Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

“Negaidījām, neticējām, ka XXI gadsimtā kaut kas tāds var notikt… Taču karš sākās. Bet nākamajā dienā bija mana dzimšanas diena un gribējās dāvanu – mieru. Tā gribējās, lai pamostoties visapkārt būtu klusums, bet tas, kas bija vakar, būtu bijis šausmīgs sapnis…” atceras Olena Suhaka.

Kopš kara pirmajām dienām pilsētā nebija elektrības – energosistēma tika iznīcināta speciāli, Krievijas lidmašīnas vienkārši nogāza augstsprieguma elektrolīniju stabus. Pēc elektroapgādes 28. februārī beidzās arī ūdensapgāde. Pēc tam pazuda arī gāze un apkure. No 2. marta nebija mobilo sakaru un līdz ar to bija zudusi iespēja uzzināt, kas notiek apkārt, kā glābties, ko darīt.

“Bija ūdens rezerves, taču viss reiz beidzas. Mēs vācām lietus ūdeni. To arī dzērām. Kamēr tas bija tīrs, dzērām. Pēc tam,

kad karš sasniedza mūsu pagalmu, lietus ūdens kļuva melns no ugunsgrēku radītajiem pelniem. Taupījām. Dzērām pa drusciņai,”

stāsta Olena. ”Bet vajadzēja gatavot arī vismaz kaut kādu ēdienu… Jau pēc tam, kad kļuva mazliet klusāk, gājām kājām ar plastmasas pudelēm uz aku vai avotu. Stāvējām rindā pēc dārgā ūdens.”

Kopš marta sākuma pilsētu šausmīgi apšaudīja. Olena un viņas ģimene – vīrs, 21 gadu vecā meita un 17 gadus vecais dēls – kopā ar četriem kaķiem dzīvoja piecstāvu ēkā klusā mikrorajonā. Apstāklis, ka viņu māja atradās kvartāla centrā un to ieskāva augstākas ēkas, izglāba viņiem dzīvību – tai trāpīja mazāk šāviņu nekā kaimiņu mājām.  

Turpat Mariupolē, nedaudz tālāk no pilsētas robežas, dzīvoja Olenas māte. Tur bija mazliet mierīgāk. “Kad mūsu mājas pagalmā pirmo reizi nokrita šāviņš, mēs ar ģimeni bijām virtuvē. Gatavojāmies brokastot. Kopā ar vīru sastingām pie loga, ar troksni kaut kas atlidoja. Uzliesmojums. Šķindēja logu stikli, bet mēs kā pārakmeņojušies stāvējām pie loga. Mūsu sastingumu pārtrauca meita, viņa kliedza, lai skrienam uz gaiteni. Atlidoja vēl šāviņi… un vēl. Nākamajās reizēs skrējām uz gaiteni, kur jau bija saliktas siltās segas… Naktīs bija bail gulēt gultā, pārcēlāmies uz gaiteni…”

Humānā katastrofa sākās uzreiz – karš ieradās Mariupolē ļoti ātri, pilsētnieki nepaspēja izveidot nekādus krājumus, bet, kad tika pārtraukta elektroapgāde, beidzās jebkāda organizētā tirdzniecība. Cilvēki bija spiesti uzlauzt veikalus un ņemt pārtikas produktus, lai izdzīvotu. Nez vai kāds viņus par to varēs nosodīt.

No apšaudēm slēpās pagrabos, jo bumbu patvertņu nebija. Mēs nolēmām – ja nu kas, izmantosim pagrabu zem savas mājas. “Ja nu kas” drīz sākās.

Visi, kas nepaspēja vai nevarēja aizbraukt no pilsētas, pārcēlās uz pagrabu… Tā grīda bija no zemes un tur bija paklāji, segas, spilveni. It kā bija bijām silti ģērbušies, virsdrēbēs, uzsedzām no dzīvokļa paņemtās segas. Apgūlāmies, bet bija auksti. Sasildījāmies tikai cieši piespiežoties cits pie cita.

Dienā uz īsu brīdi izgājām ārā. Baidoties no apšaudēm, gatavojām ēdienu uz ugunskuriem. Meklējām ūdeni, kāpām atkal lejā pagrabā. Nebija iespējas sazināties ar tuviniekiem, uzzināt, kas apkārt notiek. Kāds pameta pilsētu, kāds baidījās. Daudziem bija bail pat iziet no pagraba.

