Līksnā LTV ieradās laikus, jo vēl pirms dievkalpojuma un labdarības koncerta vēlējās pārķert pasākuma un idejas bīdītāju Sintiju. Kā izrādījās, tas bija ļoti pareizs risinājums, jo vēlāk viņa pilnā mērā apstiprināja iepriekš vietējā presē lasīto, ka Sintijai piemīt spēja teleportēties jeb atrasties dažādās vietās un darīt dažādus darbus vienlaicīgi. Vadīt baznīcas kori, spēlēt muzikālo pavadījumu, sagaidīt un apčubināt koncerta māksliniekus, saslēgt mikrofonus un piekoriģēt skaņu, pasniegt ziedus un uzrunāt klausītājus – un tas viss faktiski vienlaicīgi.
Bet laikam jau visu var izdarīt, ja ir liels un cēls mērķis, uz ko iet. Un Sintijai ar domubiedriem tāds ir – izcilo Līksnas dievnama ērģeļu restaurācija. Līksnas baznīcā ērģeļu mūzika ir skanējusi jau kopš 1931. gada, kad baznīcā uzstādītas poļu meistara Vaclava Bernacka būvētās ērģeles. Lai atjaunotu sākotnējo ērģeļu skanējumu, tās ar ērģelnieka Kazimira Paukštes atbalstu restaurētas un savu atdzimšanu piedzīvojušas 2009. gadā.
Diemžēl, tā kā Līksnas dievnams nav apkurināms, tad ērģeles ir savārgušas un jau labu laiku vairs netiek spēlētas. Temperatūras svārstības un mitrums ir smalkajam instrumentam ļoti kaitīgs.
Taču Sintija nebūtu viņa, ja nolaistu rokas klēpī un padotos tik prozaiskai lietai kā naudas trūkums. Protams, ne. Jau iepriekš veiksmīgi bija izdevusies viņas izlolota ziedojumu vākšanas akcija, lai Līksnas baznīcā iekārtotu bērnu stūrīti, kur mazuļiem pavadīt laiku, kamēr vecāki turpat līdzās pilnvērtīgi var piedalīties dievkalpojumā.
Tā radās ideja par labdarības koncertu, kur savāktos ziedojumus varētu novirzīt ērģeļu restaurācijai. Atlika tāds sīkums, kā izdomāt, kurus māksliniekus šai cēlajai misijai uzrunāt.
Brīva diena labdarībai
Patiesības labad jāteic, ka zinājām tikai par labdarības koncerta ideju, bet neko tuvāk. Un varat iedomāties, cik liels bija mūsu pārsteigums ieraugot, ka, dievkalpojumam tuvojoties izskaņai, Sintija saņem telefona zvanu un dodas sagaidīt Guntaru Raču un Edvardu Strazdiņu.
Protams, vēlāk vaicājām mūziķiem, kā var Guntaru Raču dabūt uz koncertu Līksnas baznīcā. Viņš atsmēja, ka vajagot aiziet uz LTV "Rīta panorāmu" ar jaunu dziesmu un apsolīt, ka droši var aicināt arī labdarības koncertos – ja vien būs brīva diena, viņi labprāt piedalīsies. Nebija ilgi jāgaida, jo jau pēc pāris dienām zvanīja Sintija, un kalendārā brīva diena bija.
Pēc koncerta Guntars Račs atzina, ka muzicēšana dievnamos uzliek zināmus pienākumus un nākas pārdomāt repertuāru. Tā arī Līksnas koncertam viņi iesākumā izvēlējušies apcerīgākas un liriskākas kompozīcijas, domājot par senas Latgales baznīcas draudzes ļaudīm.
Taču maz pamazām publika neticami atvērās, sāka dzīvot līdzi mūzikai un aizvien aktīvāk ar aplausiem atbalstīja mūziķus un iedrošināja viņus koncerta gaitā pamainīt programmu, noslēgumā iekļaujot dažus plaši pazīstamus Guntara Rača hitus.
Izskanot pēdējai dziesmai, publika piecēlās kājās un notika tas, ko es joprojām atceros ar vieglu smaidu – Guntars Račs, sirsnīgi pateicoties par lielo atbalstu, pieteica vēl vienu bonusa hitu "Diena". Pilnīgi pilna dižā Līksnas baznīca stāv kājās, skaļi aplaudē un dzied līdzi "lai nāk, lai nāk, lai nāk smaga diena, mēs dzīvosim to stundu pa stundai…"
Meitene ar ģeļiškām
Pēc koncerta draudzes mājā LTV sastapa Sintijas Gipteres bijušo ķīmijas skolotāju, kas smejoties atcerējās, ka skolas laikā Sintija, saprotams, ne par kapeiku nav bijusi mierīgāka, visur vēlējusies piedalīties un darboties: "Viņa tik ar slaidu žestu atmeta savus blondos, garos matus, noteica – man ir ģeļiškas – un prom bija."
Lieki piebilst, ka nekas nav mainījies – Sintija ne tikai vada kultūras dzīvi visā Līksnas novadā, bet pati dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā, dzied vokālajā ansamblī "Elēģija" un ir klāt katra amatieru kolektīva katrā mēģinājumā, lai kā vadītāja motivētu, atbalstītu, palīdzētu un turētu roku uz pulsa.
Tā vien šķiet, ka Sintijā ieslēpies mūžīgais dzinējs, kas izpaužas neticamā pozitīvismā, dzīvespriekā, radošumā un darbotiesgribā. "Ir jau reizes, kad sašļūku un noraudos," atzīst viņa, "bet tas ir tikai mājās, savējo vidū – tu stāvi, birst asaras un viss. Bet tad tu saņemies, restartējies un dodies uz priekšu."
Līksna ir Sintijai ļoti īpaša vieta, kurā viņa jūtas vislabāk pasaulē: "Ja cilvēks dzīvo savā dzimtajā vietā, viņš krīt un ceļas par to, un dara visu, lai dzīvot šeit būtu labāk nekā vakardien."
Līksnā pie Sintijas Gipteres viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
