Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Līdz ar pilna mēroga kara sākšanos zoobrīvprātīgajiem radies milzums darba. Ārkārtēju un bīstamu situāciju ar dzīvniekiem ir ļoti daudz – ir ievainoti, smagi traumēti dzīvnieki, apšaužu laikā iekrituši pagrabā…
Nesen "Glābšanas komanda" saņēma informāciju par dzīvniekiem, kas atrodas Bahmutā. Okupanti mēģina ieņemt pilsētu jau vairāk nekā pusgadu. Arī tagad par to notiek smagas kaujas, pastāvīgajās apšaudēs tā gandrīz sagrauta.
"Pat pēc cilvēkiem evakuācijas grupas uz turieni brauc reti. Vietu evakuācijas autobusos nepietiek, cilvēki tajos ir saspiesti kā siļķes mucā. Paņemt līdzi mantas un dzīvniekus nevar. Dzīvniekus no turienes vispār nekādi nav iespējams evakuēt. Mēs nolēmām veikt tādu kā izmēģinājuma misiju, pamēģināt tur iekļūt, paskatīties, cik tas ir reāli – izvest dzīvniekus. Būtība tā bija komandas pirmā misija, lai evakuētu dzīvniekus no karstā punkta. Izrādījās, ka tas ir iespējams un to var un vajag turpināt," stāsta Mihailo.
Četru brīvprātīgo grupa izbrauca no Kijivas, no vietējiem brīvprātīgajiem Bahmutā viņi bija saņēmuši sarakstus ar adresēm, kurās vajadzīga palīdzība dzīvniekiem.
Daļa sarakstu tika atsūtīti uz "Kijivas dzīvnieku glābšanas komandas" "Facebook" lapu vai arī kā personīgi ziņojumi: "Galvenokārt šie ziņojumi bija – vai nu pilnīgi sagrauta māja, kādreizējais dzīvojamais kvartāls, kur cilvēku vispār nav palicis, bet tur palikuši tik un tik dzīvnieki, kas tagad ir bez pajumtes, badā. Vai arī – cilvēki aizbraukuši, bet viņu dzīvnieks palicis, to vajag izvest, un šie cilvēki pēc tam to paņems. Vai arī – cilvēki vēl nav aizbraukuši un nevar aizbraukt, jo ar dzīvniekiem viņus neņem, bet viņi ir atbildīgi saimnieki un savus dzīvniekus nepamet, bet gādā, lai dzīvnieki tiktu evakuēti pirms viņiem pašiem."
Ceļš uz Bahmutu izrādījās grūts: "Sasalstošs lietus, asfalts pārklāts ar biezu, slidenu kārtu. Tur ceļus neviens netīra. Ja nu vienīgi braukusi tehnika ar kāpurķēdēm, salaužot ledu. Bet riteņiem saķeres ar ceļu nav nemaz. Civilā transporta nav. Brauc karavīri, reizēm mediķi. Mašīnas slīd. Visi palīdz cits citam, izvelk iestrēgušos. Visapkārt – drupas, pilnībā iznīcināti ciemi, ceļa malā reizēm automašīnu un tanku vraki."
Bahmutā vienīgā vieta, kur ir sakari, elektrība un internets, ir "Nesalaužamības punkts" ("Пункт незламності" – šādi punkti ir ierīkoti visā valstī, tajos cilvēki var sasildīties, uzlādēt mobilās ierīces, piekļūt internetam, tur tiek sniegta palīdzība mātēm ar bērniem – red.). Tur ir silti, ir ēdiens, ko atved brīvprātīgie: "Mēs nogādājām dzīvnieku barību, cilvēki ļoti priecājās. Atbraucām, pie mums pienāca sieviete, ļoti lūdza izvest viņas sunīti. Jo viņi ir rindā uz evakuāciju, bet brīvprātīgie, kas veic evakuāciju, teikuši, ka suni neņems. Kaķi ņems, bet suni – ne.
Mēs braucām uz to pagrabu, kur viņi dzīvo. Tas ir daudzdzīvokļu ēkas pagrabs, cilvēki dzīvo tikai pagrabos… Mēģinājām paņemt suni, bet tas, nobijies no sprādziena, ieskrēja atpakaļ pagrabā, mēs to ķērām…"
Tagad suns ir patversmē, gaida saimnieci. Ziņu no viņas pagaidām nav.
Gadās, ka saimnieki jau aizbraukuši un lūdz paņemt viņu dzīvnieku. Pie mums vērsās cilvēki – Bahmutā, Skidnijas šķērsielā, voljērā sēžot viņu aitu suns. To kādu laiku barojis kaimiņš. Bet tagad vajagot aizbraukt un apskatīties. Aizbraucām. Patiešām – voljērā sēdēja izbadējies aitu suns. Atvērām voljēru, suni paņēmām. Saimnieki to gaidīja Kijivā. Bet aizvakar piezvanīja šī sieviete un teica, ka nākamajā dienā pēc tam, kad suni bijām aizveduši, mājai trāpījis šāviņš un no voljēra nekas pāri nav palicis. Mēs paspējām laikus."
