Zausku ģimenei sapņi sāka piepildīties atgūtajā senču īpašumā Launkalnes pusē. Tur Indra un Andris varēja sākt nodoties savai sirdslietai dārzkopībai. Gadiem ejot, tika iekārtota māja, iekopta zeme, viena pēc otras slietas siltumnīcas, un par viņu darba augļiem smilteniešiem bija prieks. Bet šogad pavasaris viņu "Dārziņos" atnāca ar ugunsnelaimi – īsā brīdī sadega viss, itin viss. Palika vien tas, kas mugurā. Zausku ģimenei sava dzīve nu jāsāk celt no jauna, uz krāsmatām. Lielais zaudējums abiem ir licis pārskatīt arī dzīves vērtības, un viena no pirmajām atziņām – cik gan apkārt ir daudz labu cilvēku!
Autora ziņas
Kā smej Kristaps Raipalis no Apes, viņš ar savu mīļoto sievieti Danu dzīvo katra džeka sapnī – vienā istabiņā darbnīcā, kas iekārtota bijušajā lopu fermā. Daudzi tam negrib ticēt. Toties viņam ir savs mūsdienīgs serviss, kurā ārstē auto vissmalkākās kaites, un kundes brauc pat no Rīgas un Igaunijas. Savukārt Dana rosās savā šūšanas salonā, kur pēc ielaušanās šūšanas pasaulē rada to, kas pašas sirdij tuvs.
Kad rīdzinieki Inga un Andris Graumaņi pārcēlās uz dzīvi Līgatnē, pirmais, ko viņi savā padomju laikos celtajā īpašumā izdarīja – kūti un garāžu, kas bija viens vesels, pārbūvēja par "Skaņu telpu". Skaņa viņiem ir ikdienas nepieciešamība, jo abi ir skaņu terapeiti. Inga ir arī pedagoģijas maģistre un kordirģente, bet Andris celmu bungu un dažādu mūzikas instrumentu meistars. Gongu meditācija, dziedošo trauku masāža, enerģijas centru līdzsvarošana, apzinātā elpošana vai dziedināšana ar balsi ir lietas, kas pie mums ienākušas samērā nesen, taču sens ir bijis tilts starp galvu un sirdi.
Apei un Alūksnei ir daudz kā kopīga. Tā ir arī kopiena, kura pēdējos gados ir padarījusi daudz krietnu darbu. Nosaukt to vienkārši par fondu nozīmētu nepateikt neko, jo ikdienā tiek darītas lietas, kurām ne vienmēr uzmanības pietiek valdībām vai pašvaldībām. Tiek ziedots visam, kam pietrūkst, nepietiek vai jāpalīdz - senioriem, slimiem bērniem, skolām, bērnu laukumiņiem, novadpētniecībai un neatslābstoši un nenogurstoši arī Ukrainai. Jo kopiena var izdarīt visu, tikai ar vienu nosacījumu - ja dara to kopā.
Laila Ilze Purmaliete smej, ka dziedāt iemācījusies ātrāk nekā runāt, jo tik tikko kā varējusi nostāvēt gultiņā kājās, vēl turoties pie redelītēm, tā jau esot dungojusi kādu viņai vien saprotamu meldiņu. Pēc skolas beigšanas bija jānomācās pusotru gadu universitātes ekonomistos, lai beidzot saprastu, ka dziedāšanai un dziesmu sacerēšanai jākļūst par viņas dzīves saturu – viņa pat savu otro vārdu Laila izvēlējās kā skanīgu piedziedājumu lai, lai...
Savā darba ikdienā Ramona Irbe jaunajām mammām māca saprast bērniņus, jo ir Kuldīgas slimnīcas neonataloģe. Un vēl viņa ir vienīgā daktere Latvijā, kura māca saprast tautasdejas, jo bez deju kopas "Kuldīdznieks" vadīšanas ir arī Ventspils un Kuldīgas deju apriņķa kolektīvu virsvadītāja. Pati Ramona smej, ka slimnīcā strādā jau tik ilgi, ka tagad jau dzimst mazbērni tiem, kuri dzima, kad viņa atnāca strādāt uz Kuldīgu. Un, ja būtu jāskaita, cik reizes šim brīnumam – tikko dzimušam bērniņam viņa ir bijusi klātesoša, tad talkā būtu jāņem smalki aprēķini. Pati Ramona tik smej, ka tikusi pie vieglākajiem darbiņiem – samīļot bērnus un padejot.
