Portrets uz kara fona. Naums, krievu valodas skolotājs Kijivā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Reaģējot uz Krievijas agresiju, būtiska Ukrainas iedzīvotāju daļa atteikusies no krievu valodas lietošanas sociālajā sfērā, lai gan tā joprojām ir ikdienas saziņas valoda lielai daļai valsts pilsoņu. Par savu skatījumu uz vecajām un jaunajām problēmām un attieksmi pret krievu kultūru un valodu Ukrainā Rus.lsm.lv pastāstīja Naums Rezņičenko – krievu valodas un pasaules literatūras skolotājs Kijivas skolā, filologs, literatūrzinātnieks, autors rakstiem par krievu literatūras vēsturi un tās mācīšanas metodiku, kā arī vairākām grāmatām, kas veltītas pazīstamiem literatūras darbiniekiem.

Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Kopš pilna apmēra kara sākuma mainījusies mācībvaloda Ukrainas skolās: "Visas kļuvušas par ukraiņu skolām ar ukraiņu mācībvalodu. Taču ikdienas saziņas valoda joprojām ir krievu. Grāmatas krievu valodā ir gan veikalos – mazāk, gan grāmatu tirgū, neslēptas represijas nav manāmas. Vienkārši sāp sirds, ka bērniem atņemta iespēja lasīt dižos krievu rakstniekus un dzejniekus, bet, cik ir manos spēkos, cenšos to sniegt ārpusklases lasīšanas stundās. Skolas par ukraiņu skolām kļuva 2022. gadā. No ārzemju literatūras programmām svītroti visi krievu autori, izņemot tos, kas saistīti ar Ukrainu. Palikuši – protams, Gogolis; no Bulgakova atļauta "Suņa sirds", iekļauti Ilfs un Petrovs – pēc skolotāja vēlēšanās, Anatolija Kuzņecova "Babinjara" un vēl daži. Tomēr "kultūru nogalināt nevar, tā ir tikai iedomājama līnija, tikai skanošs ritms", teica Aleksandrs Bloks. Tās ir garīgas lietas… Kā savulaik aizliedza ukraiņu valodu cariskajā Krievijā – Valujeva 1863. gada rīkojums – tas, protams darbojās, tomēr izcilie ukraiņu dzejnieki Lesja Ukrainka, Ivans Franko, kā arī prozaiķi – viņi tomēr rakstīja un agri vai vēlu izlauzās pie lasītāja.

Domāju, ka tas viss beigsies līdz ar kara beigām. Kā Brodskim: "Svārsts, nošūpojies pa kreisi, nošūpojās par labi…" Psiholoģiski tas ir saprotams, tāpēc man, protams, nav nekādu dusmu.

Vispār es mīlu ukraiņu valodu un brīvi tajā runāju. Bet krievu valoda ir mana dzimtā valoda…"

Tēmu par it kā Ukrainā pastāvošo neiecietību pret krievu valodu Krievijas televīzija popularizē jau sen. Naums pilnībā nepiekrīt: "Visādā ziņā Kijivā neiecietības pilnīgi nav, vairākums runā krievu valodā. Nekāda naida pret krievvalodīgajiem nav bijis un nav. Ir mākslīgi radīta situācija, kuru izraisījis karš. Domāju, ka mums tas jāpārdzīvo. Kā teica Bloks, "ja cilvēce vispār saglabāsies"…"

Tieši pirms kara Kijivā bija septiņas skolas ar krievu mācībvalodu: "Iedomājieties, uz šo lielo pilsētu? Domāju, ka tas bija niecīgi mazs procents. Šī tendence parādījās jau sen, vienkārši tā pieņēma apmērus…"

Savukārt pašreizējā krievu valodas ierobežošana skolās, viņaprāt, "ir arī spekulācija. Valoda ne par ko nav vainojama. Tie, kuri uzbrūk un mēģina izdzīt valodu un kultūru, nostāda sevi smieklīgā stāvoklī Radītāja priekšā. Pat pēc Bībeles versijas – par Bābeles torni – Dievs ir devis dažādas valodas dažādām tautām… Tā, protams, nav zinātniska versija… Tas viss, protams, ir ļoti nopietni. Nekas labs šajā aspektā valsti negaida. Tieši tāpat kā iejaukšanās reliģijā. Tam visam būs sliktas sekas…"

Naums ir dzimis Kijivā un visu mūžu tur strādājis par krievu valodas un pasaules literatūras skolotāju. Viņš uzskata, ka savstarpējā kultūras apmaiņa ir dabiska un nāk par labu katras valsts kultūras attīstībai: "Krievu un ukraiņu kultūras vienmēr bijušas viena otrai līdzās, tās viena otru ietekmējušas. Ja runā par pilsētu, kurā esmu dzimis un dzīvoju, tā ir četru kultūru pilsēta – ukraiņu, krievu, poļu un ebreju. Tāpēc arī Kijiva devusi tik daudz izcilu personību…

Kijiva ir donorpilsēta, tāds ir tās liktenis. Taču tas kļuva iespējams tāpēc, ka tā bija kultūru krustceles. No Kijivas vienmēr aizbrauca. Ir tādas pilsētas, kurās dzimst talanti, taču viņi tajās neuzkavējas… Tāds ir Kijivas liktenis…"

Ierobežojumi kultūras jomā padara nabadzīgāku tās attīstību, īpaši tagad, kad pasaules kultūrai nav pats labvēlīgākais attīstības periods, uzskata Naums: "Tas ir sarežģīts filozofisks jautājums – kāpēc kultūra šodien pārdzīvo krīzi. Pasaules kultūra kopumā. Globalizācija, dzīves standartizācija. Visiem viss ir vienādi. Tas grauj individualitāti…"   

Dziļi sāpīga tēma Naumam – tāpat kā droši vien katram literatūrzinātniekam – ir kultūras darbinieku represiju tēma: "Nošautā atdzimšana – 1937. gadā Staļina režīms iznīcināja vairāk nekā 1000 ukraiņu kultūras pārstāvju… Tāpēc arī jābrīnās, – zinot, kā cietusi ukraiņu kultūra, mūsu valdība kāpj uz tā paša grābekļa. Tas taču ir tīrākais padomisms…"

Pēc viņa domām, ierobežojumi attiecībā uz krievu valodu izglītības jomā ir uz laiku: "Tas atkarīgs no kara iznākuma. Bet arī no politiskās konjunktūras. Process, protams, ir pavēršams atpakaļ. Tas taču nesākās šodien, un, protams, tā ir psiholoģiska reakcija uz karu. No Krievijas Ukrainai nav nekā laba, tiek sagrauta infrastruktūra, lido bumbas uz mierīgiem objektiem. Kāda gan var būt reakcija!? Bet es vienmēr esmu nodalījis valsti no kultūras.

Ir Krievijas militārisms. Bet ir dižā krievu kultūra. Nodalīsim valsti no kultūras kā tādas. Jebkurā valstī neatkarīgi no tā, vai tā ir Krievija vai Ukraina, vai Amerika.

Nošķirsim avis no āžiem. Tas ir no Bībeles, no Jaunās derības.

Kā krievu valodas skolotājs jūtas Ukrainā šodien?

"Es strādāju ukraiņu skolā. Taču man personīgi – varbūt par kaut kādiem nopelniem – tika atļauts vadīt stundas krievu valodā un pret mani izturējās ļoti lojāli. Ukraiņu raksturā nav uzkundzēšanās, kāda ir Krievijas impēriskajā raksturā. Ukraiņi ir maigāki. Tāpēc uz daudz ko tika pievērtas acis," saka Naums. "Taču, kad sākās karš… Tas ir saprotams, es to pieņēmu, un es ne uz vienu neapvainojos. Es mīlu ukraiņu valodu, brīvi tajā runāju. Ukraiņu kultūra ir savdabīga, izcila, tajā ir daudz lielisku personību. Nekādu varmācību pret sevi neizjūtu. Vienkārši žēl, ka mēs ar bērniem nevaram lasīt īstu krievu rakstnieku grāmatas. To pašu Ļermontovu, piemēram…"   

Pēc Nauma domām, pasaules literatūras programmā būtu vērts atstāt dižo krievu rakstnieku darbus kā pasaules kultūras daudzšķautnainās mozaīkas svarīgus fragmentus, kā nepieciešamu elementu skolēnu izglītībā, viņu kulturālajā attīstībā: "Es atstātu kopumā visu, kas bija. Gan Puškina pasakas, gan romānu "Jevgeņijs Oņegins".

