anastasija ar vīru atkal brauca uz Kijivu. Atkal ārstēšanu viņa pārcieta ļoti smagi. Anastasija lēnām atguvās draugu mājās Kijivā. 22.–23. februārī Anastasija un Oleksijs plānoja braukt atpakaļ uz Harkivu, pie bērniem – deviņgadīgās Zlatas un divgadīgā Zahara, bet Anastasija vēl ļoti slikti jutās, bija ļoti vāja un gandrīz krita ģībonī, tāpēc abi laulātie nolēma atlikt došanos uz Harkivu par vairākām dienām: "Un pēkšņi 23. februārī no rīta es pamodos un teicu vīram: "Ļoša, es gribu pie bērniem, es gribu redzēt bērnus!" Es pilnīgi neko nezināju par bažām saistībā ar drīza kara iespējamību. Ļoša, redzot manu stāvokli, man neko neteica, lai mani nesatrauktu."  

Anastasijas mātes jūtas viņai pareizi teica priekšā, ka steidzami jābrauc. Viņa uz to uzstāja. Mājās viņi nonāca 23. februārī apmēram astoņos vakarā. Anastasija sāka justies labāk: "Man bija ļoti svarīgi viņus apskaut."

Mantas izpakot viņi nepaspēja. Pirms došanās pie miera piezvanīja Anastasijas brālis un pajautāja, vai viņiem ir čemodāniņš, kurā salikts viss vajadzīgais ārkārtējiem gadījumiem. Pēc smagās ārstēšanas un nogurdinošā ceļa domāt par to nebija spēka. Ģimene aizmiga, tāpat kā miljoniem citu ģimeņu visā Ukrainā.

Pulksten 5.30 no rīta Anastasija pamodās no skaņām, kas, kā viņai šķita, bija kaut kāda uguņošana. Viņa lūdza vīram paskatīties, kas notiek. Oleksijs paskatījās no balkona un ātri atgriezās: "Nastja, modini bērnus, ātri dodamies uz mašīnu. Sācies. Karš!"

Anastasijai bija grūti tam noticēt. Visapkārt panika – kaimiņi rosījās un metās savās mašīnās. Ģimene paķēra tā arī neizkravātās somas, ieliekot tajās vēl tikai bērnu dokumentus. 

"Panika, rokas trīc, ir ļoti slikti. Es nezinu, kā varēšu braukt… Ļoša pēdējā brīdī apķērās, paņēma maisiņu, tajā salika pārtikas produktus no ledusskapja. Bērni raud, nesaprot, kas notiek. Vīramāte balta kā palags, tādu viņu nekad nebiju redzējusi," to rītu atceras Anastasija. "Mēs sākumā nesapratām, kurp braukt. Ļoša ierosināja uz Dnipropetrovskas apgabalu, pie viņa mātes, bet es nospriedu, ka tas ir tuvu Harkivai un tāpēc nav droši."  

Viņi nolemj braukt uz Rietumukrainu, lai būtu drošībā un lai Anastasija varētu turpināt ārstēšanos, kuru nedrīkst pārtraukt. Starp ķīmijterapijas kursiem viņai vēl bija vajadzīgas potes. Nepieciešamo zāļu viņiem nebija – tās vēl vajadzēja atrast.

"Mēs izbraucām no mūsu rajona, bet tas ir Saltivka, par Saltivku ziņās dzirdējuši visi. Mēs klausījāmies ziņas par to, kas notiek. Mēs aizbraucām desmit minūtes, pirms ieradās tanki. Draugi, kuri devās ceļā pēc mums, nevarēja izkļūt – pa šo ceļu jau brauca tanki. Vienkārši Dievs mūs vadīja un pasargāja," stāsta Anastasija.

Ģimene brauca bēgļu kolonnā, cilvēki bija panikā. Bija dzirdams sprādzienu troksnis, uzpildes stacijās nebija iespējams nopirkt ne degvielu, ne pārtiku, pat ne ūdeni. Visu šo laiku Anastasija zvanīja draugiem un paziņām, ar padomiem palīdzot viņiem aizbraukt.

Ģimene bija nodomājusi nokļūt līdz Černivciem, tur gaidīja draudzene, bet sprādzienu un haosa uz ceļa dēļ bija jābrauc Ļvivas virzienā.

Ceļš izrādījās ilgs un grūts – 44 stundas bez apstājas. Anastasijai visu šo laiku bija ļoti slikti, par laimi, pa ceļam kaut kādā brīnumainā kārtā izdevās atrast vajadzīgās zāles. Vīrs veica injekciju sievai tieši mašīnā. Apstāties viņi baidījās, tikai vienu reizi Aleksijs, saprotot, ka jau "atslēdzas" pie stūres, bija spiests uz stundu pārtraukt braukt. Anastasija visu šo laiku negulēja, skatījās, kas notika apkārt: "Tādā stāvoklī mēs beidzot aizbraucām līdz Ļvivai, kur mēs sākām kaut nedaudz justies drošībā."     

