Dienā, kad ierodamies Matīšu pusē pie Jāņa, Vidzemes pusē valda pasakaina atvasara. Diemžēl laika prognozētāji baida ar drīzumā gaidāmajām pirmajām rudens lietusgāzēm, bet pļavās vēl nepļauts un nesarullēts aug atāls. Tad nu jārauj, cik var, lai pašvakajā ražas gadā ne kripatas zālāju neatstātu uz lauka. Laiks negaida, un tā kā vienu darbinieku piemeklējušas veselības likstas, tad saimniekam neatliek nekas cits, kā sēsties pašam pie traktora stūres un kraut ārā svaigi sapresētos skābsiena ruļļus. Padsmit minūtēs krava izkrāmēta, tad mums ir pusstunda īsai sarunai, fermas vai ražotnes izrādīšanai. Kad atkal jau pagalmā ielīgo nākamā rulonu porcija, Jānim jāsēžas pie ruļļiem, un sākas viss no gala.
Zemes ķīmija
Jānis ir dzimis un audzis Valmierā, bet visas vasaras pavadījis Matīšos, taču nevis dīki notriecot dienas un gaidot atpestīšanu caur pirmo skolas dienu, bet piestrādājot krusttēva saimniecībā. Sākumā kā jau pamatskolniekam viņam uzticēti dažādi palīgdarbiņi – piekrāsot, aiznest, papļaut zāli. Viena lieta gan uzreiz tikusi izrunāta – par strādāšanu tiks arī maksāts, un tā tas darba tikums jau skolas laikā ticis apgūts: "Lai varētu kaut kādu kabatas naudu nopelnīt, jo kā jau pusaudzim kārojās visādas lietas – riteņus un visu ko citu – nu tad man teica: ja tu to visu gribi, tad ej un strādā!"
Pavisam nopietni gaļas pārstrādes lietā Jāni esot ievilcis... tas pats krusttēvs, kura iesākto pārstrādes uzņēmumu krustdēls pārņēma un attīstīja jau pēc sava prāta. Vaicājām Jānim, vai tad tiešām jau kopš bērna kājas sapņojis kļūt par gaļas rūpnieku, uz ko viņš sirsnīgi apsmejas: "Tā nu gan gluži nebūs. Man vairāk bija doma par kaut kādām zinātnēm iesēdusies, arī studēju es ķīmijas fakultātē."
Bet izrādījās, ka dzīve visu izmainīs pašā saknē, un Jānim izveidosies pavisam cita ķīmija – īpašas attiecības ar zemi jeb zemes ķīmija.
Dzīves garša
Ķeroties pie darbošanās gaļas cehā, Jānim atkal talkā nācis krusttēvs, šoreiz iepazīstinot ar nozares vecmeistaru, kurš tad arī ielicis gruntīgus pamatus šajā arodā – apmācīja gan kā atkaulot gaļu, gan kā uzražot desu. "Un kas ir svarīgi, ka viņš iemācīja to nevis akadēmiski, bet tiešām praksē – darot," uzsver Jānis, "bet galvenais, ko viņš iemācīja – kā atvērt to produkta garšu, kas veido garšu, ka nav tik ļoti jāieciklējas uz liesajiem gabaliem, ka patiesībā garšu veido tauki un olbaltumvielas."
Diemžēl mūsdienu pārtikas tehnoloģija bieži vien esot domāta tam, lai pārdotu gaisu un ūdeni – kaut ko mazāk vērtīgu par iespējami augstāku cenu. Veikalu plauktos piedāvātās masu produkcijas sastāvā nereti ir lietas, kam, pēc Jāņa domām, desā vispār nebūtu jābūt, bet kuras liek, lai aizpildītu masu un tiktu vaļā no nevajadzīgajiem ražošanas blakusproduktiem. Vaicājam, ko tad vispār mūsdienās jaunu var šajā jomā izgudrot? Jānim atbilde nav ilgi jāmeklē: "Tas, ko varam izdomāt šodien, var taču ražot desas no gaļas. Ko mēs arī darām."
Gleznot ar gaļu
Viegli, itin kā rotaļājoties, uz metāla galda tiek uzmests liellopa pleca gabals, plānum plānie naži ātri pārskrien tērauda asinātājiem, pāris droši, precīzi griezieni un gaļa pati no sevis sadalās steikā, filejā, ribiņās, krūtiņā, gulašiņā... Lai man piedod veģetārieši, bet šo skatu varētu vērot bezgalīgi kā skaistu, elegantu performanci. "Neticēsiet, bet jo ilgāk strādā, jo biežāk sev jāatgādina par drošību un obligātajiem darba atribūtiem – bruņu kreklu, priekšautu, cimdu," atklāj miesnieks Kaspars Šteinkopfs. Naži esot neticami asi, jo lai varētu ātri un profesionāli strādāt, viņš tos tiešām trin ik pēc sekundēm nevis minūtēm.