Jānis Kreišmanis pēc studijām atgriezās dzimtajā Saldū, un tā vietā, lai sāktu strādāt kādā no iegūtajām profesijām, izvēlējās palīdzēt tēvam viņa metāllūžņu savākšanas biznesā. Tieši lūžņu placī viņš atskāra, cik gan daudz vēl noderīgu lietu mēdz izmest cilvēki. Tur dzima aizraušanās ar vecajām lietām un sāka veidoties no zudības izglābto lietu kolekcija. Bet, kad viņš iesaistījās veco graustu nojaukšanā, tad radās atziņa, ka koka sijas, brusas un dēļi būtu pelnījuši savu otro mūžu. Tā tapa ideja par ražotni, kurā vecais koks varētu rast savu otro iespēju.
Liepājnieks Ainars Spirģis savu rūpalu sāka laikā, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība. Cilvēku apbedīšanas sakarā tas joprojām nozīmēja zārku deficītu, ziedu un vainagu trūkumu, transporta problēmas, kapraču izmisīgu meklēšanu – vārdu sakot, nelaiķa bērēšana bija pašu tuvinieku rokās. Privāts apbedīšanas pakalpojumu birojs Latvijā tolaik bija liels retums.
Pirms veras teātra priekškars, visam ir jābūt kārtībā. Savās vietās. Pirms veras priekškars, savas vietas jāieņem skatuves strādniekiem, darbu jābūt pabeigušiem grimētājiem, pie savām pultīm jāsēžas gaismotājiem un skaņiniekiem, savs uznāciens jāgaida aktieriem. Šis kopums ir kā precīzs pulkstenis, kur no svara ir ikkatrs mazākais zobratiņš. Un tikai viens cilvēks dod savu akceptu sākt – izrādes vadītājs. Jau pusi gadsimta Liepājas teātrī par izrāžu vadītāju strādā Rita Krodere.
Pēdējos gados pāri Latvijai gāžas kārtējais optimizācijas vilnis, kur vienu piegrieztni mēģina pielaikot bez izņēmuma visām skolām. Rādītājos var vainot laikmeta līkločus, politiķus, demogrāfiju un ko tik vēl ne. Skolu skaits ir bijis mainīgs visos laikos, kur katras eksistenci vienmēr ir noturējuši trīs vaļi – pieejamība, kvalitāte un izmaksas. Tā par savu likteni ir neziņā pēc padomju arhitektoniskā modeļa būvētā Baltinavas vidusskola un vecajā kungu muižā ierīkotā mūzikas un mākslas skola.
DI jeb, projektu valodā runājot, – deinstitucionalizāzija. Pērn rudenī Latvijā noslēdzās astoņus gadus ilgušais Eiropas Savienības līdzfinansētas pasākums, kura būtību varētu skaidrot kā palīdzību pāriet uz dzīvi sabiedrībā vai atgriezties tajā cilvēkiem, kuriem spējas sevi aprūpēt ir ierobežotas. Uz projektu pieteicās arī Limbažu pašvaldība un tas vaiņagojās ar no jauna uzbūvētu grupu māju pašā pilsētas centrā. Bet skaistā māja ir tikai ārējā čaula, kas nu jāpiepilda.
Savu pirmo tamboradatu iecavniece Ginta Zaumane rokās paņēma jau četru gadu vecumā un vēl šobaltdien atceras to lielo raudāšanu, kad bērndārzā, cakojot rokdarbu, plastmasas adatiņa salūza. Kopš tiem laikiem, kā pati smej, tā dzīves cakošana arī aizgājusi. Saukt Gintu par rokdarbnieci būtu nepateikt neko. Reiz izmācījusies par darbmācības skolotāju, viņa ada, tamborē, izšuj, pērļo rotas, somiņas, piespraudes un vaiņagus, glezno un veido no māla – sākot ar traukiem un beidzot ar visdažādākajiem dekoriem.
Gunitai Mūrniecei-Krišānei paticis šūt, kopš viņa sevi atceras. Nav brīnums, ka reiz viņa piepildīja senlolotu sapni un Ludzā atvēra pati savu šūšanas darbnīcu. Kā jau katram zīmolam pieklājas, bija jāizdomā skanīgs, prātā paliekošs nosaukums. Izvēle krita uz veco labo beņķi, kurš viņai tika mantojumā no vecajām mājām un uz kura reiz bija tik ērta šūšana. Nu tas stāv salonā kā talismans.
