Portrets uz kara fona. Andris Lagzdukalns, ukraiņu rakstnieks no pagaidām okupētās Melitopoles (precizēts)

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ukrainas pilsonis Andris Lagzdukalns ir neticami talantīgs un enerģisks cilvēks. Viņš pratis izkļūt no okupētās Melitopoles un brīvajā teritorijā turpina rakstnieka un brīvprātīgā darbību.

Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Andra tēvs ir no Kurzemes. Pats Andris dzimis Melitopolē, viņa bērnība pagājusi pārmaiņus gan Latvijā – Iecavā un Kolkā, gan Ukrainā. Te viņš pastāvīgi dzīvo kopš jaunības gadiem, divdesmit gadus nostrādājis tiesībsargājošajās struktūrās, ar operatīvo darbu saistītos amatos Kriminālmeklēšanas pārvaldē un Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē. Tāpēc cīņa par taisnīgumu viņam ir visas dzīves lieta. Tagad viņš jau ir Iekšlietu ministrijas pensionārs un nododas radošajam un brīvprātīgajam darbam.

Precizējums

Iepriekš rakstā bija kļūdaini norādīts, ka Andra Lagzdukalna tēvs ir no Latgales, taču patiesībā viņš nāk no Kolkas Kurzemē, bet tagad dzīvo Skultē un strādā Rīgā.

Bēgļu glābšana

Jau 2014. gadā Andris kopā ar kolēģiem milicijas pensionāriem, kas nebija vienaldzīgi, izveda no Luhanskas un Doneckas apgabaliem bēgļus, kuri nespēja patstāvīgi nokļūt Ukrainas kontrolētajā teritorijā, kā arī Krimas tatāru ģimenes no okupētās Krimas.

Profesionālās prasmes un vecie sakari Donbasā viņam un kolēģiem noderēja riskantajos braucienos uz Luhanskas un Doneckas "tautas republikām" – kontrolpunktos ar kolaboracionistiem parasti izdevās vienoties par bēgļu drošu evakuāciju apmaiņā pret degvīnu un cigaretēm.

Daiļrade

Šajos braucienos redzētais un sarunās ar cilvēkiem dzirdētais drīz vien tika izmantots, sarakstot grāmatu. Dažās dienās Andris radīja romāna "Rotas komandieris. Pretterorisma operācijas zona" melnrakstu – dziļi iespaidojoties no personīgās pieredzes, kā arī ietekmējoties no pārdomām, kādi iemesli ir tam, kas noticis valstī. Galīgais variants tika pabeigts 2016. gadā, drīz tika izdots un guva lasītāju atzinību.

Sākot ar šo romānu, Andris iegrima rakstniecībā. Viņš ir autors gan detektīviem, gan bērnu grāmatām, gan scenārijiem. Raksta  divās valodās – agrāk vairāk krieviski, tagad galvenokārt ukrainiski. (Latviski saprot, runā un lasa, tiesa gan, raksta lēni. Pašlaik papildina valodas zināšanas tiešsaistē – vēlas nokārtot pārbaudījumu, lai iegūtu sertifikātu.)

Andris uzskatīja, ka karš turpināsies, ka diktatoriskais režīms Ukrainu tik viegli neatlaidīs, neapstāsies pie Donbasa. Pēc viņa domām, Ukrainas sadalīšanas scenārijs bijis jau 2010. gadā, tāpēc viņš gaidīja Krievijas uzbrukumu, bet nesaprata, kad, kā un kādos virzienos tas tiks īstenots.

Iebrukums

Tāpēc 24. februāra notikumi tomēr bija negaidīti. Andris atradās Melitopolē, tāpat kā viņa jaunākais dēls. Ar vecāko dēlu viņš bija iecerējis martā doties uz Latviju…

24. februāra rītā viņu pamodināja drauga zvans: "Sācies karš…"

Pirms kara Melitopole ar vairāk nekā 150 tūkstošiem iedzīvotāju bija mūsdienīga, attīstīta, daudzetniska, eiropeiska pilsēta Ukrainas dienvidos, Zaporižjas apgabalā.

"Notikumi izvērtās ātri. Pat 24. februārī neviens negaidīja, ka viņi tik ātri aizies līdz Melitopolei," atceras Andris. Tomēr naktī pilsēta tika aplenkta, bet no rīta sākās ielu kaujas.

Jau 26. februārī pilsēta nonāca okupantu kontrolē – Ukrainas karavīri ienaidnieka daudzkārtējā pārspēka dēļ bija spiesti atkāpties. Tajās dienās pilsētas nomalē tika sagrautas vairāk nekā 90 privātmājas. Bija arī ievainotie, vairāki cilvēki tika nogalināti.