Olena uzskata – ja nebūtu lidmašīnu, nebūtu tādu postījumu, visdrīzāk pilsētu pat neieņemtu…

“Naktī no 9. uz 10. martu kaimiņu pagalmā nokrita aviobumba. Nodārdēja sprādziens. Šķindēja stikli. No rīta ieraudzījām, ka lodžija palikusi bez logu stikliem. Dienā lidmašīna atlidoja atkal. Nometa bumbu citā pagalmā. Tā uzsprāga, dēla istabas logu stikli sašķīda sīkās drumslās. Vēlāk atradām metāla šķembu, kas, izsitusi loga stiklu, bija izlidojusi cauri skapim, izsitusi durvju stiklu un nokritusi gaitenī.” Olena ar vīru un bērniem ātri savāca mantas, salika kaķus pārnēsājamajos būros un devās uz kaimiņu ielu, pie Olenas mātes: “Skrējām. Bet līdzās dega mājas… Kaut kur šāva, kaut kur sprāga… Bailes stindzināja… Pie mātes gaitenī “mierīgi” nodzīvojām diennakti.”

12. marta naktī atkal atlidoja lidmašīna. Pēc bumbas trāpījuma aizdegās automobiļi pie mātes mājas: “Otro reizi

četros rītā. Atlidoja. Nometa. Brīnumainā kārtā netrāpīja mājai. Izsita ne tikai stiklus, bet arī loga rāmi.

Durvis starp istabām sašķīda drumslās.” Ieejas durvīm tika izrauts aizbīdni, trīs kaķi pārbijušies aizskrēja tumsā, kāpņu telpā, kur bija dzirdami kaimiņu kliedzieni: “Kāds nokāpa lejā pagrabā, kāds iesēdās automobilī, kas bija palicis neskarts, un aizbrauca… Mēs paķērām vienu no bailēm sastingušu kaķi, nokāpām lejā un, sagaidījuši saullēktu, jau kopā ar māti devāmies atpakaļ uz mūsu māju. Tur ieraudzījām šausmīgu ainu – liesmoja kaimiņu māja, no pretējās deviņstāvu ēkas bija palikusi tikai siena..”

Pēc tam ģimene visu laiku dzīvoja tikai pagrabā, no kura iznāca paretam, lai pagatavotu ēdienu uz ugunskura. Nebija miera, cilvēki satrūkās no katra trokšņa: “Visbriesmīgākā skaņa bija tuvojošās lidmašīnas dūkoņa. Pagrabā ir labi patverties no šķembām. Taču ja lidmašīnā savu kravu nometīs uz mājas, pagrabs kļūs par kapu…”

Martā bija ļoti auksts, no dzīvokļa atnestās ūdens rezerves pārvērtās ledū. Olena joprojām brīnās, ka šādos apstākļos neviens no tuviniekiem nesaslima. Tikai kad pagalmos kļuva mierīgāk un kļuva siltāks, kaimiņi sāka pamazām pārcelties atpakaļ uz saviem dzīvokļiem.

Olenas māte, kurai ir 83 gadi, ļoti smagi pārdzīvoja karu un savas ģimenes ciešanas, pēc aviouzlidojumiem atteicās no ēdiena un tikpat kā neko nedzēra, klusu sēdēja pagrabā uz krēsla, atkārtojot, ka drīzāk grib nomirt, lai nebūtu jāredz šīs šausmas. Tikai pēc kāda laika Olenai izdevās panākt, lai māte dzer un ēd: “Māte ir dzimusi 1939. gadā. 1943. gadā armijā tika iesaukts viņas tēvs. Māte atceras, kā viņa basām kājām skrējusi līdz pat ciema galam pakaļ tēvam, kas aizgāja karot. Kā viņš, pacēlis viņu un, piekļāvis sev, apsolījis atgriezties. Neatgriezās…”

Tagad mātei atkal bija jāpārdzīvo visas kara ciešanas. Laimīgā kārtā viņa palika dzīva.

Taču 30. martā Mariupolē uz ielas Krievijas karaspēka raidīts šāviņš nogalināja Olenas mīļoto brāli. Marta sākumā viņa viņu redzēja un apskāva pēdējo reizi. Daudzi cilvēki zaudēja dzīvību ne tikai apšaudēs, bet arī no slimībām, sirdslēkmēm, aukstuma, antisanitārajiem apstākļiem. Radinieki un kaimiņi mirušos bieži vien apglabāja pagalmos, ietinot segās. Tādas kapsētas stihiski radās visur.

”Civiliedzīvotāji specoperācijā necietīs?!” Olena ir sašutusi par Krievijas propagandu.

Par spīti briesmām, Olena turpināja meklēt savus kaķus, kas apšaudes laikā bija aizbēguši nepazīstamajā mātes pagalmā. Gaidīja mierīgāku brīdi un gāja meklēt, sauca, ieskatījās kaimiņmāju pagalmos, jautāja cilvēkiem. Pēc divām nedēļām atrada tos pagrabā, nobijušos un izvārgušus: “Jautāju no pagraba iznākušajiem kaimiņiem, vai tur lejā nedzīvo kaķīši. Saņēmu atbildi, ka ir melnbalts runcis un kaut kāda kaķene. Puika ielīda pagrabā tos meklēt, bet es jau saucu Fiļu un Musju. Pēc sekundes no pagraba man tieši rokās ielēca mana mīļotā Musja, netīra un izkāmējusi, pēc tam no pagraba izlīda puika, turot Fiļu, kas rāvās ārā no viņa rokām, dzirdot manu balsi! Satvērusi abus un skaļi raudot, skrēju uz dzīvokli. Izkāmējušus, izslāpušus, netīrus, bet tik mīļus atnesu tos mājās. Pirmajā dienā viņi tikai dzēra…”

Vēl pēc piecām dienām Olena atrada arī ceturto kaķi – Ņušu. To un vēl kādus desmit bez saimnieka palikušus kaķus bija barojusi sieviete no kaimiņu pagalma.

Aviotriecieni, kuru dēļ zaudēja dzīvību daudz mierīgo iedzīvotāju, deva iespēju okupantiem ieņemt Mariupoli. Olena atceras “atbrīvotāju” pazemojošo izturēšanos pret civilistiem. Kā pirmo reizi uz rajonu atveda ūdeni, duļķainu un dzeltenu, “pa pusei dzeramu”, kā atvērtajos humānās palīdzības centros izsalkušos cilvēkus biedēja ar šāvieniem gaisā, kā pārmeklēja un mēģināja atņemt naudu: “Pārtikas devas bija paredzētas reizi mēnesī. Trīs cilvēku ģimenei izsniedza trīs 400 gramu pakas makaronu, divas pakas rīsu, divas pakas griķu, divas pakas prosas putraimu, kilogramu miltu, kā arī pa divām kārbām zivju un gaļas konservu. Un pudeli ar pieciem litriem ūdens…” Un, to visu saņemot, pienācās arī klaips maizes.

Spekulanti ar automašīnām no tuvējiem ciemiem veda uz pilsētu pārtikas produktus, kurus pārdeva par neticamām cenām.

Vairākas reizes atbrauca brīvprātīgie no Doneckas, atveda maizi, ūdeni un konservus. Izkāmējušie, izsalkušie un novārgušie mariupolieši iznāca no saviem pagrabiem… “Ņēmām vēl silto maizi, tā bija tik smaržīga! Maizi nebijām redzējuši pusotru mēnesi. Bet mūs filmēja… Gājām prom. Raudājām – visu mūžu esam strādājuši, bet tagad priecājamies par ienaidnieku žēlastības dāvanām. Bet ko gan varēja darīt, vajadzēja izdzīvot. Tā bija pirmā maize pēc ilgajām nedēļām pagrabā, kad visur bija apšaudes, kad bija bail iziet ārā. Reiz kaimiņi pacienāja ar rupjmaizes gabalu. Tad uz ugunskura izvārījām boršču – no kāpostiem un sasalušiem kartupeļiem. Ar rupjmaizi tas likās tik garšīgs!”

Visu šo laiku pilsētā nebija sakaru, cilvēki neko nezināja par tuviniekiem un draugiem: “Kad bija klusāks brīdis, aizgājām līdz draugu vai radinieku mājai, bet tā bija sagrauta vai nodegusi… Kur viņus meklēt? Vai viņi vēl ir dzīvi?”

Olena, riskējot ar dzīvību, staigāja pa pilsētu arī tādēļ, lai fotografētu saplosīto Mariupoli, sagrautās ēkas, sadegušos automobiļus, sprādzienu un ugunsgrēku pēdas: “Cik daudz izdegušu melnu kastīšu – māju…

Drupas… Vecpilsētas nav! Kuindži iela drupās. Drāmas teātra nav! Miera prospekts… var teikt, ka tā arī nav… Nekā nav, pilsētas nav!