Saulaines lauksaimniecības skola ir senāka nekā Latvijas valsts, un tā bija viena no priekšzīmīgākajām lauksaimniecības mācību iestādēm, kurā bez diploma agronomijā, zootehnikā, agroķīmijā, augu aizsardzībā un konservēšanas tehnoloģijās varēja tikt arī pie traktorista un kombainiera aroda, kļūt par mākslīgās apaugļošanas vai mehāniskās slaukšanas speciālistu, vai pat par sporta tiesnesi. No Saulaines bija nākuši daudzi slavenie kolhozu priekšsēdētāji toreiz un daudzi atzīti lauksaimnieki šodien. Bet šodiena nav nogājusi garām arī Saulainei.
Savus "pirmos soļus" medicīnā Māra Meldere atceras ar žāvēšanai uz apkures radiatoriem saliktām mīkstajām rotaļlietām. Tās tur glāba māte, jo visas bija sašpricētas slapjas dakterējot. Reizumis būt par pacientu ļāvās pierunāties arī brālis, bet tētis parasti stāstīja, kā klājies darbā, strādājot ātrajā palīdzībā. Mediķa profesija līdz ar to bija loģisks iznākums, bet tikai pēc diploma saņemšanas Māra saprata, ka mediķu darbs Latvijā netiek novērtēts pienācīgi. Tam sekoja deviņus gadus ilgs mediķa darbs Vācijā, līdz nāca atziņa, ka dzimtene tomēr ir dzimtene. Tagad Māra kopā ar vīru savām rokām ir atjaunojuši reiz novārtā aizlaistu namiņu Talsos, kur nu ir viņas ģimenes ārsta prakse.
Taiga Ludborža īsti neatceras, vai pirmais, ko viņa savā mūžā spēra, bija parastais vai dejas solis. Katrā ziņā – piedzimstot kājas noteikti bijušas kādā no dejas pozīcijām. Kopdejots ir jau no trīs gadu vecuma, bet nieka 16 gadu vecumā viņa sāka vadīt savu pirmo deju kolektīvu. Ja kopā saliktu laiku, kas aizgājis mēģinājumos, koncertos, skatēs, konkursos, festivālos, lielajos dziesmu un deju svētkos vai radot jaunas dejas, tad varētu teikt, ka dzīve līdz šim griezusies vienā vienīgā dejā.
Visi vēji, kādi vien pāri Latvijas zemei pūtuši, nav gājuši garām arī Aizputei. Padomju Latvijas industrializācijas laikā mazā Aizpute kļuva par lielāko specializēto atslēgu ražotāju Padomju Savienībā. Tolaik 1000 strādājošo trijās maiņās saražoja ap 55 tūkstošiem slēdzeņu diennaktī. Viss mainījās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad uzņēmumam draudēja tāds pats liktenis kā simtiem vissavienības pakļautības uzņēmumu citviet Latvijā. Aizputē izturēja – spītējot vējiem, mums joprojām turas savas "Kurzemes atslēgas".
Tas bija Līksnas priesteris, kurš Sintijai Gipterei trīspadsmit gados teica – ja jau viņa tik labi dzied, tad varēs spēlēt arī baznīcas ērģeles. Neko darīt – tēvs kredītā nopirka sintezatoru, bet viņa internetā sāka mācīties pirmos akordus Svētajai Misei. Tas bija laiks, kad Sintija ar savu Latvijas nākotnes redzējumu tika iebalsota arī jauniešu Saeimā. Brīvprātīgās darbs, diplomētas pedagoģes pieredze, dziedāšanas konkursi – tas viss bija, kā pati smej, jaunībā. Šobrīd jaunajai sievietei un dvīņu mammai ir uzticēta Līksnas kultūras dzīves vadība, kur līdzās ērģeļu spēlēšanai un baznīcas kora vadībai viņai jāpārrauga seši amatieru kolektīvi un jārūpējas, lai Līksnā līksmība nekad nebeigtos.
Viņu pamatoti var saukt par savas paaudzes vienu no labākajiem Latvijas fotogrāfiem, kurš ar kameras aci ir fiksējis laiku un cilvēkus tajā, sākot no prastiem bezpajumtniekiem līdz Valsts prezidentiem. Nu jau būs pārdesmit gadu, kā Andris Krieviņš fotografēšanu smalkiem žurnāliem nomainījis pret dzīvi laukos Zvārtavas pusē, pašā Igaunijas pierobežā. Tur viņš audzē zirgus, aitas un ragulopus, atjauno dabiskās pļavas, bet kopā ar dēlu iekārto keramikas darbnīcu, jo ceplis jau ir gatavs. Dzīve pierobežā ļauj Andrim uz daudzām lietām mūsu valstī paskatīties, kā saka, no malas.
Tas bija 2017. gadā, kad Aivars Žurila – dzimis audzis pilsētnieks – pārcēlās uz laukiem un prātoja, ko nu tur varētu pasākt viens programmētājs. Izvēle krita uz koku, kur cilvēkam bez iepriekšējas pieredzes un aroda iemaņām talkā nāca interneta dzīļu resursi, jo visu nācās apgūt pašmācības ceļā. Tā tapa pirmie grebumi, griezumi, sienas pulksteņi, dažādi suvenīri un dzimtas koki – viss kokā. Nu jau Aivars koku ir sapratis tik tālu, ka pērn saņēma "Gada amatnieka" titulu. Un vēl viņam ir skaidrs, ka arī no dēla Artūra dienās varētu iznākt lietaskoks.
Ziemeļvidzemē ir kāda ēka, kas savu darbību nav pārtraukusi teju pusotra gadsimta garumā, neskatoties uz varu maiņām un kariem, jeb no tiem laikiem, kad to uzcēla barons Grote. Tas ir Naukšēnu brūzis. Savulaik tur ražotais porteris tika pieprasīts pat cara galmā, vēlāk, neatkarības gados, bez iesala, augļūdeņiem un zeltera tur ražoja Latvijā gardāko alu, bet padomju laikā Naukšēni kļuva slaveni ar savu "Valmieras minerālūdeni".
Pēdējo 20 gadu laikā Latvijā slēgtas ap četri simti skolu. Sākumā optimizāciju un pēc tam slēgšanu piedzīvoja arī vairāk nekā pusotru simtu gadu senā Glūdas skola Zemgalē. Vietējai pašvaldībai pati ēka vairs nerentējās, un tā tika nodota izsolē, kur lepno celtni, tikai viņam pašam zināmu jūtu vadīts, iegādājās kāds vietējais zemnieks – Vācijas pilsonis. Pirms gadiem pieciem viņš vecajā skoliņā ļāva atsākt mājmācību, bet šogad tur durvis vēra privātskola, kas mūsu laikmetā nav pats par sevi saprotams fakts. Pagaidām Glūdas privātskolas direktore Egita Matulēna nākotnē raugās ar cerību, jo iesāktais uz priekšu rit gludi.
Valmieras puika Jānis Šļaukstiņš droši vien tā arī būtu palicis diplomēts ķīmiķis, ja vien nebūtu Bauņu onkuļa. Tēvoča zemnieku saimniecībā tika pavadīta katra skolas vasara, palīdzot lauku darbos un pelnot našķiem. Pagāja kāds laiks, līdz tika saprasts, ka viņa īstā ķīmija ir nevis starp formulām, kolbām un mēģenēm, bet gan lauku burvībā. Tā Jānis sasparojās uz savu pirmo pārstrādes uzņēmumu, bet pirms gada viņš pārņēma arī tēvoča septiņus simtus hektārus zemes un simtiem liellopu.
Liktenim labpaticis, ka nu jau kā dažus gadus Ingūna Rauda atgriezusies savu senču īpašumā Mērdzenes pagastā Ludzas pusē. Tur bez vecvectēva celtajām mājām un saimniecības ēkām viņu sagaidīja arī melnā pirts. Tagad nu viņa ir pirtniece, kurai pirts nav tikai ēka, bet dzīva un jūtoša svētnīca, spēka vieta, kurp ļaudis dodas cerībā tikt galā ar savām likstām vai vienkārši – atgrieztos pie sevis.
Līdz savai izdienas pensijai krāslavietis Māris Skudra nostrādāja kriminālpolicijā. Kā zināms, Valsts policijā maizes rieciens nav no tiem biezākajiem, un, ja vēl sieva Dina ir pedagoģe, tad gribi negribi jādomā, kā dzīvot un izdzīvot tālāk. Viena lieta, kas palika vēl no policijas laikiem, bija svaru cilāšanas sports, bet, pārcilājot nākotnes perspektīvas, Māris atcerējās, ka reiz uz meitas izlaidumu viņš cienastam bija žāvējis gaļu. Lai gan pirmo reizi bija labāk neatcerēties, viņš izdomāja pamēģināt vēl – turpat savas mājas pagalmā pašā Krāslavas centrā. Kopš tiem laikiem bijušais kriminālpolicists un bijusī skolotāja ar saviem mājas izstrādājumiem ir labi atpazīstami tirdziņu dalībnieki visā plašajā Latgalē.
Cilvēki Evitai Zarembai-Krīgerei nereti jautā: "Evita, kā tu visu paspēj?" Uz to viņa atbild: "Man ir tikpat daudz laika, cik jums." Taču ir būtiski prast šo laiku pareizi ieguldīt, tāpēc Evitas sirdslietu un vaļasprieku saraksts ir tik garš, ka grūti uzskaitīt. Viena no nodarbēm ir leļļu kolekcionēšana, kas vienā stundā ļauj apceļot vai visu pasauli.
"Nekas mums no gaisa nav kritis – viss pašu sastrādāts un nopelnīts," par darbošanos savā saimniecībā Stalbes pusē Latvijas Televīzijas raidījumam "Province" sacīja Kristers. Savukārt ceļš uz mūziku bijis itin neparasts – bērnībā tā riebusies, bet vēlāk viņš sapratis, ka nepatikas cēlonis ir viņa iedzimtā absolūtā dzirde, kas neļauj samierināties un baudīt neprecīzu un nekvalitatīvu skaņu.
Uz jautājumu, ko dvīņu brāļi Lielbārži iemācījās ātrāk – staigāt kājām vai braukt ar motociklu, tēvs Kaspars bez vilcināšanās atbild, ka abi šie procesi notika teju vai vienlaicīgi, jo, tik tikko izkāpuši no šūpuļa, Daniels un Bruno sēdās kvadracikla mugurā. Bet laikā, kad viņu vienaudži vēl spēlējās pa smilšu kastēm, abi brāļi jau sāka braukt smilšu sacīkšu trasē ar savu pirmo krosa motociklu ar blakusvāģi. Un tas nekas, ka viņi vēl nav ieguvuši motocikla vadītāja apliecību, jo to iegūt liedz likums, tas nekas, ka sacīkšu trasē jāspēkojas ar lieliem un titulētiem onkuļiem, – liezērieši Daniels un Bruno Lielbārži pagājušajā gadā savos 16 kļuva par jaunākajiem Latvijas čempioniem motokrosā blakusvāģu klasē.
Pieniņi ir īpaša vieta. Pēc kara, 1948. gadā, kad Preiļu apkārtnes zemnieki tika dzīti reģistrēties kolhozos, turienes ļaudis jaunuzceltajā baznīcā reģistrējās draudzē, kas jo kupla ir vēl šobaltdien. Draudzē ikdienā kalpo Andris Gribuška – diplomēts inženieris, kuram bez intereses par ģeogrāfiju, vēsturi, sportu un rakstīšanu ir vēl viena aizraušanās – elektronika. To zinādams, Pieniņu prāvests lūdza Andrim paša rokām uzbūvēt ko nebijušu – digitālās ērģeles jaunuzceltajam Dieva žēlsirdības Romas katoļu draudzes dievnamam Daugavpilī. Tā jaunā baznīca tika pie savas dvēseles – ērģelēm ar trīsdesmit sešiem reģistriem.
Pie tā, ka Igors Ginters kļuva par pavāru, esot vainojama viņa tante. Bērnībā Mazirbē viņa bieži radiem gribējusi cept kūkas, bet iznākušas tikai omletes. Tad nu pusauga Igors mēģinājis to darīt pats, un ar iesācēja veiksmi tas arī iznācis gana gardi. Tā nu pavāra amats tika izvēlēts par profesiju. Kopš tiem laikiem ir strādāts sabiedriskajā ēdināšanā jeb, kā saka,"obščepitā", iets par koku uz kuģiem pasaules jūrās, bet tagad enkurs ir izmests dzimtajā Mazirbē, – viņš tur par savu pienākumu dzīvē atgriezt lībiskās garšas.