Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Iepriekš LSM
23.11.2022.
Atverot feisbuku 20. jūnijā, pirmais, ko ieraudzīju, bija Nastjas ieraksts.
"Ļošas vairs nav…"
Sastingstu, nespēju noticēt, tā šķiet kļūda (karā taču mēdz būt kļūdas, vai ne?), rakstu kopīgajiem draugiem (Vai patiešām tā ir patiesība? Atbildiet, ka nav…). Nav iespējams noticēt. Apziņa mēģina pieķerties pie "Bet varbūt sajaukuši?"
Tāds labsirdīgs, jautrs, dzīvespriecīgs cilvēks nevar iet bojā. Nevar.
Viņam ir mīloša ģimene, kurai viņš ir vajadzīgs. Viņam ir plāni dzīvei, sapņi, sirds, kas pilna ar labestību pret pasauli.
Tas ir arī augstākajā mērā netaisnīgi, velns parāvis!
Bet nē, tā nav kļūda… Īstenībā karā iet bojā gan labsirdīgie, gan godīgie, gan mīlošie un dzīvespriecīgie cilvēki. Iet bojā karavīri ar ieročiem rokās, iet bojā mierīgie iedzīvotāji, kas aizmiguši savās mājās. Karš aiznes jebkuru. Aiznes visus.
Ļoša vienmēr smaidīja. Gan dzīvē, gan fotogrāfijās. Vienmēr dāvināja tuviniekiem un draugiem siltumu un mīlestību. Šķita, ka cilvēku no iekšpuses pārpildīja saules gaisma.
Es atceros Ļošas un Nastjas kāzas – ar karieti, baltiem zirgiem, gardemarīnu tērpiem. Skaistas, neparastas kāzas, bet galvenais – patiesas. Esmu redzējusi daudzas kāzas, un es uzreiz sapratu, izjutu, ka Ļošas un Nastjas ģimene būs stipra ģimene. Jo viņiem bija patiesas jūtas un gādīga attieksme vienam pret otru. Šie divi cilvēki visu iepriekšējo dzīvi bija meklējuši, gaidījuši viens otru. Un tagad vienmēr aizstāvēs, pasargās, parūpēsies. Tā arī bija.
Es atceros, kā viņi līksmojās un skraidīja pa Pirohivas brīvdabas tautas arhitektūras un dzīves muzeju Kijivā starp senajām vējdzirnavām, Nastja sirsnīgi smējās. Viņi sapņoja par bērniem. Drīz viņiem piedzima jauka meitenīte, bet pēc vairākiem gadiem – apburošs dēliņš. Viņi atbalstīja viens otru, bija, nevis vienkārši šķita, īsta, stipra ģimene. Ne visi cilvēki patiešām spēj izveidot labas ģimenes, sniegt atbalstu visā.
Apmēram pusotru mēnesi pirms pilna mēroga kara sākuma Nastja uzzināja, ka viņai ir onkoloģiska diagnoze, bet mēs, viņas draugi, par viņu ļoti pārdzīvojām. Protams, cilvēkam tas ir milzīgs pārbaudījums un sāpes. Bet mēs, draugi, bijām pārliecināti par vienu: Ļoša viņu visā atbalstīs, parūpēsies, palīdzēs viņai noiet šo dzīves posmu. Viņš viņu mīl, un viņa noteikti drīz izveseļosies.
Kad sākās karš, Nastjai bija pirmais ķīmijterapijas kurss. Viņa to pārcieta ļoti smagi. Dienu pirms kara satraukums un Nastjas dīvainā priekšnojauta lika viņiem steigties no Kijivas, kur viņa tika ārstēta, uz Harkivu, kur gaidīja viņu mazie bērni. Viņi atbrauca 23. februāra vakarā, bet 24. februāra rītā jau bēga no Harkivas. Pilsēta bez žēlastības tika apšaudīta. Viņi tik tikko paspēja evakuēties.
Viņi šķīrās uz robežas. Ļošu nelaida pavadīt sievu. Es uzskatu, ka tas bija nepareizi, netaisnīgi un droši vien pat nelikumīgi. Tie ierēdņi, kuri neizlaida vīru pavadīt sievu, kas bija smagā stāvokli, ar diviem maziem bērniem, nerīkojās cilvēcīgi.
Nastjai negaidītā šķiršanās no Ļošas bija šoks. Paldies Dievam, Vācijā viņai radās jauni draugi, labsirdīgi, atsaucīgi cilvēki, kuri palīdzēja viņai iziet visus ārstēšanas posmus. Nastjai kļuva labāk par spīti šokam un kara radītajiem pārdzīvojumiem.
Bet Ļoša pieņēma, ka viņa pienākums ir aizstāvēt valsti. Droši vien tā nebija viegla izvēle – viņš saprata, cik ļoti viņš ir vajadzīgs ģimenei.
Viņa kara ceļš bija kā īstam varonim. Varbūt, tāpat kā daudzi enerģiski un mīloši cilvēki, bija pārliecināts, ka ar viņu nekas slikts nevar notikt. Ļoša bija drosmīgs un pašaizliedzīgs cilvēks, viņš ticēja labajam, ticēja taisnīgumam, un par savu pienākumu uzskatīja apturēt to necilvēcīgo ļaunumu, kas notiek Ukrainā.
Visu gadu Ļošas un Nastjas fotogrāfijas ik pa brīdim pazibēja lentē, un mēs, viņu draugi, bijām mierīgi: šķita, ka ar šo ģimeni viss būs labi. Nesen, jūnija sākumā, Ļoša bija atvaļinājumā. Apskāva sievu, bērnus, pavadīja ar viņiem vairākas brīnišķīgas dienas Rietumukrainā. Mēs redzējām šīs fotogrāfijas un priecājāmies, ka viņi ir kopā, ka Nastja izveseļojusies, ka bērni laimīgi pieķērušies mīļotajam tētim. Nebija nekādas priekšnojautas, ka vairāk viņi neredzēsies.
Bet tagad Nastja brauc atvadīties no vīra pēdējo reizi. Un mēs nezinām, kā viņai palīdzēt. Tagad tas vienkārši nav iespējams. Mēs neko nevaram darīt, ka kritis Ļoša, ka zaudējuši dzīvību daudzi citi cilvēki, pazīstami un nepazīstami, bet pilnīgi nevainīgi, kuri bija nokļuvuši šajā gaļas mašīnā, jo kādam trakajam šķita, ka viņam ir par maz varas un naudas.
Cilvēki, kurus mēs nepazinām. Viņi gribēja dzīvot. Viņi sapņoja, viņiem bija mīļi vecāki. Bija bērni – vai arī varēja būt. Taču kāds viņu vietā izlēma, ka viņiem nav jādzīvo, viņi ir jāuzspridzina ar raķetēm, jānošauj, jānoslīcina, uzspridzinot aizsprostu.
Es beidzu rakstīt šo, bet tomēr ielūkojos mesendžerā. Ja nu kāds no draugiem atrakstījis: "Tā bija kļūda! Ļoša ir dzīvs!"
