Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
"Es taču esmu arī fotogrāfe, un es fiziski nespēju fotografēt izstādei apšaužu sekas.
Man katra sagrauta ēka mūsu pilsētā ir kā manis pašas asiņojoša brūce. Es to tā uztveru. Droši vien kā māksliniece. Es nespēju to nofotografēt, bet vienlaikus saprotu, ka tas ir karš, tas ir šausmīgi, un tas jādara zināms pasaulei…"
Tagad pilsētā palicis maz iedzīvotāju, mazāk nekā puse no pusmiljona, kas bija pirms kara. Pēc Hersonas deokupācijas 11. novembrī Mikolajivas iedzīvotāju skaits palielinājies par apmēram 10% – cilvēki pakāpeniski atgriežas. Mikolajivai vairs nav piefrontes pilsētas statusa.
Inna strādā brīvprātīgo punktā, bet brīvdienās māca zīmēšanu un gleznošanu savā studijā. Pie viņas mācās gan bērni, gan pieaugušie.
"Iznāca kā kino. Bija agrs rīts, piezvanīja meita: "Mums uzbruka, karš!..." Es pamiru istabas vidū, ilgi stāvēju, domāju, ko darīt. Pirmā vēlme bija – izskriet kāpņu telpā, pamodināt kaimiņus, paziņot viņiem, ka mums uzbrukts. Pēc tam nodomāju, ka ir agrs rīts, lai kaimiņi mierīgi paguļ, nav zināms, kad atkal būs tāda iespēja," viņa stāsta par 24. februāri.
Tajā rītā Mikolajivas iedzīvotāji sāka masveidā pamest pilsētu, kas bija pamodusies jau kara apstākļos. Inna tagad nespēj precīzi atcerēties kara pirmo dienu, bet no šoka viņa atjēdzās tikai, kad izdzirdēja gaisa trauksmes pirmo sirēnu. Tad viņa pirmo reizi atnāca uz bumbu patvertni. Tur jau bija daudz dažāda vecuma cilvēku – gan mātes ar bērniem, gan veci cilvēki…
Inna jau pirmajā dienā pievienojās brīvprātīgajiem:
"Mēs gaidījām iebrukumu mūsu pilsētā. Esam ļoti tuvu Krimai, var teikt, ka tur var kājām aiziet… Tāpēc mēs sapratām, ka Krievijas karaspēks ienācis arī no Krimas puses. Tāpēc visa Mikolajiva cēlās aizsardzībai. Cilvēki gatavoja "Molotova kokteiļus". Bija arī komiski gadījumi. Mūsu apgabala gubernators Vitālijs Kims paziņoja, ka vajadzīgas riepas. Gluži tāpat kā 2014. gadā Kijivā, Maidanā, visa pilsēta nesa riepas. Mikolajivā vajadzēja aizšķērsot ielas, lai iebrukuma gadījumā kaut kā aizkavētu ienaidnieka bruņutehnikas virzību. Pie mums vecmāmiņas raka ārā riepas, kas kalpoja kā norobežojums viņu puķu dārziņiem!
Man bija iespaids, ka visa pilsēta sapulcējusies tur, kur mēs izgatavojām "Molotova kokteiļus". Visi, kas gribēja, to iemācījās. Odesieši katru dienu ar automašīnām veda benzīnu. Mikolajivas iedzīvotāji nesa palagus, spilvendrānas, lai izgatavotu degļus. Pat bezpajumtnieki nesa pudeles. Lūk, tādi mums ir brīnišķīgi cilvēki. Visa Mikolajiva saliedējās. Man šķiet, ka tāds mūsu pilsētas kopīgais gars, kas mūs visus saliedēja, kaut kā aizsargāja mūsu pilsētu. Jo Krievijas tanki ielauzās pilsētas centrā, Centrālajā prospektā. Tur notika kauja, tieši blakus manai studijai… Tur arī tika apturēts iebrukums Mikolajivā."
Inna runāja ar cilvēkiem, kuri apturēja ienaidnieku uzbrukumu. Apkārt kaujas vietai bija sapostītas ēku sienas un jumti, izsistas veikalu vitrīnas. Visur bija tehnikas atliekas.
"Pēc kara mūsu valsts būs bagāta ar metālu," joko Inna.
Ar laiku pirmo šoku nomainīja izpratne, kā labāk rīkoties: "Mēs darījām to, ko teica mūsu gubernators. Izveidojās sakari starp brīvprātīgajiem. Visa pilsēta piedalījās, apģērba un ēdināja teritoriālās aizsardzības dalībniekus. Visi strādāja un strādā arī šodien."
Pilsēta pastāvīgi tika apšaudīta. Bija upuri, Mikolajiva atradās pārāk tuvu gan frontes līnijai, gan okupētajai Hersonai. Tā turpinājās līdz 11. novembrim, Hersonas atbrīvošanas dienai. Un pat šajā dienā Mikolajivā tika dots trieciens dzīvojamai mājai. Zaudēja dzīvību mierīgie iedzīvotāji.
"Līdz 11. novembrim mūs apšaudīja faktiski katru dienu. Artilērijas šāviņi atlidoja no nomales. Pilsētas Korabeļnijas rajons, kas atrodas vistālāk no centra, tika apšaudīts vissmagāk. Bet raķetes sasniedza arī pilsētas centru, tās sasniedza visas vietas. Kur tās trāpīs, neviens nezināja," stāsta Inna. "Mēs dzīvojām ne gluži bailēs, bet mēs bijām gatavi uz visu.
Visbaisākais bija tas, ka raķešu S-300 palaišanas iekārtas atradās tuvu pilsētai, un ne pretgaisa aizsardzības sistēma, ne brīdināšanas sistēma vienkārši nepaspēja reaģēt. Sirēnu dzirdējām jau pēc tam. Cilvēki nepaspēja paslēpties.
Iekārtotu patvertņu visiem nepietika, kāds slēpās pagrabos, bija arī cilvēki, kuri vienkārši palika savās mājās. Es gāju gulēt ar domu – interesanti, vai rīt pamodīšos vai ne? Panikas nebija, izmisuma nebija. Bija distancēta ziņkārība."
Psihei vissmagākās bija nakts apšaudes. Bet arī dienā nebija daudz vieglāk – reiz Inna tikpat kā nokļuva apšaudē tieši centrālajā ielā: kaimiņu kvartālā bija divi spēcīgi sprādzieni. Inna paslēpās tuvējā pagrabtelpā. Gadījās, ka gaisa trauksme turpinājās vairākas stundas, visu šo laiku cilvēki bija spiesti sēdēt pagrabos.
Tika sagrauts Innas iemīļotais teātris pilsētas centrā un tā mājīgais pagalmiņš ar statujām. Bet teātris turpina strādāt bumbu patvertnē un cilvēki apmeklē tā izrādes.
Kvartālā, kurā dzīvo Inna, kādā agrā rītā tika apšaudīta rūpnīca: "Tāds iespaids, ka sprādziens bijis manā dzīvoklī."
Visas augstākās mācību iestādes tika apšaudītas, neviena nepalika neskarta. Tika apšaudītas arī skolas. "Reiz naktī izrādījās, ka tika apšaudīts mūsu brīvprātīgo punkts. Es atnāku, stikli izsisti, mētājas raķetes atlūdzas, bet aiz žoga – sprādziena izrauta milzīga bedre.
Nav saprotams, kā cilvēki var līdz kaut kam tādam nolaisties – nospiest pogu, zinot, ka tādējādi nes nāvi cilvēkiem, kuri ir aizmiguši, kuri ved bērnus uz skolu, iet uz veikalu pēc maizes. Viņiem taču ir tādi paši bērni un gados veci vecāki. Es vienmēr domāju – kāpēc cilvēki to dara?
Droši vien, kad būšu to pārdzīvojusi, man būs, par ko parunāt ar bērniem, kuri nāks uz manu studiju…"
Mikolajiviešu dzīvi vēl smagāku padarījis tas, ka jau kara sākumā tika sabojāts ūdensvads un cilvēkiem nācās ņemt ūdeni no upes un no akām. Pēc tam no Odesas sāka vest dzeramo ūdeni. Maijā caurulēs parādījās tehniskais ūdens, bet dzeramo ūdeni var saņemt īpašos izsniegšanas punktos.
"Mēs visi esam mainījušies, esam kļuvuši uzmanīgāki cits pret citu. Tas jau vairs nav tāpēc, ka tā prasa audzināšana, bet ir patiesi…" uzskata Inna.
Viņa ir pārliecināta, ka pat kara laikā ir svarīgi atbalstīt sevi un apkārtējos un neaizmirst, kas esi: "Ja neglezno, nefotografē, necep pīrāgus, tad nocietinās sirds, dvēsele, iekšēji kļūsti par tuksnesi. Bet tas, ka dvēsele paliek dzīva, dod mums spēku dzīvei, spēku palīdzēt cits citam."
Inna nepameta pilsētu, tikai reiz, kad viņai šķita, ka sirēnu skaņas saplūst vienā, viņa nobijās, ka neizturēs psihe. Un kopā ar draudzeni uz divām nedēļām devās uz Karpatiem, uz patversmi, kas ierīkota kalnu slēpošanas bāzē.
Spēks un optimisms atgriezās, viņa atsāka gleznot un fotografēt: "Daba palīdz atjaunoties, koki, putni, klusums. Jutu, ka atkal jādodas uz brīvprātīgo punktu, tur ir bērni, veci cilvēki, kam vajadzīga palīdzība. Saliku mantas mugursomā un atgriezos mājās: "Mana vieta ir Mikolajivā. Pilsēta dzīvo, kamēr tajā ir cilvēki. Mēs, cilvēki, ar savu darbību iedvešam tajā dzīvību."
Rudens sākumā Inna pirmo reizi pēc ilga pārtraukuma dzirdēja bērnu smieklus. Cilvēki sākuši atgriezties, lai gan briesmas vēl pilnīgi nav aiz muguras. Dzīve pilsētā ir grūta, jo ir pastāvīgi apšaužu draudi, pastāvīgi elektroapgādes pārtraukumi, sadzīves problēmas.
"Nezinu, kas tagad spēj nobiedēt mikolajiviešus. Esam kļuvuši stipri," saka Inna.