Suns tagad ir kopā ar saimniekiem.
Bombardēšana Bahmutā nekad neapstājas: "Iebrauc pilsētā, visu laiku ir artilērijas kanonāde. Šauj mūsējie, šauj ienaidnieki. Kādas piecas, desmit minūtes pieklust, pēc tam viss atsākas. Tā ir pastāvīga dārdoņa. Kā negaisā visu laiku dārd pērkons, tā arī tur. Tumsā vēl ir arī uzliesmojumi. Uz ielas reti var satikt kādu cilvēku. Var pusi dienas braukt un neredzēt cilvēkus ielās."
Visā Bahmutā nav elektrības, nav apkures, nav mobilo sakaru. Nestrādā nekādi sociālie dienesti. Nav ārstu, slimnīcu, policijas, tikai karavīri un brīvprātīgie.
Daudzas ēkas – gan daudzstāvu, gan privātmājas – ir pilnībā nopostītas un nav piemērotas dzīvošanai. Taču pat šīm šausmām ir gradācija: "Bahmutu nosacīti var iedalīt trīs zonās – salīdzinoši mierīgā, kur var atrasties gandrīz droši, tur cilvēki pat dzīvo vēl mājās, nevis pagrabos. Otrā zona ir līdzās centram, tur daudzdzīvokļu ēkas lielākoties ir sagrautas, cilvēki slēpjas pagrabos un pirmajos stāvos, aiznaglojuši logus un uzstādījuši taupības krāsniņas. Bet trešā zona ir Zabahmutkas rajons, to ar pārējo pilsētu savieno pārceltuve pāri upītei, bet tā nestrādā stabili – reizēm tā darbojas, bet reizēm ne. Tajā pilsētas daļā notiek ielu kaujas."
Bijuši divi gadījumi, kad cilvēki atteikušies evakuēties, kamēr netiks paņemti viņu kaķi. Vēl zvanījusi kāda sieviete, kurai ļoti vajadzējis no Bahmutas izvest savu aitu suni: "Viņas vīrs atteicās evakuēties, kamēr neizglābs suni. Aitu suni ir diezgan grūti izvest, tas aizņem pusmašīnu," stāsta Mihailo.
Bahmutas sagrautajos kvartālos klaiņo daudz dzīvnieku bez pajumtes: "Piegājām pie kādas sagrautas mājas, pasaucām – uzreiz izskrēja kādi desmit kaķi. Mēs tos visus paņēmām, protams. Un kas zina, cik tur tādu māju. Tur metodiski "jāķemmē" drupas un jāpaņem tie, kas vēl dzīvi. Tur ir pilnīgi sagrauts kvartāls, kurā nav nevienas veselas ēkas.
Nav ne ūdens, ne pārtikas, ir tikai māju karkasi. Un dzīvnieki – dažādi, ļoti izbadējušies, spēkus zaudējuši, bet visi pilnīgi pieradināti, mājdzīvnieki. Kā tie izdzīvo tukšajās ielās, drupās, nav zināms."
Brauciena laikā reizēm ļoti gribējies paņemt arī cilvēkus. Īpaši satriecoša bijusi šāda tikšanās – sieviete ar mazu meitiņu, kura kategoriski atteikusies aizbraukt no Bahmutas: "Iedzīvotāju evakuācija ir atsevišķs stāsts. Ļoti daudzi cilvēki gaida līdz pēdējam, kad viņus vairs nevar paņemt nekāds evakuācijas transports, jo ir pārāk augsts risks. Šī sieviete vēl kaut ko gaidīja, un nevienam nebija pilnvaru viņas izvest piespiedu kārtā."
Sieviete atdevusi evakuācijai savu suni, lūgusi atdot labās rokās: "Suns Džeks, ļoti mīl bērnus…" Džeks tagad ir Kijivā. Bet sieviete ar meitiņu palikusi, viņu liktenis nav zināms, jo sakaru nav.
Pavisam šajā braucienā "Glābšanas komandas" brīvprātīgie no Kijivas izveduši 38 dzīvniekus. Nākamais reiss vispirms ir atkarīgs no stāvokļa frontē. Tas ir nestabils – reizēm saasinās kaujas, reizēm ir neliels pieklusums. Turklāt komandai vajadzīgs papildu mikroautobuss: "Mēs vācam līdzekļus, lai nopirktu papildu ekspedīcijas busu, tiklīdz nopirksim, varēsim atkal aizbraukt."
"Par dzīvniekiem – mēs maz spējām izdarīt. Tas ir ļoti maz; tas, ko mēs izdarījām, ir tūkstošā daļa no tā, ko var izdarīt," saka Mihailo.
