Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet  šeit.

Aplenkums

Kā Natālija pārdzīvoja šīs dienas, viņai joprojām ir smagi atcerēties, tāpat kā visiem vietējiem iedzīvotājiem. Černihiva atrodas 148 kilometrus uz ziemeļiem no Kijivas, un kara pirmajās dienās tā ātri nonāca faktiskā pusaplenkumā. Strauji virzoties uz Kijivas pusi, Krievijas armija aplenca Černihivu un jau no pirmajām dienām sāka pilsētas daļēju blokādi. Līdzās pilsētai notika kaujas, un daudzi Černihivas apgabala ciemi bija okupēti.

Pilsēta pastāvīgi tika apšaudīta, vietējie iedzīvotāji vienmēr bija briesmās, turklāt tika apšaudīta gan infrastruktūra, gan dzīvojamās mājas, kurās tika nogalināti daudzi cilvēki. Bija triecieni gan pilsētas slimnīcai, gan bibliotēkai. Tika sagrauta pilsētas vizītkarte – viesnīca "Ukraina". Tika sapostīti senie kultūras pieminekļi – Sv. Katrīnas baznīca un Sv. Trīsvienības un Sv. Elijas klosteris.

Viena no ciniskākajām apšaudēm bija tā, kuras mērķis bija rinda pie ieejas veikalā "Sojuz", kurā cilvēki gaidīja bezmaksas maizes izdalīšanu. Tika nogalināti 18 cilvēki un vairāk nekā 25 tika ievainoti.

Kopējais upuru skaits civiliedzīvotāju vidū nav zināms, tomēr, pēc pilsētas mēra Vladislava Atrošenko vērtējuma, tika nogalināti 350–400 mierīgie iedzīvotāji. Vissmagākajās dienās tika apbedīti līdz 100 cilvēku.   

Humānie koridori civiliedzīvotāju evakuācijai netika organizēti – tas nebija iespējams. Karadarbības dēļ cilvēki bieži nevarēja nokļūt līdz pilsētai, tas bija ļoti bīstami. Savukārt brīvprātīgie ilgu laiku nespēja tuvoties Černihivai – ne lai evakuētu cilvēkus, ne lai atvestu uz pilsētu pārtiku, zāles. Cilvēki devās ārā no pilsētas, paši uzņemoties risku – aplenkuma laikā Černihivu pameta vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju. Ļaudis mēģināja nokļūt līdz Kijivai vai bēga uz ciemiem, tomēr tas reizēm izrādījās bīstamāk – ja ciemus bija ieņēmuši okupanti. Tikai aprīļa sākumā pilsētas blokāde tika pārtraukta. Krievijas karaspēks devās projām.

Ūdens

Apšaužu dēļ pilsētā bija traucēta ūdensapgāde, nebija elektrības un apkures – un tas viss marta sākumā, kad vēl bija auksts. Cilvēki bija spiesti katru dienu meklēt, kur dabūt ūdeni un pārtiku.

"Gājieni pēc ūdens – tā bija sirreālā realitāte.

Tas bija šausmīgi. Izrādās, mums pilsētā ir akas, – tur, kur agrāk bija ciemi, tika uzceltas daudzstāvu mājas, kurās mēs dzīvojam. Cilvēki atrada šīs vecās akas un ņēma ūdeni. Bija kājām jādodas uz vienu no klosteriem un vairākas stundas jāstāv rindā pēc ūdens. Un vēl tur bija ģenerators. Pilsētā viss bija atkarīgs no ģeneratoriem, tas ir, no tā, vai tiem bija degviela. Reizēm tur varēja uzlādēt tālruni…" stāsta Natālija.

Pilsētnieki, kuri negaidīja uzbrukumu, protams, nebija sagatavoti tādām grūtībām, neviens nebija izveidojis ne pārtikas, ne zāļu rezerves. Ļoti cieta pensionāri, ģimenes ar maziem bērniem, slimi cilvēki. Viņi bija praktiski bezpalīdzīgi.

"Sākumā šķita, ka tas viss nav patiesība, ka tas drīz beigsies, vēl tikai dažas dienas un viss mainīsies. Pēc tam nāca sapratne, kas viss ir uz ilgu laiku. Bet uz cik ilgu?" vaicā Natālija.         

Viena no briesmīgākajām lietām, ko viņa atminas, bija panika, kas izcēlās, kad saziņas platformas "Telegram" kanālos pazuda sakari ar pilsētas administrāciju. Cilvēki, kas slēpās pagrabos, nodomāja, ka viņi pamesti.

Čerhihivā nebija ne strādājošu aptieku, ne pārtikas. Pilsēta likās pilnīgi tukša.

Apšaudes

Natālija atceras – apšaužu laikā viņa daudz gāja pa pilsētu kājām. Bija bail, bet bija pārsteidzoši, ka viņa juta, ka ir aizsargāta. Ik reizi Natālija redzēja jaunas kara pēdas – sadegušas automašīnas, sagrautas ēkas. Apšaudes bija gan dienā, gan naktī, nevarēja paredzēt, kad tās būs un līdz ar to aizsargāties pret tām. Bija daudzi šāviņu trāpījumi gaišā dienas laikā, kad cilvēki stāvēja rindās pēc ūdens, pie aptiekas vai veikala. Šāviņi trāpīja dzīvojamās mājās – gan daudzstāvu ēkās, gan privātmājās, cilvēki tika nogalināti savos mitekļos. Gadījās, ka pilsētnieki nevarēja atrast tuviniekus, kuri bija aizgājuši pēc ūdens vai pārtikas, jo sakaru tikpat kā nebija. Atrada jau nogalinātus.

Kad pārtrauca darbu vietējās maizes ceptuves, maizes nebija nekur  daudzas dienas.

Natālijai izdevās to nopirkt tikai vienu reizi, kara sākumā. Katru dienu viņai pilsētā bija jāmeklē ģenerators, lai uzlādētu telefonu, un ūdens, tas bija ļoti vajadzīgs: "Cik atnesīsi, tik varēsi izmantot." Rindās pēc ūdens bija jāstāv ļoti ilgi, trīs līdz četras stundas. Natālija atrada ūdens pumpi un pēc tam bieži uz to gāja. Apšaudes varēja notikt jebkurā brīdī, bombardēja arī no lidmašīnām, cilvēki metās gravā, mēģināja paslēpties, pēc tam atgriezās un turpināja ņemt ūdeni.

"Kur tikai es nemeklēju ūdeni, izrādījās, ka apgabala centrā ir arī koka akas…" atceras Natālija.

Šis ūdens pumpis faktiski glāba pusi Černihivas, turklāt tas atradās zemā vietā. Vairākums ūdens pumpju pilsētā nedarbojas un ir aizmetināti, un tāda situācija ir joprojām. "Man šķiet, ka nekāds iebrukumus mums neko nemāca. Nedod, Dievs, tas notiks atkal, mēs atkal nebūsim gatavi. Vai te ir pārtikas rezerves?"

Bankomātos nebija iespējams izņemt naudu, bankas nestrādāja, jo nebija elektrības, arī vairākums veikalu drīz vien tika slēgti: "Bet tad mēs zinājām, ka – mans Dievs! – ne par ko jau vairs nevajag maksāt, lai tikai paliktu dzīvi. 

Tad nebija laika slimot, bija viens vienīgs stress. Sešos no rīta beidzās komandantstunda, es izgāju no pagraba, kur mēs gulējām ar apģērbu mugurā un apaviem kājās, es biju jakā un zābakos, gāju uz savu auksto dzīvokli, mazgājos ar ūdeni no pudeles, to taupot, uzliku mugursomu un gāju meklēt ūdeni vai iespēju uzlādēt telefonu."  

Reiz Natālija pārnakšņoja savā dzīvoklī sestajā stāvā un redzēja sprādzienu radīto atblāzmu debesīs. Bija patiešām baisi, un viņa turpināja nakšņot pagrabā. Visbriesmīgākais periods bija, kad nebija elektrības: pagrabā bija tumšs, cilvēki taupīja, neieslēdza telefonus un lukturīšus.

Pilsētā vienīgā strādājošā aptieka atradās slimnīcā. Tur arī bija patvertne tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem nebija, kur slēpties. Pēc kāda laika pat slimnīcā vairs nebija ne ūdens, ne elektrības, jo tiešs šāviņa trāpījums apakšstacijā pārtrauca elektroapgādi.

