Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Andrijs ir pieredzējis akušieris ginekologs un ķirurgs. Olena ir terapeite un gastroenteroloģe, Kijivas Oleksandra Bohomoleca Nacionālās medicīnas universitātes Pēcdiploma izglītības institūta profesore. Turklāt viņa ir arī psihoterapeite, tā ir viņas otrā izglītība.
Kara sākumā Olena un Andrijs bija Kijivā. Tāpat kā vairākums ukraiņu, viņi negaidīja tik liela mēroga iebrukumu, kas drīz pārvērtās par pilnīgu traģēdiju visai valstij.
24. februārī Olena pamodās it kā no iekšējā grūdiena: "Pēdējās dienās bija samilzuši melnie gaidu mākoņi… Tālrunī – garām palaists zvans no manas kolēģes no Doneckas. Viņa zina, kas ir karš."
Nesazvanījusi Olenu, kolēģe atsūtīja īsziņu. Tajā bija tikai viens vārds: "Karš."
Pēc tam Olena ieraudzīja citu kolēģu mediķu saraksti.
"Lūk, tik dīvainā veidā arī uzzināju, kas ir karš," viņa stāsta.
Olenas reakcija bija neparasta – gribējās izdarīt vēl kaut ko lietderīgu. Viņa tūlīt pat uzrakstīja sludinājumu, ka ir gatava vadīt psihoterapijas seansus tiem, kuriem tie nepieciešami. Tajās pirmajās kara dienās un naktīs kijivieši nesaprata, ko darīt, kur glābties, viņi bija stresā, dezorientēti.
"Es karu sagaidīju specifiski. Biju pēc ortopēdiskās operācijas, gandrīz nevarēju kustēties. Pēc tam karu vēroju no balkona, dzīvoju piecus kilometrus taisnā līnijā no Bučas un 15 kilometrus no Hostomeļas. Tāpēc – sēdi mājās, tāpat nevari nekur iet. Klausies kanonādi…" stāsta Andrijs. "Un, galvenais, man bija sakari ar maniem puišiem, kuri bija priekšējās līnijās… Man pēc daudziem brīvprātīgā darba gadiem ir daudz draugu, kuri agrāk dienējuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Un tagad daudzi atgriezušies armijā. Tā iznāca, ka man visos frontes iecirkņos ir draugi, vienmēr ir iespēja saņemt informāciju no pirmavota."
Kara pirmajā mēnesi Andrijs dienu un nakti dzirdēja sprādzienus, kaujas notika ļoti tuvu - Buča, Hostomeļa, Irpiņa. Bija dzirdama artilērija. Reiz ienaidnieka tehnika gandrīz atbrauca līdz viņa mājai, tā tika sadedzināta puskilometra attālumā. Kara pirmajā mēnesī kijiviešiem nebija pārliecības, ka nenonāks līdz ielu kaujām. Tāpēc daudzi centās pamest galvaspilsētu, izvest sievietes un bērnus. Kopumā bija arī panika.
Tomēr Andrijs jautājumu, vai atstāt Kijivu, pat neapsvēra. Vienīgais, kas viņu satrauca, bija nepieciešamība aizsargāt sievu. Pēc vīra lūguma Olena uz kādu laiku aizbrauca no pilsētas.
Andrijs, kurš atveseļojās pēc operācijas, kara sākumā nevarēja nekur braukt, tāpēc viņa brīvprātīgais darbs tolaik bija informatīvs, un tas tolaik arī bija ārkārtīgi svarīgi. Dažas problēmas ārsts risināja, neizejot no mājām. Dzemdību namu "Leleka" ("Stārķis" ukraiņu valodā – LSM.lv), kurā Andrijs strādāja, martā sapostīja trāpījis šāviņš. Reproduktīvās medicīnas klīnika "Nadija" ("Cerība" – LSM.lv), kurā arī viņš strādā, kara pašā sākumā arī bija spiesta pārtraukt darbu. Tāpēc Andrijam bija iespēja, neskatoties uz fizisko stāvokli, veikt brīvprātīgo darbu. Bez tiešsaistes konsultācijām viņš arī koordinēja humānās palīdzības un frontei vajadzīgo lietu piegādi. Tobrīd Kijivā bija ļoti grūti atrast pašu nepieciešamāko.
