Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Inna Mikucka ir Hersonā pazīstama tūristu gide, pirms kara šajā reģionā vadīja ekskursijas, kuru laikā tika apmeklēts Askānijas-Novas rezervāts, rozā ezeri un citas ievērības cienīgas vietas. "Hersonas apgabals ir bagāts novads, zeme, kuru noskūpstījis Dievs. Tuksnesis, jūra, meži, rozā ezeri – ir, ko parādīt, ir, ko redzēt."  

Hersona tika atbrīvota 11. novembrī, bet daļa apgabala, kurā ir arī slavenas tūristu iecienītas vietas – Heničeska un Kinburna strēle (gan tās Hersonas apgabala, gan Mikolajivas apgabala daļa) – joprojām ir okupantu rokās.

Rašistu kontrolē pilsēta bija vairāk nekā astoņus mēnešus. Visu šo laiku Inna palika pilsētā un no kara pirmās dienas rakstīja dienasgrāmatu, kuru nosauca "Višivankas hronika". (Par višivanku ukraiņu un baltkrievu valodā sauc izšūtu kreklu – red.) Innas hobijs ir izšūšana, Ukrainā ir tradīcija – kad sieviete sāk izšūt kreklu, viņa iedomājas vēlēšanos, bet, kad beidz darbu, tai jāpiepildās. Inna vadīja dienas izšujot, tika pabeigta pirmā višivanka, pēc tam otrā, trešā, ceturtā… Neskatoties uz briesmām, viņai bija sakari arī ar daudziem viņas bloga lasītājiem un žurnālistiem.

Kara sākums

"Neviens neticēja, ka tas būs. Vēl dienu iepriekš, 23. februārī, runājām ar meitu, neticējām, ka sāksies karš. 25. datumā bija paredzēta ekskursija cilvēkiem no Dnipro. Bet, kad sākās karš, arī nesapratām, ka tas ir pilna mēroga…" atceras Inna.

Pirmo mēnesi Inna tikpat kā visu laiku sēdēja mājās, viņas organisms atbildēja ar panikas lēkmēm: "Ar prātu sapratu, ka mani neviens nemedīs, bet psihe reaģēja negaidīti. Es šajā dzīvē ne no kā nebaidos. Es nevarēju iedomāties, ka stress radīs tādu reakciju. Iziet ārā kopā ar kādu citu es vēl spēju. Pie manis brauca meita ar znotu. Pēc kādām trim nedēļām sāku iet ārā…"

Višivankas hronikas  

Innas lapas sociālajos tīklos okupācijas laikā – tās ir viņas "Višivankas hronikas", Hersonas okupācijas hronikas. Inna rakstīja krievu valodā. Tā ir viņas principiālā pozīcija – parādīt, ka Ukraina ir no valodas ierobežojumiem brīva valsts: "Gribēju, lai mani lasa maksimāli daudz cilvēku. Es protu ukraiņu valodu. Visu šo pusgadu man bija sakari ar žurnālistiem no Eiropas.

Mēs esam izglītoti cilvēki, mums nav tiesību pazemot nevienu valodu, pat ja tajā runā mūsu ienaidnieki. Es krievu valodā stāstīju par Hersonu.

Ja es gribu darīt zināmu informāciju, ja gribu, lai mani sadzird maksimāli daudz cilvēku, tad darīšu to jebkurā pieejamā valodā."

Okupācija

Pirmos mēnešus bija panika un sajukums. Neviens nesaprata, kas notiek. Viss bija slēgts, arī aptiekas un veikali. Pirmajā laikā varēja pasūtīt kaut ko un atvest no "lielās zemes". Ļoti daudz cilvēku mēģināja aizbraukt no Hersonas, bet to varēja izdarīt tikai ar savu transportu. Vēlāk parādījās pārvadātāji, taču izbraukšana maksāja ļoti dārgi. Vienkāršie cilvēki šādas summas nevarēja atļauties – apmēram 150 dolāru maksāja izbraukšana Ukrainas virzienā un no 350 dolāriem – caur Krimu – uz Eiropu, Baltijas valstīm vai līdz Gruzijai. "Tas bija gan fiziski, gan morāli, gan materiāli ļoti sarežģīti…" stāsta Inna.    

Okupācijas pirmajos mēnešos Hersonā bija humānā krīze. Pēc tam sāka "ienākt tirgū" Krievijas uzņēmumi ar cenām, kas bija trīsreiz augstākas par agrākajām: "Glāba tas, ka Hersonas apgabalā tiek audzēti dārzeņi un augļi. Kartupeļi un visa lauksaimniecības produkcija bija sava…" Tirgos, kas bija sākuši strādāt, cilvēki mēģināja pārdot savu produkciju, tas palīdzēja pilsētniekiem pārdzīvot šo periodu.

