Portrets uz kara fona. Hanna, māksliniece no Irpiņas, kas bēga ar kaķi mugursomā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pirms iebrukuma jaunā māksliniece Hanna Kozireva dzīvoja Irpiņā, tolaik klusā un mājīgā pilsētiņā pie Kijivas. "Bija liels informācijas lauks, bija draudi no Krievijas puses, bet es līdz pēdējam neticēju, ka var būt karš…" viņa atceras pirmskara mēnešus. Taču bija zemapziņas izjūta, ka viņas dzīve var neatgriezeniski mainīties. 23. februārī Hanna izmēģināja eksperimentālu tehniku – sita pa audeklu ar rīkstēm, kuras pirms tam iemērca krāsā, pārbaudot, vai tā gleznā var parādīt emocijas. Un stipri sastiepa muguru.

Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Nākamajā rītā viņa sajuta, ka bez sāpēm pat nevar piecelties no gultas. Un tieši tajā rītā sākās karš.

Kara pirmā diena Hannai sākās ar vēsti no drauga: "Turieties!" Jau tika bombardēta lidosta Hostomeļā, kas atradās līdzās, tika bombardēta Kijiva, tika bombardētas citas pilsētas, uz galvaspilsētu virzījās daudzus kilometrus garas militārās tehnikas kolonnas. Hanna dzīvoja daudzstāvu mājā, tieši tādēļ bija īpaši bail dzirdēt sprādzienus un lidmašīnu rēkoņu: "Esot deviņstāvu ēkā, nevar saprast, no kurienes tā lido, tāda izjūta, ka tā lido uz tevi, bet tu nezini, no kuras puses…" Lidmašīnas lidoja tieši virs viņas mājas, Hanna nesaprata, kurp bēgt. Kad stipri bombardēja, viņa ar grūtībām aizgāja līdz gaitenim un sēdēja tur – ar gleznām un kaķi:

"Man šķita, ka mana dzīvība… ir ļoti niecīga. Un mani nekas neizglābs. Es ļoti baidījos, es sapratu, ka vajag aizlīmēt logu stiklus, bet fiziski to nespēju. Un es biju viena…"

Nākamajā dienā Hanna nolēma bēgt pie mātes, kura dzīvoja Irpiņas otrā malā, privātmājā: "Stipri sāpēja mugura un vienīgā krava, kuru es stieptu jebkuros apstākļos, bija mans kaķis. Es paņēmu to mugursomā un vēl divas pases, katram gadījumam. Es domāju, ka tas nav uz ilgu laiku un pēc kādām trim dienām atgriezīšos."  

Līdz mātei bija jāiet četri kilometri. Kamēr Hanna gāja, atkal sākās bombardēšana – tā bija pavisam tuvu un turpinājās ļoti ilgi. Gaidot, kamēr tā beigsies, bija jāsēž kaimiņu ēkas puspagrabā. "Pēc tam saņēmu drosmi un gāju. Esot ārā, ir daudz vieglāk pārciet šīs skaņas, jo redzi debesis un saproti, ka tieši virs tevis nav nekā. Tā ir mierīgāk." Hanna nonāca galamērķī: "Tur kļuva kaut kā morāli vieglāk. Un es jau vairs nebiju viena."

Kaujas notika pavisam netālu, Hostomeļā, dažu kilometru attālumā: "Bija dzirdami visi desanti, visas bombardēšanas, visi helikopteri. Mēs vienkārši izgājām ārā, klausījāmies, un, ja kaut kas notika pavisam tuvu, skrējām uz pagrabu. Pēc tam sapratām, ka pret bombardēšanu tas ne pārāk palīdz, ja būs tiešais trāpījums, tad izglābties parastā pagrabā nav iespējams. Pēc tam mēs uz to skrējām, kad domājām, ka okupanti var iet pa ielu un šaut uz mājām. "Tur bija tik auksti, ka visi tūlīt pat saaukstējās. Mājā vienmēr bija aizklāti logi, gaisma vakaros netika ieslēgta, stāvējām un klausījāmies, nebija saprotams, kur un kas notiek. Orientējāmies tikai pēc skaņām. Jau post factum Hanna lasīja ziņas, kas īsti noticis. Bija arī pavisam dīvaini brīži – kad jau pašā Irpiņā, apmēram kilometra attālumā, notika kauja.

Pārvietoties Hannai joprojām bija ļoti sāpīgi, tad, pirmajās dienās, domas par evakuāciju šķita nereālas. Un arī tilti ap Irpiņu jau bija uzspridzināti: "Uz visiem ceļiem… Biju dzirdējusi, ka cilvēki mēģinājuši izkļūt ārā automašīnās… Bet okupanti sēdējuši mežos un vienkārši šāvuši uz mašīnām. Tāpēc arī no šī varianta bija bail. Mana psihe izturēja, bet ar katru dienu bija sliktāk un sliktāk."