Evakuācija

Visvairāk Natālija baidījās par dēlu, kurš tajā laikā bija viens Kijivā un ar kuru neizdevās pastāvīgi uzturēt sakarus, jo nebija elektrības. Neziņa un neskaidrība nospieda, daudzi cilvēki centās atstāt pilsētu, bet tas bija ļoti bīstami pastāvīgo apšaužu, aplenkuma, neziņas dēļ. Natālijai izdevās izrauties no aplenktās Černihivas – paņemot divas mugursomas un izmantojot brīvprātīgo palīdzību, viņa izbrauca Kijivas virzienā. Ceļš bija ļoti riskants, baidoties no apšaudēm, bija jābrauc, sēžot uz autobusa grīdas. Nekas nebija redzams, nervu spriedze sasniedza maksimumu. Natālijai paveicās, taču atviegloti uzelpot viņa spēja tikai, kad ieraudzīja dēlu.

Vēlāk, kopā ar dēlu esot Bohuslavā, kur bija drošāk, viņa sāka gleznot, izliekot uz audekla sakrājušās jūtas. Tas kalpoja par sava veida terapiju viņas nomāktībai.

Natālija ar pateicību atceras tos labsirdīgos un atsaucīgos cilvēkus, kurus viņai izdevās satikt kara laikā, atrodoties evakuācijā. Diemžēl karš aiznesa cita viņai dārga cilvēka dzīvību – nervu sasprindzinājuma dēļ Natālijas mātei bija insults. Viņa nomira. Karš vēl ilgi paņems mierīgo iedzīvotāju dzīvības, klusi un bez žēlastības.

Daiļrade

Černihivā arī tagad ir kara pēdas. Vēlāk Natālija radīja Černihivai veltītu gleznu "Senču aizsardzībā". Tajā atspoguļojas jūtas, kādas tobrīd bija māksliniecei, bet tēli aizved Černihivas tūkstoš gadu senajā pagātnē.

Otra karam veltītā glezna ir viņas asociācijas par traģēdiju, tās nosaukums ir "Daudz malvu sasējis karš…" Gleznā redzamas sarkanas malvas, tās simbolizē sāpes, kādas izjūt Zeme pēc kara postījumiem.

"Karš – tas nozīmē daudz upuru. Visbriesmīgākais ir tas, ka tie atņēmuši mums iespējas sapņot, bet tā taču ir nākotne, veidot plānus, tie mums to ir atņēmuši. Nezinu, kā mēs līdz šim izdzīvojām, tas ir brīnums," saka Natālija.

Vārdi no pazīstamas ukraiņu dziesmas kļuvuši par nosaukumu vēl vienai Natālijas gleznai, kas veltīta karam Ukrainā – "Bet mēs to sarkano irbenāju pacelsim". Katrs no mums sapņo par mūsu zemes atdzimšanu un drīzāku miera iestāšanos, par to, ka Ukraina atkal kļūs par laimīgu un ziedošu valsti, kāda tā bija līdz 24. februārim.

Tagad Natālija atkal strādā par pasniedzēju Černihivā. Viņai ir ļoti bail, ka situācija atkal var kļūt bīstama. Bailes no atkārtošanās mīt visos pilsētniekos, kuri pārdzīvojuši faktiski blokādi. Bailes palikt bez siltuma, gaismas, bez ūdens un ēdiena. Kad pavisam nesen, oktobrī, pilsētā pēc apšaudēm nodzisa gaisma, uzreiz sākās panika.

Tagad bailes no kara ir ukraiņiem asinīs: "Pilsēta vienalga ir tumsā, cilvēki baidās ieslēgt gaismu un joprojām pa dzīvokli staigā ar lukturīšiem. 21. gadsimtā."

Traģiskās kara pēdas vēl ilgi paliks senās Černihivas iedzīvotāju dvēselēs, bet mīlestība pret savu pilsētu viņus notur virs ūdens, palīdzot izdzīvot šajā nebūt ne vienkāršajā laikā un pakāpeniski atjaunot pilsētu.