Līdz aprīlim pilsētā strādāja Ukrainas bankas. Termināļi darbojās visu kara laiku, un varēja samaksāt ar karti. "Bija laiks, kad okupācijas vara mēģināja to izbeigt, taču saprata, ka cilvēkiem nebūs, par ko pirkt…" saka Inna.

Skolotāji

Kopš pirmajiem okupācijas mēnešiem Hersonā ieradās Krievijas skolotāji, lai ieņemtu to skolotāju vietas, kuri atteicās sadarboties ar jauno varu: "Tika izdarīts liels spiediens uz vecākiem un skolēniem: "Ja neatdosiet bērnu Krievijas skolā, atņemsim jums vecāku tiesības!""

Par katru bērnu, kas iet Krievijas pārziņā esošajā skolā, solīja maksāt 4000 rubļu. Un desmit tūkstošus maksāja bērnam. Diemžēl daudzus tā izdevās nopirkt. Daudzi vecāki arī nosūtīja savus bērnus uz slaveno nometni "Arteks" Krimā. Vecākiem atsūtītajā video viņiem rādīja, ka bērni nonākuši galamērķī. Pēc tam virknē gadījumu sakari ar bērnu pārtrūka.

Vecāki bija spiesti paši braukt pēc saviem bērniem uz Krimu, vest viņus mājās. Reizēm tas izdevās. Bet cik daudz tādu stāstu beidzās traģiski!" saka Inna.

Skolotāji, kas ieradās no Krievijas, apmetās… to cilvēku dzīvokļos, kuri bija aizbēguši no kara! Dzīvokļi tika piešķirti ar orderi. Innas draudzene bija dzirdējusi sarunu ar skolotāju no Krievijas: "- Bet vai jūs nemulsina, ka tas ir kāda mājoklis? – Nu, un kas? Man būs mazāk jātērējas!"

Atsevišķs stāsts ir par Ukrainas skolotājiem, kas piekrita sadarboties. Tika apsolīta 60 000 rubļu alga, un Hersonā noteiktais kurss 1:25 šo summu padarīja par tiešām traku naudu… Viņi aģitēja vecākus atdot bērnus Krievijas pārziņā esošajās skolās, strādāja pēc Krievijas programmas, ar svinīgajām līnijām, Krievijas karoga pacelšanu un propagandas stundām. "Laimīgā kārtā tas neturpinājās ilgi," stāsta Inna. "Okupācija – tā ir izdzīvošanas situācija. Es nevaru iedomāties, kā pati būtu rīkojusies. Bija vecāki malači, kas it kā atdeva bērnus Krievijas skolā, bet tajā pašā laikā viņi mācījās mājās pēc Ukrainas programmas, kamēr bija internets, bija sakari."

Dienasgrāmata

Ukrainas mobilos sakarus atslēdza 9. jūnijā, pēc tam parādījās Krievijas mobilie operatori, un no jūnija internets bija pieejams tikai ar Krievijas SIM karti. Katru dienu Inna rakstīja savas "hronikas": "Zināju, ka tās gaida. Ja nebiju "izgājusi ēterā", tad vairākumam draugu tas bija iemesls satraukumam."

Innai bija daudz kontaktu ar žurnālistiem, lai gan tas bija bīstami: "Man rakstīja jautājumus. Es atstāju balss ziņojumus, bet žurnālisti tos saglabāja uz citiem datu nesējiem." Telefonu, kurā bija sociālo tīklu lietotnes, Inna atstāja mājās, bet ārā devās ar citu. Innai paveicās, viņas mājā ne reizi nenotika kratīšana. Kaut gan viņas draugi un paziņas tika aizturēti un turēti pagrabos.

Inna ir pilsētā pazīstams cilvēks. Viņa saņēma piedāvājumu strādāt Krievijas televīzijā. Tādēļ Inna bija spiesta pārcelties uz citu dzīvokli, jo atteikumam varēja sekot problēmas – kratīšanas, pratināšanas, [ieslodzījuma] pagrabs… Pamest Hersonu viņa nevarēja – negribēja atstāt māti un meitu: "Pagrabā varēja nokļūt, ja bērni veica brīvprātīgo darbu. Ja bija radinieki, kas piedalījušies pretterorisma operācijā [Donbasā]. Ja bija strādājis iekšlietu institūcijās…"  

Pratināšanās tika izmantota spīdzināšana: "Tas notiek jebkurā okupētajā teritorijā. Kliedzienus dzird tuvējo māju iedzīvotāji. Mans draugs tur bija mēnesi, un viņš man nestāsta, kas tur notika… Cik "Buču" atklāsies Hersonas apgabalā, neviens nezina… [Buča – Kijivas apgabala pilsēta, kur 2022. gada martā Krievijas armija pastrādājusi kara noziegumus, spīdzinot un nogalinot vairāk nekā 300 pilsētas iedzīvotāju, – red.].