Par vissmagāko laiku Kijivai un apgabalam kļuva marts – bija tieši draudi pilsētai, kaujas nomalēs, apšaudes, panika un masu evakuācija, humānā krīze, benzīna trūkums…
Un vissmagākais bija Krievijas karaspēka okupācija daudzās Kijivas apgabala pilsētiņās un ciemos un tās ciešanas un briesmas, kurām bija pakļauti vietējie iedzīvotāji.
Buča, Hostomeļa, Irpiņa, Borodjanka, Ivankiva… Pēc šo apdzīvoto vietu atbrīvošanas no okupantiem bija ļoti nepieciešams palīdzēt cietušajiem vietējiem iedzīvotājiem. Situācija bija šausmīga. Pirmām kārtām bija vajadzīgs ārstu darbs.
"6. aprīlī mums ar Olenu radās iespēja braukt uz apdzīvotajām vietām, kas bijušas okupācijā, jo cilvēki tur ilgu laiku bija bez medicīniskās palīdzības," stāsta Andrijs Holovatenko. "Devās ārstu grupa, bet ar mums kopā bija arī karavīri, jo braukt pašiem joprojām bija bīstami."
Apdzīvotās vietas, tikko atbrīvotas no okupācijas karaspēka, tobrīd joprojām bija daļēji mīnētas, tilti pār upītēm – uzspridzināti.
Varēja arī uzdurties atsevišķām Krievijas okupantu grupām, kas bija nonākušas aplenkumā. Tāpēc bija vajadzīgi pavadošie karavīri un īpašās caurlaides.
Andrijs, Olena un citi ārsti sāka regulāri braukt uz tādām apdzīvotajām vietām. Izdalīja zāles, apskatīja slimniekus, veica elektrokardiogrāfijas un ultrasonogrāfijas izmeklējumus ar līdzpaņemtajiem aparātiem, ņēma paraugus analīzēm. Tātad – darīja visu to, ko veic parasta poliklīnika, tikai pavisam citos apstākļos.
Strādāt ārsti parasti centās vietējās ambulancēs, ja neizdevās, tad izmantoja citas ēkas. Ierodoties varēja izrādīties, ka nav ne elektrības, ne ūdens. Izlīdzēja karavīri – ļāva izmantot ģeneratoru, lai ārsti var apskatīt un izmeklēt visus, kam tas bija nepieciešams. Par vajadzību pēc medicīniskās palīdzības kādā apdzīvotajā vietā arī uzzināja no karavīriem. Turklāt bija svarīgi nogādāt humāno palīdzību – zāles.
Lielais un ilgstošais stress okupācijas laikā, situācijas, kad cilvēki bija burtiski uz dzīvības un vardarbīgas nāves robežas, daudziem vietējiem iedzīvotājiem, kuru vidū ir ne mazums gados vecu cilvēku, izraisīja daudzu slimību, vispirms jau sirds un asinsvadu slimību, saasināšanos.
Nāvi šī barbariskā kara laikā nes ne tikai agresora bumbu un šāviņu tiešs trāpījums. Nekāda statistika nespēj uzskaitīt mierīgo iedzīvotāju nāves gadījumu skaitu no infarktiem, insultiem, kādas citas slimības saasināšanās, ko izraisījis stress un elementārās medicīniskās palīdzības un zāļu neesamība okupācijas apstākļos.
"Tieši tādēļ mēs braucām uz turieni un darījām visu, ko varam. Kijivas apgabals gandrīz divus mēnešus bija bez medicīniskās palīdzības.