Andris atceras: "Pilsētas centrā apšaudīja Ukrainas Drošības dienesta ēku, kas bija tukša, un tika trāpīts onkoloģijas slimnīcas ķirurģijas nodaļai, tomēr, par laimi, upuru tur nebija."

Marodieri

Lielas panikas pilsētā nebija, melitopolieši galvenokārt sēdēja mājās, lai gan drīz vietējie marodieri sāka izlaupīt slēgtās aptiekas un veikalus, ņēma aparatūru un citas lietas.

"Melitopolē joprojām bija tā pati vietējā vara ar likumīgi ievēlēto mēru. Ēkā, kurā atradās mērs un darbinieki, iegāja rašisti un visu apgrieza kājām gaisā," stāsta Andris.

Pilsētas padome pārcēlās uz Tarasa Ševčenko vārdā nosaukto kultūras pili. Turpmāk tā strādāja šajā ēkā, tur atradās arī brīvprātīgo štābs. Pilsētā darbojās arī komunālie dienesti un slimnīcas.

Vietējie aktīvisti vienojās ar Krievijas Nacionālo gvardi par pasākumiem marodierisma pārtraukšanai, organizēja sabiedrisko kārtības sargu vienību no cilvēkiem, kuriem nebija vienaldzīgs pilsētas liktenis. Pie savu automašīnu priekšējā stikla viņi piestiprināja baltu papīra lapu un patrulēja pilsētā, tvarstot marodierus. Dažkārt tos piesēja ar līmlenti pie koka, fotografēja, lai pavēstītu sabiedrībai par noziedzniekiem. Salaupīto atdeva veikaliem un īpašniekiem.  

Sākumā melitopoliešiem tika atļauts pašiem sargāt kārtību. Tikai vēlāk pie iepirkšanās centriem parādījās Krievijas Nacionālās gvardes patruļas.

Par marodierismu Andris saka tā:

"Pilsētas pagaidu okupācija kļuva par lakmusa papīru. Kādi ir apstākļi, tāds ir cilvēks. Lūk, nelieši arī devās izlaupīt veikalus."

Mītiņi

Kara trešajā dienā pilsētas centrālajā laukumā sapulcējās cilvēki ar Ukrainas karogiem un plakātiem "Okupanti, projām!", "Melitopole ir Ukraina!", pēc tam viņi devās gājienā pa centrālo prospektu un pilsētas ielām. Pie Ukrainas Drošības dienesta ēkas mītiņotājus apšaudīja Krievijas gvardi – lai gan it kā šāva virs galvām, viens cilvēks tika ievainots.

Pēc tam katru dienu laukumā sapulcējās vairāk nekā 3000 cilvēku. "Laukums bija pilns," saka Andris. "Mēs skatījāmies, lai pūlī nebūtu provokatoru. Bija ļoti patīkami, kad uz mītiņu bija atnākuši tie, kuri iepriekš iestājās "par Krieviju". Es viņiem jautāju: "Kāpēc jūs tik būtiski esat mainījuši savu viedokli?" Bet viņi man atbild: "Tā ir mūsu valsts. Bez mums nevienam citam nav tiesību mainīt varu. Mūs nevajag ne no kā atbrīvot! Uz mums neviens nav izdarījis spiedienu!"

Andris teic, ka pilsētā nekad nav bijis spiediena uz krievvalodīgajiem ne no varas, ne no aktīvistu puses – 80 procenti cilvēku savstarpēji sarunājās krieviski. Pilsētā dzīvoja 134 tautību cilvēki. Bija labi organizētas etniskās diasporas, lielākās – Krimas tatāru, armēņu, bulgāru, albāņu, gruzīnu. Visiem bija savi nacionālie centri, viņi rīkoja svētkus, saglabāja tradīcijas. Pilsētas svētkos dažādu nacionalitāšu pārstāvji rādīja tautas daiļradi, mākslas izstrādājumus, varēja dzirdēt daudz dažādu valodu…

Mītiņi turpinājās, kādu laiku mītiņotājus neaiztika; kā stāsta Andris, okupācijas varai bija grūti saprast, ka cilvēki iet mītiņot pēc savas iniciatīvas.

Andris gāja uz mītiņiem arī tāpēc, lai novērstu provokācijas. Vēlāk Krievijas karavīri sāka pa perimetru aplenkt laukumu, lai izjauktu mītiņus, rāva ārā cilvēkus no pūļa, atņēma telefonus un izveda ārpus pilsētas. Cilvēki pēc tam nāca atpakaļ kājām. Mītiņotāji sākumā pārcēlās uz brāļu kapu rajonu, pēc tam uz pilsētas parku. Marta vidū okupācijas varas spiediena dēļ mītiņi beidzās: tajos piedalīties sāka kļūt pārāk bīstami.

Melitopoles mērs Ivans Fedorovs marta vidū tika aizturēts, jo nebija ar mieru sadarboties ar okupantiem. Visu šo laiku mērs nodarbojās ar to pilsētas iedzīvotāju evakuāciju uz Zaporižju, kuri gribēja aizbraukt, kā arī ar pacientu dzīvībai svarīgu medikamentu piegādi uz Melitopoli, piemēram, vēža un diabēta slimniekiem, hemodialīzei. Mērs nebrīvē tika turēts nedēļu, bet pēc tam viņu izdevās apmainīt pret sagūstītājiem Krievijas karavīriem, un viņš palika Zaporižjā. No turienes mērijas darbinieki attālināti organizēja aizbraucošo pilsētas iedzīvotāju koordinēšanu un palīdzību viņiem, kā arī medikamentu piegādi un humānās palīdzības transporta došanos ceļā.

Gūsts

Marta beigās Andra bijušo sievu un viņa dēlu māti Innu aizturēja jaunās "varas" pārstāvji. Viņa bija mājās, kad tika izlauztas dzīvokļa durvis, – meklēja pašu Andri un viņa vecāko dēlu, pretterorisma operācijas veterānu un pilsētas padomes deputātu. Andris viņiem bija interesants kā bijušais milicijas darbinieks, kuram bija liels informācijas apjoms. Bija zināms gan par viņa brīvprātīgo darbu, gan proukrainisko nostāju: "Viņus arī ļoti interesēja, kurš man diktējis, kad es rakstīju romānu "Rotas komandieris. Pretterorisma operācijas zona"".

Ne Andri, ne dēlu viņi neatrada, bet paņēma Innas klēpjdatoru un telefonu.

Uzgājuši tajos proukrainiskus ierakstus sociālajos tīklos, nākamajā dienā viņi ieradās atkal, nu jau pēc Innas. Divus mēnešus viņu turēja betona garāžā, šausmīgos apstākļos, rīkoja stundām ilgas "pārrunas", izdarīja morālo spiedienu, iebiedēja. Viņu piespieda ierakstīt video, kurā viņai bija sevi jāatzīst par "Ukrainas Drošības dienesta aģenti". Pratināšanā Inna teica, ka nezina, kur atrodas viņas bijušais vīrs, bet atbildot uz jautājumiem par dēlu, apgalvoja, ka viņš aizbraucis uz ārzemēm.

Turklāt viņai ne reizi vien deva mājienu – pietiek iedot kukuli, un viņu atbrīvos. Kaimiņu garāžā atradās vēl pieci cilvēki, viņu vidū arī pretterorisma operācijas veterāns. Uz turieni pastāvīgi veda cilvēkus, spīdzināja, turēja vairākas dienas, taču, saņēmuši naudu, atbrīvoja. Katram aizturētajam bija jāparakstās, ka viņš nepretosies jaunajai varai un ziņos par ukraiņu aktīvistiem. Par to bija jāparakstās arī Innai, kad viņu atbrīvoja, tā arī nesaņēmuši no viņas naudu.

Krievijas Federālā drošības dienesta izmeklētāju kroņa frāze bija: "Melitopolē būs cars un Padomju Savienība!"

Viņai tika pavēlēts ierasties pēc desmit dienām, lai paņemtu pasi, taču Inna tur vairs neatgriezās, jo, par laimi, ar brīvprātīgo palīdzību viņa no pilsētas aizbēga.

Bēgšana

Bija acīmredzamas briesmas, ka Andris tiks aizturēts, jo tobrīd okupanti bija nolaupījuši vairākus viņa bijušos kolēģus. Viņš slēpās no pilsētas aizbraukušā drauga mājās.

Īpaši bīstami kļuva, kad pilsētā parādījās tā dēvētie kazaku formējumi – cilvēki, ģērbušies zaļā, ar papahām galvās, sāka patrulēt ielās.

Kādu laiku Andris slēpās, jo Melitopolē viņu daudzi pazina. Pilsētā tobrīd tika ieviesta ne tikai Krievijas, bet arī padomju simbolika, piemēram, Zaporižjas apgabala augstākajā karoga mastā tika pacelts Padomju Savienības karogs. Jaunā vara visu, kas bija Ukrainas karoga dzelteni zilajās krāsās, pārkrāsoja Krievijas trikolora krāsās, organizēja "1. maija svētkus", bet 9. maijā – "Nemirstīgā pulka" gājienu. Pašlaik ir nolaupīti un atrodas gūstā apmēram 800 Melitopoles un tās apkārtnes iedzīvotāji – uzņēmēji, advokāti, bijušie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, pretterorisma operācijas veterāni, aktīvisti un viņu ģimeņu locekļi.

Negribot dzīvot Krievijas varas apstākļos un glābjot savu un savu bērnu dzīvību, daudzi pametuši pilsētu. Tagad Melitopolē palikuši apmēram 60 tūkstoši iedzīvotāju no 150 tūkstošiem.

Andris bija spiests plānot bēgšanu. Kopā ar paziņām divos automobiļos viņi izkļuva no pilsētas. Ceļš bija ļoti bīstams. Bija jāizbrauc cauri 19 Krievijas kontrolpunktiem un tajos jāpārcieš pārmeklēšana. Vīriešus piespieda izģērbties – meklēja tetovējumus ar patriotisku simboliku, armijas zābaku vai ieroču atstātās pēdas. Tolaik lielākā daļa bēgļu brauca cauri Vasiļivkas ciemam, taču Andrim tas nebija iespējams – viņa vārds tolaik bija Federālā drošības dienesta sarakstos. Bija jāmeklē citi ceļi. Katrā kontrolpostenī varēja notikt jebkas, viņam joprojām ir baisi atcerēties par šo ceļu uz brīvību. "Katra minūte ir bīstama. Kā var zināt, kas viņiem var ienākt prātā?" atceras Andris.

Brīvprātīgais darbs un nākotne

Atguvās viņš tikai Zaporižjā. Tūlīt pat sāka palīdzēt citiem cilvēkiem, veikt brīvprātīgo darbu. Piemēram, novākt šāviņu sapostīto ēku drupas: "Atbrauc, saņem ķiveri, respiratoru, ej uz drupām. Mēs izpildījām to, ko mums teica.

Bija svarīga arī psiholoģiskā palīdzība. Cilvēki redz, ka nav pamesti vieni paši, ka viņiem nāk palīgā citi cilvēki, parasti, tādi paši kā viņi.

Pavisam nesen, jau oktobrī, pa Zaporižju tika doti trīs lieli raķešu triecieni. Ēkām sabruka veseli stāvi. Andris ar draugiem novāca drupas privātmāju rajonā, arī tur bija trāpījušas raķetes: "Sprādziena epicentrā bija divstāvu ēka, no kuras nekas nebija palicis. Piecus metrus dziļa bedre, kuru izrāvusi spārnotā raķete, kas bija palaista no lidmašīnas. Ekvivalents – tonna trotila. Sprādziena vilnis bija nodarījis postījumus kādām desmit apkārtējām mājām, bija nogalināti cilvēki."

Vairāki sprādziena epicentrā esošās mājas iedzīvotāji bija paslēpušies garāžā. Viņi palika dzīvi – viņus atrada glābēji.

Tā ir iedzīvotāju iebiedēšanas stratēģija. Taču uz mums tā iedarbojas pretēji," saka Andris.

Zaporižjā strādā brīvprātīgo centrs, kas atbalsta bēgļus no Melitopoles. Viņiem palīdz atrast mitekli, darbu, izsniedz pārtikas pakas.

Līdztekus brīvprātīgajam darbam Andris atgriezies pie daiļrades. Pašlaik viņš vāc materiālus dokumentālajai filmai "Melitopole, sagrautā sapņa pilsēta". Plānotas sešas sērijas. Mācīties rakstīt scenārijus Andris sāka jau 2018. gadā. Viņš sarakstījis ne tikai romānu "Rotas komandieris. Pretterorisma operācijas zona", bet arī detektīvus ("Nolādētie rubīni", "Nemezīdas slazds" u.c.), bērnu grāmatas ("Stjopkas stāsti", "Lapsas Rudika piedzīvojumi", "Meža sardze", kas ieguvusi pirmo vietu Melitopoles literatūras konkursā), seriālu scenārijus.

Lai gan viņam bija jāpamet dzīve iemīļotajā Melitopolē, Andris Lagzdukalns nepadodas, turpina nodoties daiļradei un veikt brīvprātīgo darbu, tic labā un taisnības uzvarai. Ukrainai un Latvijai ir goda vieta viņa sirdī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti