Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Gados vecās skolotājas aicinājums Krievijas sievietēm tika ierakstīts kara pirmajās dienās pie bumbu patvertnes Kijivā: "Skolotāji, īpaši vēsturnieki, vienmēr bijuši apgaismotāji, vienmēr bijuši priekšā. Jūs daudz saprotat un zināt, jūs zināt vairāk nekā parastie pilsoņi. Vēršos pie jums. Lūdzu! Apgaismojiet savu tautu. Paskaidrojiet, ka krievu karavīri atnākuši pie mums uz Ukrainu, lai iznīcinātu mūsu tautu, lai nodedzinātu pilsētas un ciemus, lai iznīcinātu mūsu brīvību… Lūdzu, apgaismojiet cilvēkus, lai viņi zinātu patiesību… Kāpēc viņi ir šeit? Kāpēc viņi nogalina ukraiņu sievietes un bērnus? Vakar tika sagrauts dzemdību nams "Adonis" pie Kijivas. 67 kilometru garumā pie Kijivas stāv krievu tanki, grib, lai Kijiva tiktu iznīcināta. Viņi grib mūs iebiedēt. Bet iebiedēt mūs nevar. Ukraina nekad nebūs nekādu fašistisko necilvēku verdzene… Es saprotu, ka tagad tie ir Putina fašisti, cilvēki, kurus apstulbinājusi propaganda, cilvēki, kuriem nevar piedot, un par visiem šim noziegumiem atbildēs Krievija, ne tikai vara, bet diemžēl arī krievu tauta.

Lūdzu jūs – nelaidiet uz šejieni savus bērnus! Nelaidiet nogalināt mūsu, ukraiņu, bērnus un sievietes… Apturiet šo karu. Mēs tad, Tēvijas kara laikā, kopā spējām apturēt fašistus. Mēs arī tagad spēsim to izdarīt ar jūsu palīdzību. Palīdziet Ukrainai!

Glābiet savus bērnus! Izejiet ielās! Rakstiet petīcijas! Pieprasiet valdībai nekavējoties pārtraukt karu. Mēs jums ticam! Mēs uz jums ceram! Mēs gaidām jūsu rīcību!"

Svitlanas Petrovskas dzīvē pašreizējais karš ir jau otrais. Pirmo – Otro pasaules karu – Svitlana labi atceras: tad, 1941. gadā, viņa ar māti un māsu ar vilcienu evakuējās no Kijivas un nonāca nelielā ciemā pie Krievijas pilsētas Kuibiševas. Svitlanas māte bija skolotāja, un Komunistiskās partijas rajona komitejas sekretārs uzdeva viņai gādāt par 200 novārgušiem bērniem, kas bija izvesti no blokādē esošās Ļeņingradas, ar vārdiem: "Lai neviens nenomirtu!"

"Tā mana māte ciemā kļuva par bērnunama direktori. Es toreiz nesapratu, ko tas nozīmē: "Lai neviens nenomirtu!" Māte visu diennakti gādāja pārtiku bērniem, brauca pa ciemiem, kolhoziem. Lūk, tā sākās mana bērnība," stāsta Svitlana. Sagrautajā Kijivā viņa atgriezās 1944. gadā.

Skolotāja

Visu dzīvi Svitlana atdevusi iemīļotajai profesijai – 63 gadus viņa mācījusi vēsturi: "Man skola ir ļoti svarīga, turklāt katrs bērns. Iepazinos ar Januša Korčaka grāmatām un sapratu – katrs bērns ir individualitāte, starp bērnu un mani jāpastāv kādai īpašai telpai."

Janušs Korčaks bija Polijas pedagogs, ārsts, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. 1942. gadā Janušs Korčaks, kurš vadīja bāreņu namu, tika deportēts kopā ar saviem audzēkņiem – 200 ebreju bērniem. Viņš atteicās viņus atstāt un bija kopā ar viņiem līdz galam. Preču vagonos viņus nosūtīja uz Treblinkas koncentrācijas nometni. Viņš atteicās no pēdējā brīdī piedāvātās brīvības un izvēlējās kopā ar viņiem pieņemt nāvi gāzes kamerā.

Kijivas 77. vidusskolā (tagad tā ir Klovas licejs) daudzus gadus pastāv skolas vēstures muzejs, kura eksponātus savākusi Svitlana un viņas dažādu paaudžu skolēni. Daudzi muzeja eksponāti veltīti tā dēvētajam Lielajam Tēvijas karam: "Kāpēc es sāku vākt muzeja ekspozīciju tieši ar kara tēmu? Es sapratu, ka "karš nav nekāda uguņošana, bet vienkārši grūts darbs", kā rakstīja kāds dzejnieks, kurš krita karā. Visas padomju propagandas vēstījums bija tāds, ka esam uzvarētāji. Un uzvara, tās cena, aizgāja otrajā plānā. Man pakāpeniski pavērās pasaule, par kuru nezināju… Ļeņingradā pēckara gados kādā jaukā dienā kara invalīdus izveda no pilsētas, lai "nebojā skatu".

