Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

Nikopole ir rūpnieciska pilsēta Dnipropetrovskas apgabalā, 63 kilometrus no Krivijrihas un 48 kilometrus no Zaporižjas, Dņepras labajā krastā. Pirms kara tur dzīvoja apmēram 120 tūkstoši cilvēku, no viņiem vairāk nekā 80 tūkstoši bija spiesti atstāt pilsētu. Jau vairāk nekā trīs mēnešus Nikopole un tās apkārtne no okupētā Dņepras kreisā krasta gandrīz nepārtraukti tiek apšaudīta, izmantojot raķešu sistēmas "Grad" un smago artilēriju. Tāpēc pilsētā un tās tuvumā sagrautas gandrīz pusotrs tūkstotis dzīvojamo ēku, no tām divas trešdaļas – privātajā sektorā.

Marija Poloza palikusi pilsētā. Viņa ir advokāte, cilvēktiesību aizstāve, pasniedzēja un sabiedriskās organizācijas "Vienotība un attīstība" Nikopoles nodaļas vadītāja vietniece. Viņa jau sen uzskatīja, ka pilna mēroga kara uzsākšana Ukrainā bija tikai laika jautājums.

24. februārī Marija bija Nikopolē. Agri no rīta par pilna mēroga kara sākumu viņai pavēstīja draudzene. "Pilsētā bija haoss, pilsētas vara vai nu ne pārāk gribēja kaut ko darīt, vai arī nevarēja…" stāsta Marija. Sociālajos tīklos izplatījās panika, neviens nezināja, kā rīkoties. Marija kopā ar draugu karavīru steidzami ierakstīja videouzrunu, kas nedaudz nomierināja pilsētniekus. Uzreiz, kopš pirmajām kara dienām, Marija kopā ar kolēģiem brīvprātīgajiem sāka veidot palīdzības sistēmu teritoriālajai aizsardzībai, militārpersonām un vietējiem iedzīvotājiem.   

Vissvarīgākās bija aizstāvju vajadzības – bija nepieciešams apģērbs, pārtika, rācijas, termokameras.

Marta sākumā tika saņemts ziņojums par Krievijas militārās tehnikas kolonnu no jau okupētā Hersonas apgabala. Steidzami vajadzēja atvest nepieciešamās militārās termokameras. Naktī, putenī, riskējot nepaspēt līdz komandanta stundas sākumam, Marija ar kolēģiem aizbrauca uz Dnipro, paņēma termokameras un humāno kravu. Bija ļoti bail. Laimīgā kārtā ienaidnieka kolonna toreiz nenokļuva līdz Nikopolei.

Sākot no kara otrā mēneša, pilsētā ieradās daudzi bēgļi, par kuriem vajadzēja rūpēties. Tieši ar to nodarbojās organizācija "Vienotība un attīstība" sadarbībā ar amerikāņu humāno misiju "Help Ukraine’22", kas aktīvi palīdzēja pilsētai.

"Bēgļu bija diezgan daudz. Lai gan Enerhodara bija okupēta, bet tas ir četrus kilometrus no mums, Dnipro otrā krastā, pie mums pilsētā līdz jūlijam kopumā bija klusi. Kad sākās pirmās apšaudes, pilsētā bija apmēram pieci tūkstoši bēgļu," atceras Marija.

Pirmie uz Nikopoli sāka braukt Harkivas apgabala iedzīvotāji, pēc tam brauca no Doneckas apgabala, bet vēl pēc kāda laika – no Hersonas apgabala, kad viņus sāka izlaist. Krievijas karavīri ne uzreiz atļāva cilvēkiem izbraukt uz neokupēto teritoriju. Tomēr miers izrādījās īslaicīgs…

Situācija Nikopolē saasinājās 12. jūlijā. Trīs dienas pirms tam tika apšaudīts Červonohrihorivkas ciemats, un Marija kopā ar citiem brīvprātīgajiem tur nogādāja humāno palīdzību. Iedzīvotāju vidū tajā dienā cietušo nebija, tomēr jau kļuva bail.

Pirmā Nikopoles pilsētas apšaude notika 12. jūlijā. Tika apšaudītas nomales. "Bija ļoti bail, jo raķetes lidoja pāri manai mājai, es dzirdēju, kad tās izšauj, tie bija "gradi". Burtiski pēc brīža – es tikai paspēju aizskriet līdz gaitenim – un tās jau bija klāt. Tas bija patiešām baisi, jo nesaproti, kur tās nokritīs, tā ir krievu rulete," atceras Marija.

Sirēnas uz "gradiem" nereaģē.

"Šīs raķetes lido gandrīz ar skaņas ātrumu, tāpēc – dzirdi izšaušanu, bet pēc divām sekundēm tevis var jau vairs nebūt, tu taču nezini, kurp tā lido... Tās atlido apmēram divas sekundes pēc tam, kad atnāk izšaušanas skaņa," skaidro Marija.

Pirmie upuri Nikopoles mierīgo iedzīvotāju vidū bija 16. jūlijā – raķetes trāpīja rajonā, kurā dzīvoja Marijas draugs, tāpēc jau no paša rīta viņa uzzināja, ka nodarīti postījumi pilsētai, mājām, divi cilvēki nogalināti. Kopš tā brīža bija skaidrs, ka miera pilsētā nebūs.

Marija un viņas kolēģi brīvprātīgie nodarbojas ar palīdzību gan militārpersonām, gan mierīgajiem iedzīvotājiem – tiem, kuriem nebija iespējas aizbraukt no Nikopoles un tāpēc viņi bija nokļuvuši smagā stāvoklī. Katram cilvēkam ir savs stāsts, dažiem vietējiem vienkārši nav, kurp doties, ļoti bieži tie ir bezpalīdzīgi cilvēki, pensionāri. Humānā palīdzība viņiem vispirms ir pārtika un zāles. Tāpat ir svarīga palīdzība mātēm un mazuļiem, bērnu pārtika un autiņbiksītes.

Jā, neskatoties uz milzu briesmām, pilsētā tomēr joprojām palikuši bērni un pat zīdaiņi. Ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji aizbraukuši, īpaši pateicoties tam, Nikopolē nav tik daudz nogalināto, kā varēja būt pastāvīgo apšaužu dēļ.

Marija stāsta par 9.–10. oktobra notikumiem: "Var teikt, ka pēdējās pāris dienas te vispār bija elle… Gan dienā, gan naktī – gan smagā artilērija, gan "gradi", gan "uragani", jau parādījās arī droni kamikadzes. Naktī bija trieciens, tika nodarīti postījumi slimnīcai, tā ir pilsētas centrālā aleja. Tika sapostītas privātmājas, veikali, bibliotēkas, ļoti lieli postījumi tika nodarīti arī bērnu slimnīcai, kuru burtiski pirms gada pabeidza modernizēt."     

Pēc oficiāliem datiem, pilsētā kara laikā nogalināti 20 cilvēki, bet ievainoti apmēram 50. Marija uzskata, ka ievainoto ir daudz vairāk, nekā par to ziņo.

Neviens pilsētas rajons nav palicis neskarts, postījumi ir katrā no tiem: "Katru dienu tiek apšaudīti dažādi rajoni, tāpēc ir krievu rulete – nezini, kur trāpīs… Bet sirēna bieži ieslēdzas, kad viss jau ir noticis."

Tagad pilsēta izskatās tukša. Daudzi iedzīvotāji aizbraukuši uz Pokrovu vai Dnipro, citi naktis pavada apkārtējos ciemos. Un cilvēki arī baidās lieku reizi iziet uz ielas, izņemot gadījumus, kad tas ir patiešām nepieciešams.

"Pilsēta izskatās kā izmirusi," saka Marija.

Tomēr par spīti tam, pilsēta turpina dzīvot, strādā lielveikali, aptiekas un pat tirgus, lai gan ne tādā mērogā, kā tas bija pirms kara.

Taču problēmas rada arī iedzīvotāju pirktspēja, ir kāpušas cenas, bet, piemēram, pensijas nav palielinātas, tāpēc cilvēki nevar atļauties nopirkt nepieciešamo.

"Varoņi ir visi, kuri paliek un veic savu darbu, jo īstenībā ir ļoti bail, tāpēc, ka nezini, kur un kad būs nākamais trieciens.

Lielā pilsētā, kad tiek izziņota trauksme, ir dažas minūtes, lai nokļūtu patvertnē. Te tādu iespēju nav.

Strādā Valsts ārkārtējo situāciju dienests, ārsti, viņi pelnījuši milzīgu pateicību. Tāpat  kā karavīri un visi brīvprātīgie. Jo Nikopole ir varoņpilsēta," saka Marija.

Brīvprātīgo Nikopolē atlicis jau mazāk – no vairākiem desmitiem cilvēku Marijas organizācijā palikuši daži, kuri joprojām aktīvi strādā. "Palīdzam tiem, kuriem tas vajadzīgs un kuri paliek pilsētā – mātēm ar maziem bērniem, invalīdiem, gados veciem cilvēkiem, piegādājam pirmās nepieciešamības preces, mācām sniegt medicīnisko palīdzību.

Mēs priecājamies par katru dienu, kad esam pamodušies," stāsta Marija. Sprādzieni naktī, izsisti logu stikli – tie visi pilsētai jau ir ierasti notikumi, cilvēki ir pieraduši.

Marija turpina savu brīvprātīgās un sabiedrisko darbību. Viņas organizācija "Vienotība un attīstība" sadarbojas ar lieliem ārzemju partneriem, tādiem kā "Help Ukraine'22" un "Eastern Partnership Civil Society Facility". Viņa šogad piedalījās Alpbahas Eiropas forumā, bija Ukrainas delegācijas sastāvā. Tagad viņa ir šī foruma komitejā, kas veidos programmas nākamajam gadam par demokrātijas nākotni un likuma varu Eiropā. Starptautiskā aktivitāte pašlaik ir ļoti svarīga. "Mēs cenšamies pievērst uzmanību Ukrainai un Nikopolei, kur un kā vien iespējams," stāsta Marija.