Pēc tam tika paziņots, ka būs evakuācijas vilciens, lai glābtu Irpiņas cilvēkus. Tobrīd tas bija vienīgais kaut cik drošais ceļš, lai atstātu Irpiņu, un to oficiāli organizēja pilsētas mērs: "Es nodomāju, ka tā ir vienīgā iespēja aizbraukt." Hanna paņēma mantas un atkal ielika kaķi mugursomā:

"Man bija bail atstāt savējos. Bija bail atstāt savu dzīvi, jo tāda tā vairs nebūs, tā būs cita dzīve."

Māte, kā tas bieži mēdz būt ar vecākās paaudzes cilvēkiem, negribēja un arī nevarēja aizbraukt, viņa bija spiesta palikt mājās Irpiņā, jo nevarēja atstāt vecmāmiņu (vēlāk, pēc vairākām dienām, mātei ar vecmāmiņu izdevās aizbraukt uz kādu drošāku ciemu, kas arī atrodas Kijivas apgabalā). Gan māte, gan vecmāmiņa lūdza un uzstāja, lai Hanna evakuējas, jo šis vilciens varēja būt pēdējā iespēja. Tajās dienās notikumi Kijivas apgabalā bija neprognozējami.   

"Iekāpšana vilcienā ļoti kavējās, mēs trīsarpus stundas nostāvējām uz perona, agrā rītā, salā. Debesīs kaut kas notika. Darbojās pretgaisa aizsardzība. Mēs to neredzējām, bet šķita, ka tas ir tieši aiz mākoņiem, ļoti tuvu," stāsta Hanna. Cilvēki vilcienā bija cieši cits pie cita, viņa atceras: "Iekļuva vilcienā, kā spēja, reizēm sēdēja trīs četri cilvēki uz augšējā plaukta. Mums paveicās, ka aizveda līdz centrālajai dzelzceļa stacijai. Ja godīgi, tad, lai gan zināju, ka Kijivu arī bombardē, jau stacijā jutu, ka esmu lielākā drošībā nekā Irpiņā. Labi, ka biju kopā ar draudzeni, viņa mani ļoti atbalstīja. Bija bail gan aizbraukt, gan palikt. Bail bija mājās un bail bija bēgt. Jo bumba var atlidot arī ceļā."

Tajās dienās vilcienos uz Ļvivu cilvēki visu ceļu brauca, kājās stāvot. Hanna saprata, ka savā pašreizējā stāvoklī uz kājām vienkārši tik ilgi nenoturēsies, tāpēc tika nolemts sākumā braukt uz Perejaslavu. Tur bēgļi uz laiku tika izmitināti bērnudārza ēkā. Dažas dienas vēlāk, arī ar vilcienu, Hanna devās tālāk uz Ļvivu.

Tur viņa pavadīja desmit dienas. Bēgļu plūsma no dažādiem Ukrainas apgabaliem tolaik bija milzīga. Jau Ļvivā stresa dēļ sašķobījās veselība. Hanna saslima. Bija lieli uztraukumi arī par iemīļoto kaķi, kas pārdzīvotā dēļ vairs nepazina saimnieci un arī sasirga.

Kādu dienu Ļvivā Hanna debesīs izdzirdēja iznīcinātāja radīto troksni un ļoti sabijās: "Cilvēki tur to vēl nebija dzirdējuši un redzējuši un ne īpaši saprata, kas notiek, mierināja sevi, ka tā ir parasta lidmašīna. Bet es, izdzirdējusi iznīcinātāju, sapratu, ka gaidīt vairs nevaru, nākamajā rītā jau šķērsoju robežu. Un tajā dienā bija pirmie trāpījumi arī Ļvivā."

No Polijas robežas brīvprātīgie aizveda viņu līdz Berlīnei: "Man ļoti paveicās – biju nodomājusi doties uz Vāciju un uzreiz ieraudzīju cilvēkus, kuri stāvēja, turot plāksnīti ar uzrakstu "Berlīne". Man tūlīt pat kļuva vieglāk. Poļi man somā bāza ēdienu, palīdzēja.

Bija auksts, uzvilku visu, kas man bija līdzi, – mugursomu ar kaķi.

Atceros, žurnālisti mani intervēja. Biju aizkustināta."

Vācijā Hannu sagaidīja un pirmajā laikā atbalstīja viņas draugi. "Braucu uz nekurieni, vienkārši bēgu prom. Bet tagad sapratu, ka braukt turp, kur vispār nav neviena pazīstama, ir ļoti sarežģīti. Tāpēc uzskatu, ka man šajā ziņā ļoti paveicās…"

Vēlāk Hanna uzzināja, ka viņas dzīvoklī deviņstāvu mājā Irpiņā trāpījis šāviņš. Laimīgā kārtā Hannas gleznas, kas atradušās tālākajā istabā, palikušas neskartas. To jau krietni vēlāk noskaidrojusi Hannas māte.

Vācijā Hanna apmetusies nelielajā Dīcenbahas pilsētiņā netālu no Frankfurtes pie Mainas un turpina gleznot, tikties ar kolēģiem, piedalīties izstādēs.

Viena no viņas gleznām, kas radīta šajā periodā, veltīta karam Ukrainā un karavīriem – tās aizstāvjiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti