Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Olena strādāja par galveno speciālisti Popasnas rajona veselības aprūpes nodaļā. Rajona pilsētās un ciemos dzīvoja vairāk nekā 75 tūkstoši cilvēku, no viņiem apmēram 20 tūkstoši – pašā Popasnā. Tur koncentrējās kultūras un sabiedriskā dzīve, turklāt tur bija liela slimnīca ar lieliskiem ārstiem, sava darba speciālistiem.
Popasna un apkārtējās apdzīvotās vietas būtiski cieta jau 2014.–2015. gadā. Pēc bruņotā konflikta sākuma Ukrainas austrumos 2014. gada maija vidū Popasnā tika izveidots "Luhanskas tautas republikas" kontrolpostenis, bet naktī no 6. uz 7. jūliju tā dēvētie separātisti ieņēma pilsētu pilnībā. Divas nedēļas vēlāk pēc kaujām nomalēs ar Ukrainas Bruņoto spēku palīdzību pilsētā tika atjaunota likumīgā vara.
Vietējie iedzīvotāji bija šokā un panikā, viņi nezināja, kas ir karš, neapzinājās briesmas, nesaprata, kā slēpties no apšaudēm.
Kopš 2014. gada dzīvi šeit nosaukt par mierīgu ir grūti – tālumā periodiski bija dzirdami šāvieni, tika apšaudītas arī Ukrainas Bruņoto spēku pozīcijas pilsētas nomalē. Tikai divdesmit kilometru attālumā ir Pervomaiskas pilsēta, bet tā jau ir "Luhanskas tautas republikas" teritorija. Taču cilvēki pierada, dzimto pilsētu atstāt negribēja, dzīvoja parastu dzīvi, laida pasaulē un audzināja bērnus, strādāja un labiekārtoja savu pilsētu.
2015. gada janvārī relatīvais miers beidzās, sāka aktivizēties karadarbība.
Olena ar ģimeni un mazajiem bērniem bija spiesta uz laiku atstāt Popasnu, tāpat kā daudzi tās iedzīvotāji, un devās uz Svatovi – tuvējo Luhanskas apgabala pilsētu. Tur viņi noīrēja māju. Olenas meitai tobrīd bija divi gadi, dēlam – pieci, bet pieņemtajai meitai (Olenas brāļa meitai, kuru ģimene audzināja) – desmit. Olenas māte un tēvs pilsētu pamest negribēja, viņi bija ļoti pieķērušies mājām, nebaidījās un apšaužu laikā pat nekāpa lejā pagrabā.
Draugi piezvanīja Olenai 2015. gada 2. februārī: "Jūsu mājai trāpīja. Arī pagrabs iebrucis." Olena atceras, ka sākumā nav sapratusi, ko tas nozīmē – "trāpīja mājai". Nodomāja, ka mājai droši vien nodarījis postījumus šāviņš, ne vairāk. Tomēr izrādījās, ka mājas jau vienkārši vairs nebija.
Olenas tēvu atrada uzreiz, ievainotu, viņu paspēja aizvest līdz slimnīcai, kur viņš nomira. Ilgi nevarēja atrast māti, viņu atrada tikai vakarpusē, zem drupām. Viņus apbedīja vienā dienā, 4. februārī. Olenas vīrs aizbrauca atpakaļ uz Popasnu – apglabāt. Olenu uz bērēm nelaida, bija pārāk bīstami. Viņa palika ar bērniem.
Olena vēl līdz šim nespēj aptvert, ka vecāki vairs nav dzīvi.
Pēc šīs traģēdijas māju izdevās atjaunot, palīdzēja gan brīvprātīgie, gan mērija. Ģimenei tika sniegta arī psiholoģiskā palīdzība. Tajā gadā karadarbības laikā pilsētā tika sapostītas daudzas ēkas, to vidū skolas, bērnudārzi, slimnīca, maizes ceptuve.
"Mēs, Popasnas iedzīvotāji, nesalūzām, mēs sākām visu atjaunot," saka Olena. Daudz tika izdarīts arī veselības aprūpes sistēmas labā – tika iepirkts aprīkojums poliklīnikai un slimnīcai, ieradās speciālisti un sniedza konsultācijas, bija valsts programmas medicīniskās palīdzības kvalitātes uzlabošanai. Pilsēta pakāpeniski tika atjaunota – ar brīvprātīgo pastāvīgu palīdzību.
Iedomāties, ka atkal var sākties karadarbība, cilvēki nevarēja.
2022. gada janvārī pirmās satraucošās ziņas rajonā tika saņemtas no Hrubivkas ciema, kas atrodas 20 kilometru no Popasnas, bet tas, ka tās vēsta par liela kara sākumu, nevienam toreiz pat nenāca prātā.
Un pat kad 24. februārī sākās Ukrainas pilsētu masveida apšaudes, Popasnā neviens nedomāja, ka tas ir uz ilgu laiku. Vairākums cilvēku neapzinājās briesmas.
Olenas brāļameita, kuru viņa audzināja, tobrīd atradās Kijivā – viņa bija iestājusies Kultūras institūta žurnālistikas fakultātē.
"Piecos no rīta viņa zvana: "Mūs bombardē!" Sākumā neticēju – kā tā var būt? Iegāju internetā… Pussešos jau biju darbā. Mēs visi turpinājām strādāt. Pirmo reizi nomali stipri apšaudīja 24. februārī, pēc tam bija klusums," stāsta Olena. Viņas jaunākajai meitai bija deviņi gadi, bet dēlam – 12.
Darbinieku ģimenēm gribēja jau uzreiz organizēt evakuāciju uz Ļvivu, bet neviens nevēlējās braukt projām. Tomēr notikumi attīstījās strauji. Pilsētā bija panika, veikalos rindas, vēlāk veikalus sāka izvest no pilsētas, bet 8. martā Popasnu pameta arī policija. Tagad brauca projām arī daudzi civiliedzīvotāji, taču daudzi, kuri nepaspēja, bija spiesti palikt un slēpties.
Olena ar ģimeni slēpās administrācijas ēkas pagrabā. Vieta šķita droša, un arī iziet bija tikpat kā neiespējami – ārpusē bija apšaudes, gāja bojā cilvēki, kuri vienkārši bija izgājuši pēc pārtikas.
Tajā pašā dienā pagrabā zem administrācijas ēkas ieradās slēpties ģimene – vīrietis, sieviete, viņu dēls ar sievu un bērnu. Vīrietis izgāja no pagraba uzsmēķēt, tikai uz dažām minūtēm, un viņu nogalināja mīnmetēja raidītas mīnas sprādziens. Radinieki viņu apraudāja vēl desmit dienas, sēžot tajā pašā pagrabā.
Uz to pašu pagrabu kaimiņiene ar ragaviņām atveda vīrieti ar apsaldētām kājām. Medicīnisko palīdzību saņemt nebija iespējams. Šis cilvēks pēc pāris dienām nomira Olenas acu priekšā. Cilvēki, kas nāca uz pagrabu, stāstīja par aizvien jauniem un jauniem nogalinātajiem un postījumiem.
Olena stāsta: "Pilsētā joprojām ir cilvēki zem deviņstāvu ēkas drupām – viņi tur aprakti dzīvi. Kā jūtas radinieki? Esmu to pati pārdzīvojusi."
Administrācijas ēku tiešā tēmējumā apšaudīja tanks, labi, ka pārseguma plāksnes lielākoties turējās un cilvēki netika aprakti gruvešos. Dažas plāksnes tomēr izkustējās, un tos, kas slēpās pagrabā, no aprakšanas izglāba tikai brīnums.
"Lidojoša šāviņa skaņu nevar aizmirst," saka Olena.
Turpinoties apšaudēm, Olenu ar ģimeni 25. martā "ātrās palīdzības" automašīna izveda Slovjanskas virzienā. Pa automašīnas logu Olena ieraudzīja pilnīgi sagrauto Popasnu.
Slovjanskā ģimene nodzīvoja apmēram desmit dienas, bet pēc tam devās uz Dnipro. Tagad visa ģimene salīdzinoši mierīgi dzīvo šajā pilsētā, Olena strādā administrācijā un veic brīvprātīgo darbu.
Kaujas par Popasnu turpinājās vairāk nekā divus mēnešus.
Tagad Popasna ir okupēta, kopš 2022. gada 8. maija. Pilsēta pilnībā ir drupās. Milzīgs skaits nogalināto, kurus neviens īsti nav saskaitījis… Daudz bez vēsts pazudušo. Pervomaiskas apbedīšanas birojs apglabā nogalinātos mierīgos iedzīvotājus un nosūta atskaiti radiniekiem. Tomēr ne visus cilvēkus izdodas atrast… Citas Popasnas rajona apdzīvotās vietas arī ir okupētas. Pilsētā un apkārtējos ciematos zeļ masveida marodierisms, okupanti bez kautrēšanās izved tehniku, vērtīgas mantas, daudzi ar to pat lielās video sociālajos tīklos.
Olenas paziņas caur Krieviju aizbrauca uz Popasnu un pastāstīja, kā tur ir. Pilsēta ir pilnībā sagrauta. Septembra beigās, neskatoties uz briesmām, pilsētā bija palikuši vēl vairāki simti cilvēku, kuriem nebija, kurp bēgt. Pēc kara vairākumam Popasnas mierīgo iedzīvotāju nebūs, kur atgriezties, – viņu mājas ir vai nu sagrautas, vai izlaupītas.
"Katrā popasniešu ģimenē ir sāpes vai ciešanas. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki vienā mirklī nonāca uz ielas…" saka Olena. Viņa saprot, ka nevarēs atgriezties savā iepriekšējā dzīvē, pilsētā, kuru mīlēja.
Šīs pilsētas vairs nav.