Ietves un ielas nobērtas ar nesprāgušiem šāviņiem, mīnām, granātām. Stāv bojāta tehnika, visur Mariupoles mierīgo iedzīvotāju līķi. Visu ceļu raudāju…”

Automobiļi, kas bija palikuši veseli apšaudēs, tika nozagti vai arī no tiem tika nozagta degviela. Tādēļ daudzi cilvēki nevarēja aizbraukt un izglābties… No Olenas automašīnas arī bija nozagts benzīns… Palīdzēja draugs, kas bija atgriezies pilsētā pēc saviem tuviniekiem. Viņš dalījās ar benzīnu.

Olena ar ģimeni nolēma atstāt Mariupoli, taču tālu aizbraukt nevarēja: “Mums ir vecāki, kam ir pāri astoņdesmit. Esam deviņi cilvēki un dzīvnieki, seši kaķīši uz divām ģimenēm, vienā vieglajā automašīnā nekādi neietilpstam. Aizbraucām divās reizēs…” Nokļuva līdz savām lauku mājām 25 kilometrus no Mariupoles, kas atrodas pie jūras, uz zemesraga. Aizbraukšana izrādījās ļoti sarežģīta. Braukt pa oficiālajiem ceļiem, uz kuriem bija okupantu kontrolposteņi, kuros notika pazemojoša filtrācijas procedūra (pārmeklēšana, pratināšana un mantu pārbaude) ģimene kategoriski negribēja.

Izkļuva piesardzīgi, pa apkārtceļiem. Var teikt, ka paveicās – ceļš, kam miera laikā bija vajadzīgas divdesmit minūtes, tika pieveikts divarpus stundās.

Visbeidzot savā ārpilsētas mājā ģimene varēja atviegloti uzelpot – tur bija elektrība un ūdens. Ciematā darbojās veikals un tirgus, kurā savu produkciju pārdeva vietējie zemnieki:

“Kāda laime pēc gandrīz diviem mēnešiem ieiet karstā dušā, izmazgāt drēbes un uzvilkt tīru veļu! Pagatavot ēdienu krāsnī. Nopirkt maizi bez rindas…”

Vēlu vakarā, kad satumsa, Olena aizgāja pie jūras un skaļu raudāja, paužot sakrājušās sāpes par sagrauto pilsētu, par brāli, kura vairs nav, par visiem nogalinātajiem mariupoliešiem, kas apglabāti pagalmos…

Dzīve ciemā nebija mierīga. Bez pārtraukuma tika apšaudīta rūpnīca “Azovstaļ”, kur aizstāvējās Ukrainas karavīri un slēpās mierīgie iedzīvotāji. Rūpnīca tika apšaudīta no jūras, no kuģu lielgabaliem, un uz to tika mestas aviobumbas. Skaņa pa jūru izplatījās labi, skaļi, māja drebēja kā zemestrīcē. “Azovstaļ” tālumā kūpēja nebeidzamajos ugunsgrēkos.

Ilgi nodzīvojusi savā mājā uz zemesraga, ģimene nolēma aizbraukt no okupācijas: “Lai kaut kur aizbrauktu no “Doneckas tautas republikas” okupācijas, jāiziet cauri pazemojošajai filtrācijas procedūrai. Es to uzskatu par nepieņemamu personīgi sev un savai ģimenei. Bet cilvēki tai truli iet cauri, tūkstošiem stājas rindās…

Tāpēc braucām “pa apkārtceļiem” – pa takām, kuras zina tikai aborigēni, apejot pārbaudes. Uz lielā ceļa izbraucām jau Zaporižjas apgabalā.

Pirmajā postenī, kaut kur aiz Berdjanskas, mums gan pajautāja par caurlaidi. Samelojām, ka pēdējā laikā esam dzīvojuši ciemā Zaporižjas apgabalā. No Berdjanskas līdz Vasilivkai izbraucām cauri 15 kontrolposteņiem – čečeni, burjati, krievi.. Galvenokārt skatījās pases, paretam ielūkojās bagāžniekā. Gandrīz visi pievērsa uzmanību dēla pasei. “Puisim drīz 18! Laiks uz ierakumiem!” Vai arī: “Braucat uz Zaporižju? Gaidiet mūs! Mēs drīz būsim! Citādi bez mums jums tur būs slikti…” Bija jāpacieš šie pazemojumi, dienām jāstāv kilometriem garās mašīnu rindās. No jauna piebraukušie automobiļi tika pierakstīti, tika piešķirts kolonnas numurs. Kolonna numur 50. Kolonnā astoņas mašīnas. Naktī uz ceļa stāvēt neļāva, mašīnas iebrauca tuvākajā degvielas uzpildes stacijā. Vietējie iedzīvotāji gatavoja un iznēsāja ēdienu, no rīta kafijas līdz vakara tējai ar pīrāgiem, tas bēgļiem ļoti noderēja.

Rindā gaidīja arī smagā automašīna, kuras piekabē bija Hersonas arbūzi. Tos neatļāva izvest uz brīvo teritoriju, un vadītājs atvēra piekabi un izdalīja arbūzus bēgļiem…”

Kaut kur aiz lauka bija dzirdams kaujas troksnis. Automobiļos bija veci cilvēki, bērni, grūtnieces, dzīvnieki. Cilvēki gāja klāt komandantam, lūdza izlaist kaut vai zīdaiņus, vecus cilvēkus un grūtnieces. Atbilde bija vienaldzīga attieksme. Bija šausmīgs karstums, Olenas māte raudāja, lūdza Dievu, lai tas pārtrauc viņas mokas. Gaidīšanas laikā – četrās dienās – kaimiņu mašīnās karstumā ar sirdslēkmi nomira piecas gados vecas sievietes…

Visbriesmīgākais brīdis bija, kad netālu no bēgļu kolonnas tika novietoti “gradi”: “Pāri mūsu nometnei šāva uz Ukrainas pusi. Izsauca atbildes uguni. Droši vien gribēja, lai trāpītu kolonnām. Pēc tam apsūdzētu, ka savējos apšaudījuši… Bija ļoti bail.”

Olenas ģimene šajā bēgļu rindā pavadīja vairāk nekā piecas dienas. Kad pienāca rinda izbraukt, visas mašīnas tika rūpīgi apskatītas. Pārmeklēja visas somas, no tām izmeta mantas, izpētīja klēpjdatorus, planšetdatorus, telefonus, vilka ārā failus.

”Aizliegto priekšmetu saraksta nav! Kas tajā brīdī ienāk prātā, to arī nedrīkst! Valūtu, protams, nedrīkst,” stāsta Olena. Viņas ģimenei paveicās, jau krēsloja, un, lai kolonna nepaliktu uz ceļa, viņus palaida, nepārbaudījuši klēpjdatorus… Tajos bija fotogrāfijas, kuras sagrautajā Mariupolē bija uzņēmusi Olena. Kas zina, ar ko tas ģimenei varēja beigties…

Olena stāstā: “Jau Zaporižjā satikām cilvēkus, kas bija aizbraukuši iepriekšējā kolonnā. Viņi tika apšaudīti “pelēkajā” zonā. Un tikai priekšā braucošā vadītāja reakcija visus izglāba no nelaimes.”

Tagad, pēc ilgām mocībām, Olenas ģimene ir Kijivā, visiem izdevās izdzīvot un izglābties. Organizācija “Es – Mariupole” palīdz tādām ģimenēm ar pārtiku, sniedz psiholoģisko atbalstu.

Olena fotogrāfē Kijivas skatus, rūpējas par savu ģimeni un četriem kaķīšiem. Viņas darbi, kas uzņemti aplenktajā Mariupolē, atlasīti starptautiskai izstādei. Psiholoģiski viņai ir ļoti smagi, viņa skumst pēc dzimtās pilsētas, kur nodzīvojusi visu mūžu, kur izauguši viņas bērni. Kijivā, Kreščatikā, ierīkota sašautās Krievijas militārās tehnikas izstāde. Olena saka: “Es nespēju apstaigāt un to visu apskatīt. No acīm sāka birt asaras, aizgāju projām.

Ļoti smagi. Nesaprotu cilvēkus, kuri tik jautri iet pie šiem briesmīgajiem dzelžiem, ved bērnus…

Bet tālāk ir baznīcas siena un bezgalīgi daudz kritušo Krievijas-Ukrainas kara varoņu fotoattēlu. Astoņus gadus krita vīrieši. Un līdz šim brīdim krīt. Raudu mūris. Ļoti smagi. Sāp,” saka Olena.

”Karš iemācīja novērtēt maizi. Tagad, ja tā paliek pāri, kaltējam sausiņus. Esmu pamanījusi, ka tad, kad nopērku maizi, atveru iepakojumu un ievelku degunā tās smaržu. Aizveru acis un redzu, kā marta beigās uz mūsu pagalmu Mariupolē atveda maizi…” viņa stāsta.