Puškins arī bija opozicionārs, vara viņu vajāja, izsūtīja. Brīnumainā kārtā viņš neizgāja Senāta laukumā, tā bija apstākļu sakritība… Par Ļermontovu es nemaz nerunāju: "Ardievu, nemazgātā Krievija, vergu valsts, kungu valsts…" Un tā tālāk.

Vienkārši tie ir vārda mākslas izcili paraugi. Gan tas pats Ļermontova "Mūsu laika varonis", gan "Mciri". Es nemaz nerunāju par dzeju… Es atstātu gan Tjutčevu, gan Fetu…

Nesaprotu, par ko vainojams Ļevs Tolstojs… Kurš jau sen tika izslēgts no programmas, starp citu, jau pirms kara.

Jo acīmredzot šis Tolstoja darbs, "Karš un miers", ir ļoti apjomīgs. Tolstojs vispār bija pacifists, karu pretinieks… Un tāda bija viņa attieksme pret kaukāziešiem, pret kuriem karoja Krievija…

Es nesaprotu, kāpēc tika svītrots Čehovs, kurš vienkārši bija iemīlējies Ukrainā, vienmēr gribēja kļūt par kazaku. Gan mīlēja Ukrainu, gan zināja valodu. Tie visi ir pārspīlējumi. Un Paustovskis, kurš Kijivā sarakstījis brīnišķīgās grāmatas "Stāsts par dzīvi" pirmo daļu. Viņš taču šeit pavadīja bērnību, pusaudža gadus un jaunību. Tas viss ir ļoti sāpīgi, kā griezt dzīvu miesu. Es to visu būtu atstājis. Neizslēdzot izcilos ārzemju autorus. Vispār Ukrainā jau sen nonākuši pie domas, ka pasaules literatūra jāmāca visā tās spektrā, visi tās labākie paraugi. Šajā ziņā Ukraina apsteigusi Krieviju, visi sarežģītākie, interesantākie autori programmā jau sen ir pārstāvēti."     

Mūsdienu izglītība saskaras arī ar citām problēmām, saka Naums: "Cita lieta, ka bērniem tagad vispār ir slikti ar lasīšanu. Pasaules literatūras kursa liktenis ir būt kultūras vēstures daļai un būt izvēles priekšmetam. Tas ir perspektīvā… Bet redzēsim,

tagad mums galvenais ir izdzīvot.

Daudz vieglāk ir saņemt gatavu barību prātam. Bet lasīšana – tas ir intelektuāls process. Dzejolis ir kā lūgšana. Tagad kļuvis ērtāk dzīvot. Visiem ir viedierīces… Bet grāmata… Mums nākamnedēļ būs izteiksmīgās lasīšanas diena, un bērni stāstīs par savām mīļākajām grāmatām un izteiksmīgi lasīs fragmentus."  

Pret tām izmaiņām sabiedrībā, kuras nākas novērot, Naumam ir filozofiska attieksme: "Uzskatu, ka viss atkārtojas, tā ir iekārtota vēsture.

Naivajiem apgaismotājiem šķita, ka vēsture attīstās pa augšupejošu līkni, tad, XVIII gadsimtā, radās vēsturiskā progresa ideja. Manuprāt, nekāda progresa nav. Cilvēks nav kļuvis sliktāks, bet arī labāks viņš nav kļuvis… Bet laikus neizvēlas…"

Tuvā kaimiņa – Krievijas – vēsturiskā loma ukraiņu tautas dzīvē un gan ukraiņu valsts, gan kultūras tapšanā ir pilna ar pretrunīgām lappusēm, uzskata Naums: "XX gadsimtā Ukraina zaudēja, tā teikt, "atbrīvošanās sacensībās". Ar to es domāju 1918.–1920. gada Ukrainas revolūciju. Tajā Krievijai, protams, bija negatīva loma, bet, no otras puses, tieši tāda pati negatīva loma bija arī Polijai. Ne lielinieku Krievija, ne Pilsudska Polija negribēja, lai Ukrainai kļūtu par neatkarīgu valsti. Tāpēc viena Ukrainas daļa nonāca Polijas sastāvā, bet Krievija lielinieciskoja Ukrainu pa savam. Bet, sabrūkot Padomju Savienībai, Krievijas attieksme bija ļoti mierīga, cienījama, tika parakstīts Budapeštas memorands, kas garantē Ukrainas teritoriālo vienotību. Taču XXI gadsimtā notika tas, kas notika…"  

Pilna mēroga kara iemesliem ir dziļas sekas, uzskata Naums:

"Ukrainas valdībai neizdevās noiet pa šauro līniju starp Krieviju un Eiropu.

Pats labākais, ko varēja pieņemt Ukraina, ir ārpusbloku statuss. Ja tā būtu īstenojusi šo kursu, atbalstot labas attiecības starp Krieviju un Rietumiem, tad šodien būtu ļoti plaukstoša valsts. Te tika ļoti daudz ieguldīts. Pat ņemot vērā, ka lielinieku vara iznīcināja ukraiņu tautas eliti, kultūras eliti, tā ir patiesība, es nemaz nerunāju par holodomoru, bija tik daudz upuru… Viss bija ļoti pretrunīgi.  

Arī Krievijas rīcība nebija pareiza.

Krievija vienmēr cietusi no uzpūtības un nekaunības. To jutuši visi, kas bijuši Maskavā. Tāpēc tas, ka Ukraina novērsusies no Krievijas, ir pelnīti. Tas, kas sākās pēc tam, ir traģēdija. Pienāk brīdis, kad neviens vairs neko nevar izdarīt.

Karš, tāpat kā epidēmija, pēkšņi sākas un pēkšņi beidzas. Mēs tagad nezinām, kad beigsies šīs šausmas. Ļoti žēl cilvēku…"

Radošam cilvēkam un pacifistam ļoti sāpīgi vienmēr ir un būs tas, ka vienkāršie Krievijas iedzīvotāji atbalsta karu Ukrainā. Mēs saprotam, ka, visticamāk, Krievijas statistika galvenokārt ir safabricēta tā, kā tas ir izdevīgi valsts mašīnai, tomēr nevar noliegt, ka daļa pilsoņu atbalsta karu: "Jūs zināt, kā tur ir izskalotas smadzenes? Jebkuras tautas pamatmasa domā to, ko tai iestāsta propaganda. Cilvēku, kas domā kritiski, ir ļoti maz.

Krievija ir valsts, kas pārdzīvojusi daudzu gadsimtu verdzību. Bet, no otras puses, tā ir unikāla valsts, kas radījusi tādu kultūru…

Bet vispār tur pamatmasa tic tam, ko tai saka. Turklāt tas attiecas arī uz cilvēkiem ar augstāko izglītību. Es nezinu, vai šie 80 procenti ir "uzzīmēti" vai nav… Bija gadījums – atveda kritušu Krievijas karavīru, bet viņa māte teica, ka lepojas, ka viņas dēls nolicis galvu par dzimteni.

Lūk, tā tur ir noskaņoti cilvēki. Tieši viņu dzimtene uzbruka, bet viņiem ir apgriezts priekšstats. Tas viss ir ļoti smagi. Tas ir kā slimība."

Pēc Nauma domām, tā iemesli slēpjas Krievijas sabiedrības mentalitātē un struktūrā, kas izveidojusies vēsturiski: "Krievijā nav pilsoniskas sabiedrības. Tur nav kopienu kā Rietumeiropā. Valsts ir liela, bet cilvēki dzīvo atsvešināti. Milzīgas teritorijas, kuru Krievijai nez kāpēc ir par maz, vajag, saprotiet, pievienot arī mūsu zemes… Taču viņi nav sagrupējušies un nav aktīvi. Nezinu, vienkārši tāda mentalitāte, vajag, lai augšā būtu cars, šī bēdīgi slavenā vertikāle. Viņi ir citādi…

Maskavas cariste radās pretstāves ar Zelta ordu apstākļos. Un daudzus Zelta ordas, tatāru hanu ieradumus viņi izmantoja. Šo kolosālo necieņu pret cilvēku.

Šī valsts var saglabāties, ja ir stingra vertikālā vara. Tiklīdz tā kļūs vājāka, valsts izjuks."

Viens no neapzinīgas, politiski pasīvas sabiedrības veidošanās iemesliem ir zema izglītības kvalitāte. Kurš gan cits, ja ne skolotājs, saprot, ka audzinātība, morālie pamati, kritiskās domāšanas iemaņas, brīvdomība veidojas arī skolā, un tas ir tās galvenais uzdevums. Naums prāto par izglītību Krievijas skolās: "Viss ir atkarīgs no cilvēka. No skolotāja personības. Ir domājoši skolotāji, ar humoru. Bet vairākums skolotāju nav tādi. Domāju, ka konkrēti Krievijā nekas nav mainījies. Kas attiecas uz šodienas mācīšanas sistēmu Krievijā, viss ir atkarīgs no konkrēta cilvēka, bet propagandas diskurss ir ļoti spēcīgs.

Tos, kuri runā citādi, atlaiž no darba. Piemēram, mans draugs, talantīgs cilvēks, profesors. Izcils skolotājs. Viņš lieliski saprot visu, kas notiek. Vienkārši nevar pateikt – pamēģini tikai pateikt… Es nesaukšu viņu vārdā…   

Mēs uzturam kontaktus. Man ir daudz draugu Krievijā. Draudzējos ar Marinu Tarkovsku, Arsēnija Tarkovska meitu. Par Arsēniju Tarkovski esmu uzrakstījis divas grāmatas, viņš, starp citu, ir dzimis Ukrainā, viņš maigi mīlēja Ukrainu. Domāju, ka viņš būtu šausmās, ja būtu nodzīvojis līdz šim laikam. Tāpat kā mans tēvs… Kurš maigi mīlēja Kijivu, lai gan pēdējos septiņus gadus dzīvoja Maskavā. Tas viss ir ļoti sāpīgi – tāds ir manas intervijas galvenais vadmotīvs.

Mans tēvs bija Otrā pasaules kara dalībnieks – no sākuma līdz beigām. Viņam vācieši nogalināja visu ģimeni. Man dots vārds par godu nošautajam vectēvam, bet manai māsai – par godu vecmāmiņai. Diemžēl tēvs par to nekad nestāstīja.

Un par karu maz runāja. Kad izjautāju, atbildēja: "Nepļāpā…" Pārdzīvojumu bijis daudz, vienkārši viņš bija ļoti atturīgs cilvēks. Skumis pēc Kijivas… Mūsu ģimene, ko nošāva, bija miermīlīgi cilvēki, ebreji, jau ļoti veci un trūcīgi cilvēki.

Kijivas apgabala Taraščas pilsētā ir tāds brāļu kaps, Holodnijara, tur nošauti vairāk nekā 350 mierīgie iedzīvotāji ebreji un vēl 150 sagūstītie sarkanarmieši. Tur guļ mani tuvinieki… Holodnijara… Taraščā, pie Kijivas…

Bet Babinjarā kopā ar gadu veco meitu aizgāja mana tēva vecākā māsa… Tā nu viņš palika pilnīgi viens…"

Kad sākās pilna mēroga karš, Naums bija Kijivā. Kā vienmēr, viņš pilnībā bija iegrimis darbā: "Bija tik daudz darba, mēs sākām strādāt tiešsaistē. Kijivā reizēm trūka pārtikas produktu un zāļu. Jāuzteic mūsu pašvaldība, mērs Kličko, kas noorganizēja pilsētas apgādi. Protams, mēs skatījāmies ziņas. Taču bija intensīvs darbs. Tas ir glābiņš. Un bērni glābj. Auditorija ir bērni. Tā kā mēs bijām Kijivā.

Mēs ne uz kurieni prom nebraucām. Nospriedām – kur lemts, tur lemts… Mums līdzās, netālu no mūsu metro stacijas, bija sadedzinātā Krievijas tehnika. Bija dzirdami sprādzieni. Bet 2022. gada 31. decembrī kvartālu no mums nokrita Krievijas raķete. Tā bija pirmā reize, kad raķete trāpīja tik tuvu mūsu mājām. Ziniet, nepaspēju nobīties. Viņi taču truli apšauda arī dzīvojamos kvartālus. Bet es nepaspēju nobīties…"

Kijivā skolās mācības notiek klātienē, obligāts nosacījums – ēkā jābūt bumbu patvertnei. Gaisa trauksmes laikā uz to dodas skolotāji un bērni: "Pie trauksmēm jau esam pieraduši. Kad beidzas trauksme, bērni iznāk no patvertnes un mēs turpinām mācības… Kā karš var ietekmēt dzīvu cilvēku, bērnu? Nav nekā laba.

Bērni, viņi daudz ko nesaprot. Taču bērni dzīvo savu dzīvi, bērnu dzīvi, mācās, lasa vai nelasa, viss kā parasti…"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti