Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Evakuācija tajās dienās bija ļoti sarežģīta – dzelzceļa stacijās bija milzīgi pūļi, lielākā daļa šoseju, kas veda ārā no pilsētas, nebija drošas. Bija grūti atrast automobili, šoferi, degvielu. Turklāt daudzi cienījama vecuma cilvēki tad negribēja evakuēties. Arī Marija atteicās par spīti meitas Allas, mazmeitas Anastasijas un citu tuvinieku pierunāšanai un lūgumiem. Tuvinieki ļoti pārdzīvoja.
"Reiz es organizēju mašīnu ar šoferi, bet vecmāmiņa atteicās. Mēs raudājām. Runa taču bija nevis par cenu, bet par to, lai viņu izvestu…" atceras mazmeita Anastasija, kas pati kopā ar bērniem aizbrauca kara pirmajās dienās. Laimīgā kārtā viņa spēja atrast Maksimu, kurš palīdzēja evakuēties draugu vecākiem. Maksims tajās dienās nodarbojās ar cilvēku izvešanu no Kijivas un apgabala – tie galvenokārt bija gados veci cilvēki, sievietes un bērni.
Tomēr pārliecināt Mariju palīdzēja gadījums. "Maksimu atrada Anastasija. Viņš piezvanīja mātei un sajauca, sacīja: "Jūsu meita teica, ka jums jābrauc, es atbraukšu pēc jums sešos no rīta." Sajauca meitu un mazmeitu! "Nu ja reiz meita teica, ka jābrauc, tātad jābrauc," atbildēja māte. Vakarā mēs viņai piezvanījām," stāsta Marijas meita Alla, kas dzīvo Minhenē. "Mēs ļoti pārdzīvojām… Mēs zinājām, ka Kijivai uzbrūk no visām pusēm, ka nav iespējams pievest pārtiku. Marta sākumā mani klasesbiedri palīdzēja un atveda viņai pārtikas produktus. Vakarā mēs ar viņu runājām,
viņa atbildēja, ka tagad pārtikas viņai pietiks mēnešiem trim. Bet nākamās dienas vakarā māte teica: "Alla, es atdevu visu pārtiku kaimiņiem. Es braucu."
"Mamma, kurp tu brauc, kā?" "Bet tu taču teici, ka jābrauc." Viss, pateicoties Anastasijai, – viņa "izvilka" vecmāmiņu."
"Es negribēju aizbraukt.
Vai tad man jābēg no nāves?
Taču, kad Maksims pateica… Domāju – pavēle. Jāpakļaujas," atceras Marija.
Aizbraukšanas diena viņai palikusi atmiņā tā: "Tobrīd runāja, ka tanki jau brauc pa Kijivu. Un pa Irpiņu, un pa citām apkārtējām pilsētām. Un Krievijas tanki jau sāka slēgt to ceļu, pa kuru jābrauc uz Ļvivu. Un, kad pēc manis atbrauca Maksims, sprāga jau Kijivā, ne pārāk tālu no mūsu mājas bija trīs sprādzieni – Lukjanivkā, pēc tam televīzijas tornī. Un vēl netālu no dzelzceļa stacijas. Mēs dzīvojām līdzās stacijai. Tā spridzināja, ka mans balkons drebēja, un es drebēju kopā ar to. Steigšus saliku līdzņemamās mantas. Septiņos no rīta izbraucām. Pa ceļu, pa kuru vienmēr bijām braukuši, uz Žitomiru, bet pēc tam uz Ļvivu jau vairs nevarēja, šo ceļu apšaudīja no visām pusēm. Uz šosejas mūs apturēja karavīri: "Te nedrīkst, te notiek apšaude. Griezieties atpakaļ, aizbrauciet līdz nākamajam kontrolpostenim, viņi jums pateiks!" Tā mēs arī griezāmies – te uz priekšu, te atpakaļ, te pa kreisi, te pa labi, divpadsmit stundas braukājām apkārt Kijivai. Līdz vakaram."
Marija brauca nelielā bēgļu kolonnā – pieci automobiļi, katrā – pieci cilvēki. "Sēdējām tik saspiesti, ka pat pagriezties nevarēja," stāsta Marija.
Kļuva tumšs. Pasažieri bija noguruši, gribēja apstāties un kaut kur pārnakšņot. Sāka jautāt cits citam, kurš ir par nakšņošanu, bet kurš par to, lai brauktu visu nakti, līdz Ļvivai.
"Jūs šeit esat visvecākā. Kā izlemsiet, tā arī būs," Marijai sacīja Maksims. "Es negribu nekur nakšņot, es gribu braukt," atbildēja Marija, piebilstot: "Piecdesmit piecus gadus esmu laimīgi nodzīvojusi laulībā, un es klausīju vīru. Arī tagad teikšu – kā vīrieši izlems, tā arī būs."
Kolonna turpināja ceļu – un, kā izrādījās, pareizi.
Viņi bija netālu no Hmeļņickas, un tur varēja palikt pārnakšņot. Tieši tajā naktī, no 5. uz 6. martu, tika bombardēts aerodroms Hmeļņickas apgabalā.
"Varbūt šis lēmums viņiem izglāba dzīvību," prāto Marijas meita Alla. "Tādos, lūk, diedziņos karājas cilvēka liktenis.
Kara laikā nav iespējams pieņemt lēmumu – palikt vai braukt. Tas viss ir pilnīgi atkarīgs no gadījuma, bet īstenībā no tā ir atkarīga dzīvība."
Marijai nebija viegli pārciest ceļu – no nekustīgās sēdēšanas automašīnā, saspiestībā, viņai kļuva nejutīgas kājas. Maksims viņu atbalstīja, palīdzēja izkāpt, lai izkustētos. "Maksims ļoti uzmanīgi pret mani izturējās, esmu viņam ļoti pateicīga," saka Marija.
Ierasto sešu stunda vietā grupa līdz Ļvivai brauca vairāk nekā trīsdesmit piecas. Ļvivā mašīnas ar bēgļiem ieradās tikai septiņos vakarā nākamajā dienā. Tur Mariju sagaidīja mazdēls Andrijs.
Nākamajā dienā mazdēls aizveda vecmāmiņu līdz robežai. Marta pirmajās dienās robežu mēģināja šķērsot milzumdaudz bēgļu, automobiļi stāvēja daudzu kilometru garās rindās, daudzi cilvēki gāja kājām.
Marija atceras: "Rinda, protams, tur bija vājprātīga. Es biju tās galā. Bija auksts, un jau satumsa. Kad mēs šķērsojām robežu – poļi, kādi viņi bija malači! Es biju tik aizkustināta! Kakls sažņaudzās, acīs asaras… Viņi gaidīja, viņi ielēja zupu. Divi katli, zupa vārās gan vienā, gan otrā. Gari galdi, un maize mīksta, un zupa karsta, svaiga!
Ak, Dievs, kādi malači ir poļi! Es līdz šim nespēju mierīgi par to stāstīt, atkārtoju – ak, Dievs, kādi malači ir poļi! Esmu ļoti pateicīga gan poļiem, gan vāciešiem. Arī vācieši mūs nepameta nelaimē."
"Kā atvest māti no robežas?! Viņa ir bez iespējas normāli paēst, nav gulējusi jau trešo diennakti. Un šī briesmīgā rinda. Cilvēki gaida diennaktīm. Māte ilgi nespēj nostāvēt. Mums nav savas automašīnas.. Kā to organizēt – mums maksimāli jāsaīsina laiks, kas viņai jāpavada ceļā. Kur lai atrod tādu cilvēku, kas varētu palīdzēt?" savus pārdzīvojumus atceras Marijas meita Alla, kas dzīvo Minhenē.
No šīs pilsētas līdz Polijas robežai ir vairāk nekā tūkstoš kilometru. Atkal palīdzēja gadījums – Allas vīrs Dmitro, vakarā pastaigājoties ar suni, nejauši sāka sarunāties ar kaimiņu, kurš arī bija izvedis pastaigāties savu suni, vārdā Piparmētra. Kaimiņi nezināja viens otra vārdu, bet zināja, kā sauc suņus. Dmitro izkratīja sirdi – viņi nezina, kā pēc iespējas drīzāk atvest Allas māti no Polijas robežas. Parunājuši, abi vīri šķīrās. Bet pēc tam…
"Pēkšņi zvana mans mobilais tālrunis: "Sveicināti,
jums zvana Heincs Jirgens, jūsu kaimiņš, Piparmētras "tētis". Esmu profesionāls šoferis, mēs šonakt brauksim glābt jūsu māti. Trijos naktī tiekamies pie stūra.
Neuztraucieties, esmu profesionāls autovadītājs, varu ilgi būt ceļā." Trijos naktī pieejam pie mājas stūra, viņš gaida: "Nu ko, braucam?" Vācieši, pat pavisam nepazīstami, tad ļoti centās palīdzēt," atceras Alla.
"Kad atbraucām pie Polijas robežas, bija grūti atrast māti. Tur bija zona, kur mātes telefons vairs nedarbojās. Viņai ir vājš, vecs tālrunis. Pūlī viņu nevarēja saskatīt.
Palīdzēja brīvprātīgie no Polijas puses, kuriem bija invalīdu braucamkrēsls, – viņi atrada māti, atveda viņu. Māte jau vairs nevarēja nostāvēt kājās. Viņa droši vien bija visvecākais cilvēks, kas šķērsoja robežu.
8. martā, sieviešu dienā, māti visbeidzot atveda uz Minheni. Bet Heincs Jirgens tagad kļuvis par mūsu draugu. Pārsteidzoši cilvēki. Pārsteidzoša atsaucība," atceras Alla.
"Mani tik ļoti aizkustināja poļu un vāciešu attieksme. Piedāvāja apģērbu, ēdienu. Kāda pavisam nepazīstama vāciete iedeva simt eiro. Katrā tādā reizē sariešas acīs asaras…. Tik atsaucīga un laba attieksme…" meitai piekrīt Marija.
Viņai nelikās, ka būs karš, bet, kad sākās iebrukums, viņa nedomāja, ka karš tik ļoti ieilgs: "Mēs domājam, ka aizbraucam – ilgākais – uz divām nedēļām…"
Runājot par pašreizējo karu, Marija atceras, kā viņa to sauc, "Lielo tēvijas karu". To viņa labi atminas. Tad viņa dzīvoja Urālos, Krievijā: "Paldies Dievam, ka vācieši neaizgāja līdz Urāliem. Tikai līdz Volgai aizgāja. Es lieliski visu atceros, kā izsniedza pārtikas devas, pa simts gramiem maizes. Man bija trīspadsmit gadi. Tad bija grūti, bet tādu baiļu nebija kā tagad… Kad sākās šis karš, sprādzieni…
Es metos uz dzīvokli. Kur gulēt? Domāju – lūk, uzspridzinās mani mājās. Iekārtojos stūrī, man teica, ka tur ir nesošā siena, tur var izglābties. Šausmīgi."
Marija nesaprot, kā varēja notikt tāda traģēdija, ka Krievija uzbrukusi Ukrainai: "Spēka trūkst, vārdu trūkst, lai to izteiktu. Kāda tā ir muļķība! Es pati esmu no Krievijas. Mēs dzīvojām tik draudzīgi… Nekad tajā pat neiedziļinājāmies. Mēs draudzējāmies. Nekad dzīvē nebija nekādu sliktu nodomu. Bet tagad… Es taču dzirdēju, Pirmajā kanālā rādīja, Solovjovs… Skabejeva… tik daudz dubļu viņi izlējuši pār Ukrainu… Tik ļoti iedvesa cilvēkiem tādas draņķības… Nespēju to vairs klausīties.
Divdesmit gadus cilvēkos lēja draņķības. Bērni jau pa šo laiku izauguši. Cilvēki bija normāli, bet tos padarījuši par muļķiem…"