Ļvivas brīvprātīgo centrā palīdzēja atrast apģērbu bērniem, jo viņi nepaspēja neko paņemt līdzi, un zāles Anastasijai. Šajā laikā Ļvivā sākās trauksme: "Visi bija šokā, visiem bija bail." Divas naktis pārnakšņojuši Ļvivā, viņi sāka lemt, kurp doties tālāk. Polijā viņus gaidīja draudzene. Bet vai Anastasija tur varēs turpināt ārstēšanos? Turklāt Anastasijai, kas bija smagā stāvoklī pēc otrās ķīmijterapijas un kurai ir divi mazi bērni, bija vajadzīgs kāds, kurš viņu pavada un viņai palīdz. Oleksiju, visticamāk, neizlaidīs no valsts…  

Un priekšā vēl ir operācija, lai izņemtu audzēju. Atbilstoši likumam cilvēkam pēc otrās ķīmijterapijas pienākas aprūpētājs, bet šos dokumentus viņi, protams, nepaspēja noformēt. Oleksijs jutās, it kā tiktu plēsts pušu – gan sievai un bērniem jāpalīdz, gan jāiet aizstāvēt sava valsts.

Robežsargi ieteica, kā noformēt dokumentu. Mukačevā izdevās atrast ārstu, kurš deva medicīnisko slēdzienu un uzrakstīja nepieciešamos papīrus, ka Anastasijai ir ļoti sarežģīts ārstēšanās process, tāpēc viņai vajadzīga aprūpe. Anastasija atceras, kā viņai palīdzēja Mukačevā: "Tas ir vienkārši nereāli, tik labi cilvēki, kuri atvēra savu māju durvis pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, palīdzēja, sasildīja ar savu siltumu."

Pēc tam – ilga rinda uz robežas, astoņas stundas, kas Anastasijas stāvoklī bija ļoti smagi, reizēm viņa vienkārši nespēja patstāvīgi iet.

Pirmajos divos posteņos robežsargi izlaida visu ģimeni. Trešajā postenī robežsardzes darbiniece, par spīti visiem medicīniskajiem slēdzieniem un Anastasijas acīmredzamajam stāvoklim, pašā pēdējā brīdī neatļāva Oleksijam izbraukt un pavadīt ģimeni.

Anastasijai tas bija ļoti spēcīgs trieciens. Viņa negribēja šķirties no vīra, nevarēja iedomāties, kā viņa tādā stāvoklī tiks galā ar bērniem. Laimīgā kārtā šajā brīdī palīdzēja brīvprātīgie.  

Kurp tagad braukt, tika lemts pēdējā brīdī. Anastasijai to palīdzēja izlemt viņas draugs – brīvprātīgais Romāns, ar kuru viņa savulaik iepazinās Harkivā. Tagad viņš kopā ar ģimeni dzīvo Vācijā. Anastasijai un bērniem tika atrasta pagaidu mājvieta un iespēja ārstēties Vācijā, kā arī cilvēks, kurš varēja viņus ar savu automašīnu atvest tieši no robežas.

Šķiršanās no vīra bija ļoti smaga: "Mēs nepaspējām atvadīties, mēs vienkārši stāvējām. Raudājām, mēs it kā tikām atrauti viens no otra."

Anastasija ar bērniem pēc ilgā ceļa nonāca Vācijā, bet Oleksijs Ukrainā stājas uzskaitē kara komisariātā. "Izgāja medicīnisko komisiju, viņu nosūtīja karot," stāsta Anastasija.

Vācijā Anastasiju sagaidīja neticami silti. Stella, Romāna sieva, iepazīstināja ar Anni un Jūliju. Sākumā Anastasiju ar bērniem savu vecāku mājās viesmīlīgi izmitināja Anne, viņus apņēma rūpes un labestība. Anne un Jūlija palīdzēja Anastasijai nokārtot ārstēšanos, vēl pirms bija noformēta medicīniskā apdrošināšana – kavēties nedrīkstēja. Anne un Jūlija palīdz Anastasijai joprojām. Anastasija ir ļoti pateicīga saviem jaunajiem draugiem par neticamu, pārsteidzošu atsaucību un laipnību, kuru viņa nekad neaizmirsīs. Vēlāk Anastasija tika uzņemta vietējā mācītāja mājās, viņš un viņa sieva – Flo un Estere – ieskāva Anastasiju ar rūpēm un viesmīlību un ļoti atbalstīja viņu ārstēšanās laikā un pirms operācijas. Anastasija stāsta par to, cik Vācijā pret viņu bijusi labestīga attieksme: "Tas bija tik pārsteidzoši, it kā mūs sagaidītu un par mums rūpētos labākie draugi."      