Visa padomju literatūra bija veltīta tam, kā mirt par Komunistisko partiju. Bet bērni – viņiem jāpriecājas par dzīvi, nevis jāmirst!

Es sāku vākt materiālus par karu. Dokumentālas liecības. Skolas vēstures muzeju nolēmu sākt ar zēniem, kuri aizgāja uz fronti. Tie, kuri bija palikuši dzīvi, bija saglabājuši kritušo vēstules. Un es sāku saprast vairāk nekā agrāk, es sāku domāt, lasīt, sarunāties. Man bija svarīga uzvaras cena. Mūsu muzejs ir godīgs. Tas nevēsta par uzvaru. Tas stāsta par to, ko pārdzīvojuši mūsu skolnieki. Tā arī ir patiesība par karu. Muzejs ar viņu sejām, kas vērstas pret mums… Lai mēs saprastu, kas īstenībā ir karš…"

Tieši humānismu un taisnīgumu Svitlana arī mācīja savās vēstures stundās. Karš – kā lielākais ļaunums – bija viena no viņas stundu pamattēmām, un katram viņas skolēnam uz visu mūžu ielikta izpratne par labo un taisnīgo, miera un cilvēka dzīvības vērtību.

2014. gads un vēlāk. Nelaimes priekšnojauta

"Kopš otrā Čečenijas kara kļuva skaidrs, uz kurieni iet Krievija. Putins sāka likt pārrakstīt vēstures mācību grāmatas. Man šķita, ka skolotāji neļaus to darīt. Viņš sāka izvirzīt ideju, ka Staļins bija lielisks valstsvīrs. Tas ir impēriski, atgriešanās pie "dižās savienības". Es redzēju viņa soļus, viņa runas," saka Svitlana.     

Svitlana 2014. gada notikumus Donbasā gaidīja un paredzēja kā vēstures skolotāja: "Es skaidri zināju, ka Krievija nepiedos, un, tiklīdz beigsies olimpiskās spēles, Putins ies tālāk. Tas bija divu trīs dienu jautājums…"

Taču to, ka sāksies pilna mēroga karš, Svitlana gan nedomāja, – tas šķita nereāli. Tagad, atceroties mēnešus pirms kara, viņa saka: "Mēs visi bijām ļoti lielā spriedzē, bija trauksmaini. Mēs visi apspriedām karaspēka savilkšanu pie robežas. Mēs jutām, ka esam pie izšķirošas līnijas, ka kaut kam jānotiek. Bet kaut kur zemapziņā nepieļāvām domu, ka viņš izlems to darīt. Šķita, ka viņam to neļaus viņa paša valsts pilsoņi…"

Karš

Pirms tas notika, Svitlana, esot mājās Kijivā, tikpat kā neizslēdza televizoru, kas rādīja ziņas. 24. februāra rītā viņa dzirdēja, ka sācies karš: "Es nevaru teikt, ka tas bija absolūti negaidīti, bija šoks, taču nebija ne baiļu, ne emociju. Dažas dienas pirms tam biju salikusi visus dokumentus. Zināju, ka jāiet uz bumbu patvertni. Bija izjūta, ka visu daru automātiski, nebija nekādu emociju… Iekšā biju sasalusi…"

Svitlana jau iepriekš zināja, kur atrodas bumbu patvertne: skolā, netālu no viņas mājām. Jau vairākus gadus Svitlana, kurai ir problēmas ar muguru, pārvietojas ar lielām grūtībām, ar diviem spieķīšiem. Skolas pagrabs ir dziļš, bija grūti nokāpt un uzkāpt pa garajām kāpnēm. Tur slēpās vietējie iedzīvotāji – mātes ar bērniem, arī ar zīdaiņiem, cilvēki gados no apkārtējām mājām, cilvēki ar mājdzīvniekiem. "Ļoti daudz cilvēku. Neviens nezina, ko darīt. Bet neviens nevienam nepārmet. Ja atnāk jauns cilvēks – visi pavirzās cits citam tuvāk… Civiliedzīvotāji parādīja pašorganizācijas brīnumus," uzskata Svitlana. Kijivā tajās dienās tika veidota teritoriālā aizsardzība, tūlīt pat radās arī brīvprātīgo dienests, kas organizēja pārtikas produktu piegādi, jo tajās dienās pilsētas veikali bija slēgti.   

Pagrabā tika nodrošināts viss nepieciešamais – bija karstais ūdens, tēja, iespēja uzlādēt tālruni. Tā kā Svitlanai bija grūti iet uz mājām un atpakaļ, pēc vairākām dienām draugi viņai uz pagrabu atnesa ortopēdisko matraci. Neskatoties uz savu fizisko stāvokli, Svitlana iznēsāja produktus gados vecajiem un bezpalīdzīgajiem savas mājas iedzīvotājiem, sastādīja zāļu sarakstus, palīdzēja, kā varēja.

"Rīcība nogalina paniku. Tur, bumbu patvertnē, lasīju bērniem Januša Korčaka pasakas…" stāsta Svitlana.

Pēc vairākām dienām kanāla "Zaborona" žurnālisti lūdza viņai pateikt dažus vārdus par karu. Tā tika ierakstīts aicinājums Krievijas sievietēm. Tajās dienās daudzi ukraiņi ticēja, ka Krievijā būs masu pretkara protesti, kas spēs apturēt noziedzīgo karu Ukrainā.

Svitlana atceras: "Man kāds cilvēks uzdeva jautājumu: "Jūs sakāt, ka bijāt emocionāli sasalusi, kā robots, no kurienes gan jums tik daudz emociju?" Taču es gribēju tikt sadzirdēta, es vērsos pie cilvēkiem…"    

Evakuācija

Pamazām cilvēki no pagraba pazuda – vīrieši veda savas ģimenes, sievas, vecākus, bērnus projām no pilsētas, kur bija bīstami. Dēls un meita kopš pirmajām dienām centās pārliecināt Svitlanu atstāt Kijivu: "Es kategoriski atteicos. Man ir grūti staigāt. Muguras dēļ nevaru ilgi sēdēt. Kā es varētu iekāpt vilcienā, kurš ir jāšturmē? Man zvanīja paziņas no Kijivas sinagogas, piedāvāja evakuāciju ar autobusu. Un galu galā kādā dienā sapratu, ka esmu gatava aizbraukt. Nebija vairs spēka palikt bumbu patvertnē." Viņa salika nepieciešamos dokumentus, bērnu un mazbērnu fotogrāfijas. Klusējot pārlaida acis dzīvoklim. Atvadījās.

Tajās dienās bija ļoti sarežģīti aizbraukt no Dņepras kreisā krasta, kurā dzīvoja Svitlana, uz labo. Reizēm tam vajadzēja daudz stundu, un pārliecības, ka viņa paspēs uz autobusu, nebija. Svitlanai paveicās – viņai izdevās aizbraukt ar taksometru salīdzinoši ātri: "Un es paspēju uz šo autobusu. Mani iesēdināja, palīdzēja brīvprātīgie. Un es braucu cauri Kijivai. Aiz katra stūra prettanku "eži". Redzēt to visu bija sāpīgi. No atmiņas neizzuda tie paši "eži" no iepriekšējā kara. Es atvadījos no pilsētas tagad, jau dziļā vecumā. 80 gadus pēc tam, kad pametu savu pilsētu toreiz. Bija ļoti smagi, bet asaru nebija vispār… Es neraudāju, man raudāja dvēsele.

Mēs braucām cauri visai Ukrainai. Biju satriekta. Visur kontrolposteņi, visur karavīri, civilā ģērbti vīrieši, kas aizsargāja pilsētas. Sprāgst raķetes. Tur deg, te deg… Visa Ukraina tika apšaudīta. Mēs tā braucām 26 stundas.

Autobusa vadītāji visu laiku mainīja ceļu. Viņiem pa tālruni teica "tur nevar braukt, tur deg", un viņi mainīja maršrutu. Es nezināju, uz kurieni braucu, man bija pilnīgi vienalga. Aizbraukšu līdz robežai, bet pēc tam aizbraukšu pie meitas…"

Autobusā kopā ar Svitlanu brauca gados jauna sieviete – viena, bez palīdzības, ar četras dienas vecu jaundzimušo un bērnu ratiņiem. Bērns visas 26 stundas raudāja. Autobuss aizveda bēgļus uz Budapeštu.

Cilvēki bija apmulsuši, nezināja, kurp doties tālāk, daudziem nebija līdzi ne mantu, ne naudas. Bērni bija savā vaļā, skraidīja pa viesnīcu, apjukuši, daudzi raudāja, gribēja mājās. Gribēja, lai karš beigtos.

"Nevienam pat prātā nenāca, ka jānodarbojas ar bērniem. Es nespēju nekur aizbraukt. Nespēju aizbraukt pie meitas un atstāt bērnus. Es tagad raudu, bet tad neraudāju. Atradu Ungārijas Januša Korčaka biedrību, mēs sākām domāt, ko darīt ar bērniem," stāsta Svitlana.

Izdevās dabūt biļetes uz cirku, un Svitlana veda bērnus uz to, lai gan fiziski viņai bija ļoti grūti pārvietoties. Pirmo reizi viņa aizveda bērnus uz cirku kājām. Svitlanai arī izdevās bērniem sarīkot ekskursiju ar autobusu pa Budapeštu. Pēc tam bērniem beidzās panika, mazinājās stress, redzējuši kaut ko gaišu un priecīgu, viņi kļuva mierīgāki. Daudzi no viņiem cirkā bija pirmo reizi mūžā. Izdevās noorganizēt angļu valodas klubu bērniem.

Svitlana atceras, ka daudzi bēgļi bija pilnīgā izmisumā, daudziem bija vajadzīga psihologa, dažiem – arī psihiatra palīdzība. Brīvprātīgie nevarēja paspēt sniegt palīdzību visiem, kam tā bija nepieciešama. Cilvēki visos jautājumos vērsās pie Svitlanas. Pēc desmit dienām viņa saprata, ka krīt no kājām no noguruma, veselība neturēja. Svitlana aizbrauca pie meitas.

Ceļā no Ungārijas viņa pāris dienas pavadīja Vīnē. Tur viņu līdz dvēseles dziļumiem aizkustināja kāds atgadījums. Stacijā ukraiņu bēgļus sagaidīja brīvprātīgie. Kad Svitlana gāja garām, pie viņas pieskrēja studentes no Taivānas, viena no viņām pasniedza šķīvi ar boršču, bet otra meitene no lapiņas nolasīja: "Пригощайтеся борщиком!" ("Cienājieties ar borščiņu!" – ukraiņu val.)

"Lūk šajā brīdī, kad šī meitene man ukraiņu valodā teica "Cienājieties ar borščiņu!", viss mans ledus izkusa, pirmo reizi pa visu šo laiku asaras bira kā pupas.

Borščā. Nebiju izsalkusi, bet nespēju atteikties. Sāku drebēt no pateicības par to, ka šīs meitenes jūt līdzi, saprot, iedomājušās uzrakstīt ukrainiski… Viņas, šīs jaunās studentes, gribēja mūs sasildīt ne tikai ar boršču, bet arī ar ukraiņu vārdiem. Es tā raudāju… Es kopš tā laika raudu. Viņas atkausēja sirdi… Manas mīļotās krievu sievietes sūta savus vīriešus nogalināt. Bet Taivānas meitenes, kuras mūs nekad nav pazinušas, nāk mums palīgā… Manī viss sagriezās…" atceras Svitlana.

Viņa veiksmīgi aizbrauca pie meitas uz Vāciju.

Tur aprīļa sākumā Svitlanu atrada fotogrāfs, plānotās izstādes "Pēc bēgšanas" (After the Escape / Після порятунку / Nach der Flucht) dalībnieks, lūdza atļauju uzņemt viņas portretu.

Izstāde tika atklāta Berlīnes Ciānas baznīcā 2022. gada maijā, un portrets bija izstādes centrā. Atklāšanā bija ļoti daudz cilvēku. Svitlana atklāšanā teica 15 minūšu ilgu runu angļu valodā. Cilvēki raudāja, zālē visi stāvēja kājās.

Jūnijā Svitlana vairs nevarēja paiet. Sākās stipras sāpes, viņa nespēja kustēties un nonāca slimnīcā. Tur viņai veica sarežģītu operāciju – nomainīja locītavu.

"Naktīs raudu. Skatos ziņas, katru dienu runāju ar Kijivu, ar saviem draugiem, kuri palikuši tur. Ar saviem skolēniem," viņa stāsta.

Nesen Svitlana saņēma balvu starptautiskā konferencē Varšavā. Tā ir sirds formā, bet iekšpusē attēlotas Januša Korčaka brilles, kuras palikušas uz galda bērnunamā pēc tam, kad kopā ar bērniem viņš tika aizvests uz nāves nometni. Un uzraksts: "Mums nav jāatstāj šī pasaule tāda, kāda tā ir…"

"Cilvēkam jājūt līdzi otram cilvēkam neatkarīgi no tā, kāda ir viņa tautība. Bez līdzjūtības nav Cilvēka.

Man bija svarīgi iemācīt bērniem just līdzi svešām bēdām. Es izdzīvoju XX gadsimta vēsturi bērnu acu priekšā. Ar šiem pārdzīvojumiem varbūt esmu aizkustinājusi jūsu sirdis," cer skolotāja Svitlana Petrovska.