Kaspars nav vietējais, braukājot šurp uz darbu no Ogres. Savulaik ar saimnieku Jāni esot atraduši kopīgu valodu, Vidzemes pusē esot pavisam čābīgi ar miesniekiem, tad nu Kaspars mēro pagaro ceļu jau vairākas reizes nedēļā. "Tā nu ir sanācis, ka es esmu viens no jaunākajiem skolotajiem Latvijas miesniekiem," stāsta Kaspars, turpinot griezt, filēt, atkaulot, dalīt... Viņam diplomā esot rakstīts – gaļas izgriezējs/desu meistars, bet ap 2000. gadu viņa skola tika likvidēta un līdz ar to faktiski Latvijā tika likvidēta arī šī profesija. Protams, pastāvot šādi tādi kursi kādos cehos, kaut ko nedaudz māca pavāriem, bet bieži vien tas esot tikai ļoti šauri specifiski vienai-divām gaļas sadalīšanas darbībām. Tas, kas Kasparam patīkot šeit, pie Jāņa strādājot, ka te ir vienam pašam jātiek galā ar visu liellopa kautķermeni. "Tas nav lielā fabrikā pie konveijera stāvēt un visu dienu atkaulot lāpstiņu, te es vārda tiešā nozīmē gleznoju ar gaļu."
Lauku saimnieks
Pirms gada Jānim nācies pieņemt ļoti izšķirošu un grūtu lēmumu. Krusttēvs izlēmis doties pelnītā atpūtā un piedāvājis Jānim: "Redz, kur ir saimniecība, ņem un strādā, ja gribi. Ja nē – tirgošu nost."
Kā tas būs – saimniecībā, kurā ir strādāts no 13 gadu vecuma nu jau gandrīz divus gadu desmitus, tagad saimniekos kāds svešs?
Viss iestrādātais varētu aiziet kādam labākajā gadījumā latvietim, ne pārāk veiksmīgā – kādam ārzemniekam, kurš varētu bezkaislīgi iesēt kaut kādus rapšus un miglot visu pēc kārtas? Jāņa un krusttēva saimniekošana jau 15 gadus ir bioloģiska, tāpēc lai iekoptās vērtības nezaudētu un iesākto turpinātu, tika pieņemts lēmums pārņemt arī lauksaimniecības daļu. Tā nu zemes pleķītis palielinājās par nieka septiņiem simtiem hektāru zemes, savukārt mājdzīvniekiem pieplusojās septiņi simti ragulopu.
Dzīves skolots stratēģis
Jānim ir diezgan pilna sirds, domājot par apkārt notiekošajiem procesiem, kurus viņš var tikai vērot, ne nopietni ietekmēt. Pagājušo ziemu pēc elektrības rēķinu saņemšanas rokas uz mirkli esot pavisam nolaidušās – visa ražošanas taču tiek balstīta tikai uz elektrību, savukārt šogad grūtības sagādā augošie banku procenti.
Taču padoties te neviens netaisās. Galvenais esot visu dzīvē darīt ar iespējami augstāku pievienoto vērtību. "Sāp sirds par mazajiem teliņiem, kas aizceļo no Latvijas projām, un tad mēs jau iepērkam no ārzemēm kaut kādu lētāku produkciju," pārdomātajā dalās Jānis, "mēs ražojam teliņus – es to saucu par tādu apaļkoku līmeni. Liemeņu eksports tad jau būtu vismaz brusas. Bet mēs neražojam krēslus vai galdus. Ir jādomā, kā to pievienoto vērtību ražot un eksportēt, bet tas jau visu laiku ir Latvijas bēdīgais stāsts, jo valsts joprojām ir ļoti neieinteresēta eksporta atbalstā un veicināšanā."
Vaicājam, kurā skolā māca tādu stratēģisku domāšanu. Jānis atsmej, ka laikam jau dzīves skolā. Viņš cenšoties mācīties no katra sastaptā cilvēka savā ceļā.
Un vēl ievērojot krusttēva reiz doto vērtīgo padomu, ka vajag reizēm paiet malā un vērot, kā strādā tavs uzņēmums, jo tikai malā stāvot var padomāt un ievērot, kur kas neiet vai ir uzlabojams.
Jānim ir lērums ideju – kā vēl varētu paplašināt darāmo un ražojamo lietu klāstu, nekāpjot ārpus esošajām nozarēm. Ir domāts par komposta ražošanu no kūtsmēsliem un piedāvāšanu dārzkopjiem, kas domā zaļi. Tāpat joprojām neizmantots resurss ir liellopu ādas – kas zina, varbūt esot jāmeklē kāds itāļu ādas dizaineris un jāmetas uz vienu roku.
Reizēm, uzdodot loģisko jautājumu par pēctecību, nākas justies neērti, kad saimnieki samulst vai pat saskumst, jo skaidri apzinās, ka nākamās paaudzes viņa lolotajā un koptajā lietā nav. Par laimi, Jāņa sētā viss ir citādi – mazu pirkstiņu atstātie zīmējumi uz noputējušā darba auto sāniem liecina, ka te neaug nekādi baltrocīši. To pats saimnieks arī apliecina, ka vecākais bērndārznieks jau cenšoties būt pagalam patstāvīgs un jau provē stumt tēvu šādos tādos darbos pie malas – tā teikt, es pats varu.
Pie Jāņa Šļaukstiņa Matīšu pusē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis, Kārlis Kokle un Lauris Dundurs, gaismotājs Juris Lasinskis.