Daži cilvēki nenodzīvoja līdz atbrīvošanai. Piemēram, veci ļaudis. Mēs līdz kara beigām tādu statistiku neredzēsim. Tomēr ļoti daudzi cilvēki okupācijas laikā gāja bojā, jo nebija medicīniskās palīdzības un zāļu. Piemēram, lielākā daļa vēža slimnieku, kuri nesaņēma specifisko terapiju. Cilvēki visu šo laiku vienkārši mira," stāsta Andrijs.
Olena un Andrijs kopā ar kolēģiem brauca uz apdzīvotajām vietām Makarivas un Ivankivas rajonā, uz Slavutiču. Ārsti parasti daudz nestāsta par savu darbu, taču šie braucieni atstājuši dziļas pēdas dvēselē. Olena un Andrijs pierakstīja vietējo iedzīvotāju atmiņas, fotografēja… Tās ir dzīvas liecības par tām šausmīgajām mūsdienu vēstures lappusēm, kuras vēl nesen nevarēja pat iedomāties.
Īpaši palicis atmiņā pirmais brauciens – uz Kijivas apgabala Brovaru rajona Bohdanivkas ciemu, tur redzētais un dzirdētais.
Pussagrauts bērnudārzs, gandrīz iznīcināta skola, sagrauts medicīnas punkts. Uzraksti uz žogiem "Te dzīvo cilvēki", ložu un šķembu pēdas. Andrijs pat atrada okupantu novietotu mīnu – pie medicīnas punkta.
Strādājot ārsti sarunājās ar pacientiem, kuri stāstīja par okupāciju. Lūk, fragmenti no dažiem stāstiem, kurus pierakstīja Andrijs un Olena:
"Bērnudārzā viņiem bija munīcijas noliktava. Kad atkāpās, paši uz to atklāja uguni no tanka. Sprāga vēl diennakti. Bet skolu vienkārši tāpat nosvilināja…."
"Ienāca mūsu mājā, pateica, lai visi, kas ir, skrien ārā pagalmā. Mans vīrs jau ir vecs, aizkavējās. Viņam sašāva kāju. Brūce sāka pūžņot. Pēc tam kāju noņēma slimnīcā, pēc atbrīvošanas. Bet ievainotais kaimiņš nomira…"
"Znots aizgāja uz kaimiņu ciemu un pazuda. Pēc nedēļas uz lauka pie ceļa viņu atrada nošautu. Tik tikko atpazina…"
"Ambulancei durvis izrāva ar tanku. Ko nenozaga, to sabojāja. Viens iemeta granātu manipulāciju telpas logā. Labi, ka tur neviena nebija…"
Daudziem vietējiem iedzīvotājiem laikus sniegtā palīdzība burtiski izglāba dzīvību – piemēram, tajā pašā Bohdanivkā vēl jaunai sievietei, pateicoties portatīvajam elektrokardiogrāfijas aparātam, izdevās fiksēt akūtu infarktu, viņu paspēja aizvest līdz slimnīcai, tur viņu "izvilka".
Reizēm ārsti izrādījās bezspēcīgi. Andrijs un Olena atceras vīrieti, kuru šķemba bija ievainojusi kājā pašās pirmajās kara dienās. Gangrēna. Hospitalizācija un amputācija kļuva iespējamas tikai pēc atbrīvošanas. Viņš nomira slimnīcā.
Katru šādu gadījumu mediķi smagi pārdzīvo. Un viņi saprot, ka apdzīvotās vietas, kuras redzējuši viņi personīgi, nav vienīgās. Ka tāda situācija ir daudzās valsts pilsētās un ciemos. Ka ārstiem vienkārši nepietiek spēka palīdzēt visiem. Ka noziedzīgais karš tā arī turpinās paņemt daudzu mierīgo iedzīvotāju dzīvības.
Taču arī saprotot to, Ukrainas ārsti turpina pildīt savu misiju – glābt cilvēku dzīvības, lai gan šī darba apjomu nav iespējams iztēloties. Tāpat kā nav iespējams iztēloties visas šī drausmīgā kara sekas.
Droši vien pasaule turas uz tādiem cilvēkiem, kuri turpina darīt labu par spīti briesmām, grūtībām un nogurumam.