Pilsētā viņi [iebrucēji] pat mēģināja iedraudzēties. Viņiem taču ir vajadzīga paraugbildīte! Bet laukos… Apgabals ir liels…

Kas notika atsevišķā ciemā? Laupīšanas, marodierisms, piekaušana, slepkavības… Kad viss beigsies, uzpeldēs tik daudz stāstu!"

Propagandisti un "referendums"

"Propagandistu atbrauca ļoti daudz. Viņiem bija kuratori. Reiz apmācība notika kafejnīcā, kurā strādā mana draudzene. Kuratora vārdi bija šādi:

"Vecmāmiņas – tā ir jūsu auditorija. Jums jāstāsta tā, lai vecmāmiņa jūs gribētu!"

Propagandisti galvenokārt bija gados jauni cilvēki, bet bija arī cita kategorija – sievietes vidējos gados ar fanātiski spīdošām acīm. Viņas kaut ko stāstīja, taču, ja uzdevi jautājumu, uz kuru viņām nebija sagatavotas atbildes, uzreiz sekoja agresija. Es centos būt nepamanāma, negribēju izcelties, mani pazīst. Bet reiz propagandistes mani apturēja uz ielas, sāka iztaujāt: "Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka te ir Krievija? – Negatīva. – Bet jūs taču runājat krieviski! – Bet es taču neesmu atnākusi uz jūsu zemi, bet jūs esat atnākušas. – Jūs mums būtu uzbrukuši. Tas ir preventīvs trieciens. Jūs neko nesaprotat!"

"Referenduma" datums tika pārcelts vairākas reizes, sākumā to gribēja organizēt vasarā, pēc tam 10. septembrī, galu galā "balsošana" par Hersonas pievienošanu Krievijai tika sarīkota 23. septembrī: ""Referendums" bija farss. Pilsētā paziņoja par balsošanas iecirkņiem. Astoņos no rīta balsošanas iecirknis tika atvērts, skanot pionieru dziesmām. Tauta neatnāca, atveda cilvēkus masu skatiem, radīja ilūziju televīzijai. Centrālajā ielā izvietoja galdiņus un urnas, kas bija aizlīmētas ar papīru – nekāda zīmoga. Balsotāju sarakstu nebija. Tas bija farss, zemas raudzes inscenējums."

Inna nepiedalījās "referendumā", bet kolaborantiem, kas viņu apturēja, viņai bija sagatavota atbilde: "Esmu jau nobalsojusi citā iecirknī."

Ar tādu pašu patosu un neīstumu norisinājās arī svētki – Karoga diena, uz kuru atbrauca aktieri no Krievijas: "Bija kauns klausīties. Aktieri ir atkarīgi cilvēki. Bet mēs nezinām, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā. Es pati esmu no mākslinieku vides…"

Apšaudes

"Pēc Hersonas atbrīvošanas apšaudes sākās gandrīz uzreiz – aiz atriebības. Sāka apšaudīt ostu. Kuģubūves rūpnīcu. Pēc tam pilsēta tika apšaudīta no "gradiem" un "smerčiem". Kad Krievijas karaspēks atstāja Hersonu, no postamentiem tika noņemti pieminekļi, izvestas kolekcijas no Mākslas muzeja un Novadpētniecības muzeja. Aivazovska, Vrubeļa, Pimoņenko gleznas. Šīs kolekcijas daļas uzpeldēja Simferopolē," stāsta Inna.   

Pat pēc pilsētas atbrīvošanas hersoniešiem neļauj mierīgi dzīvot. 24. novembrī tika spēcīgi apšaudīts rajons, kurā dzīvoja Inna. Viena no kaimiņmājām tika sabombardēta, un Inna nolēma aizbraukt kopā ar māti, meitu un znotu. Pašlaik ģimene atrodas Odesā, kopā ar to – seši kaķi un suns. Odesieši viņus uzņēma viesmīlīgi, bet Inna nepacietīgi gaida iespēju atgriezties Hersonā. Nesen Inna piedalījās izstādē "Херсон inside outside", kurā viens no eksponātiem bija viņas "Višivankas hronikas".

"Hronikas" guva lielu popularitāti, tās lasīja cilvēki no visas pasaules. Hersoniešiem, kuri bija spiesti atstāt pilsētu okupācijas laikā, "hronikas" kļuva par pretošanās dienasgrāmatu. Tās ilustrēja Hersonas mākslinieki, kuri ar Hersonu uzturēja sakarus no dažādām Ukrainas pilsētām (Kijivas, Ļvivas, Ternopiļas, Mukačevas) un dažādam valstīm, kuras viņus bija uzņēmušas – Zviedrijas, Turcijas, Itālijas, Lietuvas, Igaunijas, Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Izraēlas…

Viņi visi gaidīja Hersonas atbrīvošanu, lai ar "hronikām" varētu iepazīstināt skatītājus.