6. martā Anastasijai bija jāveic ķīmijterapija, stresa dēl viņai bija slikts veselības stāvoklis un analīžu rezultāti. "Ļoti daudz grūtību bija ar valodas barjeru, es protu tikai angliski, bet nezinu medicīnas terminus. Vācieši izrādījās neticami labi cilvēki, neticami atklāti un gatavi palīdzēt," stāsta Anastasija.

Ar grūtībām pabeigusi kārtējo ķīmijterapiju, Anastasija sāka pamazām socializēties Vācijā. Atrada jaunus draugus, viņu vidū arī tautiešus, mazais Zahars sāka iet bērnudārzā, bet Zlata – mācīties skolā.

Anastasijai pakāpeniski tika veikti nepieciešamie izmeklējumi un ārstēšana. Bija laiks operācijai. Šajā posmā Anastasijai ļoti palīdzēja Daša – ukrainiete, kas sen bija pārcēlusies uz Vāciju no Odesas. Viņa Anastasijai tulkoja, kopā ar viņu gāja uz konsultācijām un pirmā turēja Anastasijas roku pēc operācijas.

"Pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš atsaucās un tik daudz palīdz visos šajos apstākļos," pateicīgi saka Anastasija. Milzīgu palīdzību sniedza arī cilvēki no vietējās ebreju kopienas, īpaši Valērija, kura palīdzēja atrast Dašu.

Operācija noritēja veiksmīgi, un tā bija orgānu saglabājoša, kas ar šādu diagnozi ir liela veiksme. Apdrošināšana bēgļiem pilnībā sedza izdevumus gan par Anastasijas ārstēšanu, gan par operāciju.

Anastasija ar bērniem sniedza interviju vietējam žurnālistam: "Pēc tam viņiem bija rakstu sērija par ukraiņiem. Publikācija par mani izraisīja cilvēkos milzīgu atsaucību. Šai avīzei ir savs palīdzības fonds ukraiņiem. Un raksts par mani palīdzēja savākt miljonu eiro palīdzībai grūtībās nonākušajiem ukraiņu bēgļiem. Tas bija nereāli. Viņi arī man sākumā palīdzēja."

Vācieši bija ļoti atsaucīgi pret Anastasiju un bērniem un palīdzēja viņiem visās grūtībās: "Mani burtiski apņēma ar rūpēm, nebiju gaidījusi, ka tā ir tik atklāta un emocionāli iesaistīta tauta."

Jaunie vācu draugi palīdzēja Anastasijai un bērniem atrast jaunu mājokli un tajā iekārtoties.

Tomēr Anastasija smagi pārdzīvoja šķiršanos no vīra. "Man liekas, ka pirmo kara mēnesi es nelīdu ārā no šīm ziņām, raudāju, nesapratu, kas notiek, vienkārši kā robots darīju to, kas bija jādara. Tas bija pilnīga apjukuma stāvoklis."

Turklāt viņa apzinājās, ka visa atbildība gulstas uz viņu – par viņas pašas dzīvi, par bērniem, par tuviniekiem.

Ne tikai vīrs Oleksijs, bet arī viņas vecākais brālis Andrijs devās aizstāvēt Ukrainu. Anastasija, cik spēja, palīdzēja citiem bēgļiem.

Viņa ļoti pārdzīvoja par savu krustmāti, kura ilgu laiku bija Harkivā, pašā grūtākajā periodā, un par draugiem, kuri dažādu iemeslu dēl nevarēja aizbraukt no bīstamajiem Ukrainas rajoniem.

Bērni arī smagi pārdzīvoja šķiršanos no tēva, jaunākais, Zahars, nesaprata, kāpēc tā noticis, viņš apvainojās uz tēvu un raudāja. Viņš vēl ir pārāk mazs, lai saprastu, kas ir karš un kāpēc tēvam jādodas aizstāvēt savu valsti:

"Tas līdz šim ir smagi. Dažkārt ar Ļošu nav sakaru – saprotamu iemeslu dēļ. Tas ir ļoti grūti. Viss, kas atliek, ir lūgties. Es ticu lūgšanas spēkam."

Nesen Anastasija beidzot aizbrauca uz Ukrainu un redzējās ar vīru, viņi pavadīja vairākas laimīgas dienas Karpatos:

"Tas bija kaut kas nereāls. Mēs tikāmies Ļvivā, es izkāpu no autobusa un skrēju viņam pretī kā romantiskās filmās.

Tas bija ļoti aizkustinošs periods, šīs septiņas dienas, visas jūtas bija nokaitējusi sapratne par to, ka drīz atkal būs jāšķiras.

Šķiršanās bija smagāka nekā pirmajā reizē, ''es sapratu, uz kurieni brauc vīrs…"

Anastasija sapņo par nākamo tikšanos ar vīru un ļoti vēlas, lai pēc iespējas drīzāk Ukrainā iestātos miers un visa ģimene varētu atgriezties mājās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti