Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.  

Jaroslavs pats bija “Čornobiļas bērns”, viņu 1986.gadā evakuēja no Kijivas. Kad, jau būdams pieaudzis, nokļuva Čornobiļā, viņš bija pārsteigts, cik ļoti reālā Zona atšķiras no tā, ko par to esam dzirdējuši un zinājām. Izdedzinātas zemes vietā viņš ieraudzīja pilnīgi saglabājušos dabu, briesmīgu radiācijas līmeņu vietā – mazākus rādītājus nekā lidmašīnā. Tur Jaroslavs nejauši satika Serhiju Mirniju, kurš bija radiācijas izlūku komandieris pirmajos mēnešos pēc avārijas. Tieši viņš paskaidroja, ka šodienas Čornobiļa ir likvidatoru nopelns.

Viņi sev izvirzīja mērķi – radīt pilnvērtīgas ekskursijas, kuras parādītu Čornobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas likvidatoru varonību un mainītu to, kā sabiedrība uztver Zonu.

“Sapratuši, ka Čornobiļā bija ne tikai traģēdija, bet arī uzvara pār vislielāko radiācijas katastrofu pasaulē, cilvēki maina to, kā viņi uztver paši sevi – ne vairs kā cietušos no Čornobiļas avārijas, bet kā tās uzvarētājus," stāsta Jaroslavs.

Tā arī notika – sākot darboties “Čornobiļ Tur”, sāka mainīties visas pasaules attieksme pret aizliegto zonu, 1986. gada Čornobiļas AES avāriju un varoņiem likvidatoriem. Tas bija milzīgs sasniegums, uzskata Jaroslavs.

No 2015. gada Jaroslavs un viņa komanda organizēja rehabilitācijas ekskursijas Čornobiļas zonā Donbasā notiekošās pretterorisma operācija dalībniekiem un AES avārijas likvidatoriem, uzskatāmi parādot, ka pat pēc tādiem notikumiem viss atdzimst, atgriežas dzīve, tādējādi dodot cilvēkiem cerību, perspektīvu un jaunu jēgu iet tālāk.

“Tieši ar “Čornobiļ Tur” kā psiholoģiskās rehabilitācijas instrumenta palīdzību mēs strādājam ar tiem, kuri baidās no radiācijas – ar radiofobiem. Paskaidrojam, kā darbojas radiācija un kā no tās aizsargāties, un stāstām par to, ka nekā kritiski briesmīga nav. Bet likvidatoriem, kuri kopš 1986. gada nav bijuši Čornobiļā, demonstrējam viņu darba rezultātus un to, kāda milzīga nozīme visai pasaulei bija šim darbam,” stāsta Jaroslavs Jemeļjanenko.

2020. gadā notika milzīga traģēdija – dažādos Ukrainas reģionos, arī Čornobiļas zonā, uzliesmoja gigantiski mežu ugunsgrēki. Tie nodarīja milzīgu kaitējumu videi un toreiz piesaistīja visas pasaules uzmanību. Jaroslavs uzskata, ka šos ugunsgrēkus neapšaubāmi izraisīja tīša dedzināšana, un paskaidro, kāpēc:

“Sākumā uguns parādījās pa perimetru, līdzās apdzīvotajām vietām, kur nolaidīgie laucinieki dedzināja kūlu. Taču Zonas centrā karantīnas dēļ neviena nebija. Tomēr aizdegās arī tur.

Mēs sapratām, ka, pirmkārt, mūsu sabiedrība, kurai ir rūgta pieredze, ļoti jūtīgi uztver visu, kas notiek Čornobiļā. Taču, kad oficiālie informācijas avoti klusē, kā tas bija 1986.gadā, sākas panika. Tāpēc mēs bijām spiesti izveidot informācijas studiju – stāstīt cilvēkiem par to, kas notiek, par to, vai viņiem ir iemesls trauksmei un ko mēs iesakām darīt.”

Jaroslavs un viņa komanda saprata, ka “Čornobiļa-2” ugunsgrēku dēļ nav iespējama - Čornobiļas AES energobloku ekspluatācija ir pārtraukta, bet iebetonētajās radioaktīvo atkritumu glabātavās uguns iekļūt nespēs. Tomēr ugunsgrēks iznīcināja milzīgas mežu platības, vēstures pieminekļus, veselus ciemus, nodarīja milzīgu kaitējumu videi. Tajā laikā, kad valsts vadība lielākoties klusēja, Jaroslavs Jemeļjanenko katru dienu dažādu valstu telekanālu ēterā stāstīja, kas notiek. Dažkārt līdz 17 reizēm dienā. Turklāt Jaroslavs un viņa kolēģi pastāvīgi brauca uz ugunsgrēku vietām, palīdzēja cilvēkiem, kuriem bija nodegušas mājas, sadarbojās ar Valsts ārkārtējo situāciju dienesta darbiniekiem, veda ūdeni un ēdienu ugunsdzēsēju brigādēm un rezerves daļas to vecajām mašīnām.

Jaroslavs uzskata, ka tik milzīgas sekas varēja nepieļaut, laikus izmantojot starptautisko palīdzību. Tobrīd Ukrainai nebija ne pietiekamas aviācijas, ne pieredzes tik plašu un sarežģītu ugunsgrēku dzēšanā.    

Ugunsgrēki ne tikai iznīcināja mežu masīvus un dzīvniekus, bet arī nopostīja vēstures pieminekļus un tūrisma objektus – divsimtgadīgās Poļesjes mājas, pamestos senos ciemus, kas šajā reģionā bija apskates objekti.

Jaroslavs atceras: “Tolaik, absolūti noguruši, mēs centāmies darīt visu iespējamo un neiespējamo informācijas frontē, jo adekvātas komunikācijas starp valsti un tautu diemžēl nebija.

Lai nepieļautu panikas izcelšanos, vajadzēja ar vienkāršiem, nevis zinātniskiem terminiem izskaidrot, kas tur pašlaik notiek. Tas bija mūsu pirmais nopietnais brīvprātīgo starts 2020. gadā.”

Turklāt jau kopš 2016. gada Jaroslavs un viņa komanda rīkoja labdarības ekskursijas tiem, kuri vēlējās palīdzēt pretterorisma operācijas dalībniekiem. Par summu, kuru maksāja ekskursija, klienti pirka nepieciešamo aprīkojumu karavīriem un paši to aizveda uz priekšējo līniju. Tas iedvesmoja cilvēkus uz brīvprātīgo darbu un deva izpratni par to, kas patiesībā notika Ukrainas austrumos.

“Es sapratu, ka pilna mēroga karš var sākties. Taču “pamirt” un neko nedarīt, vienkārši gaidīt – tas nav mūsu formāts.

Tas ir – cilvēki parasti vai nu “pamirst”, vai cenšas jebkurā situācijā izdarīt maksimālo. Mēs esam no tiem, kuri aktīvi darbojas, jo mēs gatavojāmies,” atceras Jaroslavs.

Kara pirmajā dienā, 24. februārī, Jaroslavs jau no paša rīta, tāpat kā visi pārējie, pamodās no sprādzieniem. Viņš saprata, ka šī kara mērķis ir Kijiva, un visīsākais ceļš uz galvaspilsētu ved tieši cauri Čornobiļas zonai. Tāpēc pirmais, ko Jaroslavs darīja, sāka skatīties Čornobiļas zonā esošajos “Čornobiļ Tur” informācijas centros uzstādīto videokameru ierakstus.

Kad viņš ieslēdza translāciju no šīm kamerām, vispirms no kameras kontrolpunktā “Ditjatki”, kas atrodas pie iebraukšanas Čornobiļas zonā, sākumā situācija šķita mierīga, caur kontrolpunktu brauca parastu pilsoņu automašīnas. Jaroslavs un viņa līdzstrādnieki turpināja sekot kamerām un domāja, ko darīt tālāk.

Taču pēc vairākām stundām situācija mainījās. No Zonas uz Kijivu devās Krievijas militārās tehnikas kolonnas. Absolūti bezgalīgas – tanki, bruņutransportieri, raķešu iekārtas, kravas automobiļi, pikapi. Pat kvadricikli un kuteri uz lafetēm.  

Psiholoģiski tas bija ļoti smags brīdis – tobrīd plašsaziņas līdzekļi vēl mierināja iedzīvotājus, ka tiešu draudu Kijivai nav. Taču Jaroslavs un viņa komanda redzēja un skaitīja tehniku – 50, 100, 150, 300 vienības…

“Es nesapratu, kā fiziski var apturēt šo neticamo bruņoto lavīnu, kas gāzās uz Kijivu. Šim okupantu karaspēkam – tam vienkārši nebija gala,” atzīst Jaroslavs.

Viņš kopā ar kolēģiem operatīvi skaitīja ienaidnieka tehniku, ik pēc 10 līdz 15 minūtēm ziņoja Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, cik un kādas tehnikas vienības iebraukušas. Internets darbojās ar traucējumiem – okupanti reģionā bija atslēguši elektrību un mobilos sakarus. Taču “Čornobiļ Tur” kameras strādāja, izmantojot rezerves akumulatorus.

Kādā novērošanas brīdī likās, ka attēls “iestrēdzis”, jo militārās tehnikas straume vairs nekustējās.

Izrādījās, ka 24. un 25. februārī bija iebraucis tik daudz militārās tehnikas, ka tā vienkārši nevarēja virzīties tālāk. “Visa Kijivas šoseja no Čornobiļas līdz Ivankivai bija pārpildīta,” atceras Jaroslavs.

Tobrīd nebija pietiekami daudz artilērijas, lai apturētu ienaidnieku šajā virzienā.

Pēc vairākām dienām informācijas centru ar videokamerām okupanti sagrāva, apšaudot ar prettanku ieročiem. Translācija pārtrūka. Darbinieki, kas dzīvoja Čornobiļas zonas tuvumā, drīz vien atradās okupācijā. Riskējot ar dzīvību, viņi sāka vākt un nodot ziņas par ienaidnieka spēku izvietojumu un pārvietošanos. Šī pārbaudītā informācija tika nodota Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštābam.

Nedaudzās dienās tika izveidots informatoru tīkls dažādos ciemos, lai gan sakari ar viņiem vairs nebija reāllaika režīmā, jo okupanti bija atslēguši Ukrainas mobilo sakaru operatoru torņus.

Lai sazinātos ar vienu cilvēku, bija vajadzīgas vairākas stundas. Tomēr cilvēku bija diezgan daudz, un informācija turpināja pienākt.

Jaroslavs stāsta: “Lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši šie cilvēki, kas piedalījās Ukrainas Bruņoto spēku informēšanā, pakļaujot briesmām savu dzīvību, pārcieta okupāciju daudz labākā psiholoģiskā stāvoklī. Jo, pirmkārt, viņi nevis vienkārši gaidīja teritorijas atbrīvošanu, bet ieguldīja pūles, lai to paātrinātu. Un, otrkārt, kā atbildi uz savām īsziņām par ienaidnieka karaspēka daudzumu un atrašanās vietu viņi saņēma informāciju par pašreizējo militāro situāciju. Citiem tādas nebija.

Kad Krievija okupē teritoriju, tā cilvēkiem pilnībā liedz sakaru līdzekļus.”

Okupanti izplatīja viltus ziņas, ka Kijiva jau esot ieņemta un nonākusi Krievijas kontrolē. Cilvēkiem visbriesmīgākais ir, ja viņi nezina, kas notiek, un ja viņiem ir atņemta cerība. Pa saviem sakaru kanāliem Jaroslavs un viņa kolēģi izplatīja patieso informāciju par Kijivas aizstāvēšanu, Ukrainas karaspēku, teritoriālās aizsardzības veidošanu, par to, ka prezidents nav atstājis valsti. Vietējie iedzīvotāji šīs ziņas izplatīja tālāk – un psiholoģiski vieglāk pārcieta okupāciju.

Piedalīties informēšanā bija bīstami dzīvībai – par to okupanti varēja vienkārši nogalināt.

Ivaņkivas rajona okupācijas dažās nedēļās izdevās sazināties ar cilvēkiem, kuri bija spējuši, apejot Krievijas karaspēka kontrolposteņus, izbraukt uz drošām teritorijām. Viņi dalījās ar saviem maršrutiem, un, pateicoties tam, tika rasta iespēja ievest humāno palīdzību okupētajā Ivaņkivas rajonā. Zāles. Miltus. Pārtikas produktus.

Līdzīga situācija bija ar Slavutiču, kas vairāk nekā mēnesi bija atgriezta no pārējās Ukrainas, - bet šajā pilsētā bija ļoti daudz onkoloģisko slimnieku, pat bērnu, kuriem bija vajadzīga pastāvīga ārstēšana, un tās grafiku nedrīkst neievērot. Jaroslavs ar kolēģiem Kijivā pirka zāles un sūtīja tās brīvprātīgajiem no Slavutičas, kuri dārgo kravu veda, apejot Krievijas karaspēka kontrolposteņus. Vēl viņi bija iesaistīti tolaik aplenktās Černihivas iedzīvotāju evakuācijas koordinēšanā.

Jaroslavs par to laiku stāsta: “Man būtu bijis daudz grūtāk kaut kur aizbraukt un sekot ziņām “Telegram” kanālos.

Mums vienkāršāk ir būt tur, kur viss notiek. Negaidīt, lai nav laika šaubīties, bet vienkārši tieši piedalīties tajā, ko mēs fiziski varam tur darīt.”

Jaroslavs ar kolēģiem centās būt noderīgi tur, kur spēja. Piemēram, pirmajās dienās teritoriālās aizsardzības karavīriem, kuri mierlaika dzīvē nēsāja brilles, kaujas uzdevumu izpildei kļuva nepieciešamas kontaktlēcas. Visi veikali un aptiekas bija slēgtas. Nācās steidzami vērsties pie optikas tirgotājiem, kuri atvēra noliktavas. Vēl viņi izvadāja maizi, silto apģērbu, zāles un citas teritoriālajai aizsardzībai nepieciešamās lietas. Palīdzēja mediķiem, kuri organizēja mobilos centrus, lai sniegtu steidzamu palīdzību karavīriem. Ja pilsētā notiktu kaujas, viņu uzdevums bija glābt pēc iespējas vairāk cilvēku dzīvību.

”Dienā mēs izdarījām tikpat, cik miera laikā mēnesī.

Tas bija nereāli – kad esi bez fiziskajiem resursiem, bet paspēj izdarīt visu vienlaikus,” atceras Jaroslavs Jemeļjanenko.

Ļoti daudz no notikušā tagad nav viegli atcerēties: “Visšausmīgākais – pie mums ierodas cilvēki, kuri grib mūs nogalināt. Līķi, sagrautas mājas, visas pārējās zvērības – tās jau ir salauzta algoritma sekas.

Nedrīkst ierasties pie kāda ar nolūku viņu nogalināt. Tas man bija pats briesmīgākais.”

Brīvprātīgo “reisu” laikā radās daudz dzīvībai bīstamu situāciju – apdzīvotās vietas, caur kurām bija jābrauc, atradās pie frontes līnijas. Nācās ņemt līdzi ieročus, lai briesmu gadījumā sevi aizstāvētu. Jaroslavs atceras, ka baiļu nebija ne viņam, ne viņa kolēģēm Katerinai Aslamovai un Valērijai Lobačai, kuras brauca kopā ar viņu.

Taču visbīstamākais izrādījās brauciens otrajā dienā pēc Čornobiļas reģiona deokupācijas. Tā kā nebija sakaru, Jaroslavs nevarēja sazināties ar “Čornobiļ Tur” darbiniekiem, kuri dzīvoja šajā rajonā, un nezināja, vai viņi vēl ir dzīvi.

Kopā ar kolēģiem viņš veda humāno kravu un devās uz šo rajonu kopā ar karavīriem.

Tilti bija sagrauti, bija jāšķērso nelielas upītes un lauki, jāpārvietojas pa mīnētām teritorijām, kurās vēl varēja būt ienaidnieks. Ceļš uz vienu pusi, kam parastos apstākļos būtu vajadzīga stunda, turpinājās 13 stundas. Laimīgā kārtā visi darbinieki izrādījās dzīvi. Interesanti, ka tikko deokupētā reģiona iedzīvotāji vispirms jautāja nevis, vai brīvprātīgie atveduši pārtiku vai zāles, bet gan gribēja zināt, kas notiek valstī.

Reģionā joprojām nebija sakaru. Jaroslava komanda pieņēma vēstules no vietējiem iedzīvotājiem un viņu radinieku un draugu kontaktus, lai viņiem nodotu ziņas, ka viņu tuvinieki ir dzīvi. Atpakaļceļā gaidīja briesmas – uz ceļa stāvēja sašauta militārā tehnika un bija mīnas. Abām automašīnām – gan tai, kurā atradās karavīri, gan tai, kurā bija brīvprātīgie, radās tehniskas problēmas. Laimīgā kārtā izdevās atgriezties neskartiem.

Otrajā braucienā uz deokupēto reģionu Jaroslavs paņēma līdzi “stārlinku”, lai dotu cilvēkiem iespēju atjaunot kontaktus ar tuviniekiem.

Īpaši palicis atmiņā gadījums ar gados vecu vīrieti - viņš gribēja sazināties ar savu dēlu, kurš atradās okupētajā teritorijā, un vīrietis nezināja, vai dēls vēl ir dzīvs. Sakarus izdevās nodibināt minūtes laikā, un dēls atbildēja. Un tūlīt pat gados vecais kungs uzzināja, ka šajā laikā kļuvis par vectētiņu. Tādu aizkustinošu brīžu bija daudz:

“Iedvesmoja arī tas, ka ļoti daudzi cilvēki no mūsu loka arī bija aktīvi, ka mēs visi kopā centāmies izdarīt maksimāli iespējamo. Tas bija kā drauga plecs.”

Šodien Kijivas apgabals pamazām atdzimst. Jaroslavs Jemeļjanenko turpina brīvprātīgā darbību, kā arī atbalsta savus darbiniekus, īpaši tos, kuri pabijuši okupācijā un, riskējot ar dzīvību, palīdzējuši informēt. Kā vienmēr, viņš un viņa kolēģi dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību saviem līdzpilsoņiem.