Iecava mūs sagaida ar kārtīgu ziemas spelgoni, tāpēc Gintas aicinājums uz smalkas itāļu cigoriņu kafijas krūzi un pašdarinātajiem veselīgajiem našķiem ir tieši laikā. Krūzes ir milzīgas, robustas un drusku jestras, kā vēlāk sapratīsim – tieši Gintas raksturā; našķi ir pasakaini gardi, un sarunas nesteidzīgi omulīgas. "Tas ir mans Cukuriņš, kurš ir klāt visur un piedalās itin visā," Ginta nosmej, iepazīstinot mūs ar hiperaktīvo un draudzīgo foksterjeru, kurš tā vien lūko kā ierāpties kādam klēpī vai vismaz tikt pie čubināšanas, "kopš vairs nelietoju cukuru savos našķos, tad man mājās ir Cukuriņš."
Tā, lūk, cik vienkārši var tikt pie viena smeķīga vārda. Bet mūs ieinteresē kas cits – kā? Mums cienastā liktie našķi ir vispār bez cukura? Izrādās, ka jā – Ginta ir iemanījusies gatavot brīnišķīgus saldumus no datelēm, kokosriekstu skaidiņām, maltiem žāvētiem āboliem, svaigi saldētām ogām un šokolādes. Tiešām, pasakaini gardi! Ar piespiešanos jāceļas un jāiet cakot dzīvi.
Dzīves cakotāja
Turpat viesistabas stūrī jau sagatavots nostiepts īpašs audums, uz kura top elegantas rotas. Cukuriņš kādu mirkli intensīvi vēlas piedalīties tapināšanas un filmēšanas procesā, bet nogurst saņemt nemitīgus noraidījumus un ar klusu nopūtu apmetas man līdzās uz dīvāna – drošības pēc tomēr saimniecei tuvumā – ja nu nokrīt tomēr kāda diega spolīte vai jāpadzenā kāda aizmukusi pērlīte...
Ginta patiešām cakojot kopš pavisam agras bērnības, kopš sevi atceras. "Es patiešām skaidri atminos iešanu uz bērnudārzu ar omes dotu tamboradatu rokās un kārtīgu dzijas kamolu padusē," viņa gremdējas atmiņās. Jau minētā epizode ar bērnudārzā salūzušo tamboradatu patiešām esot izvērtusies veselā asaru dienā tikai viena iemesla dēļ – Ginta visu to dienu nav varējusi... tamborēt. Un vēl viena spilgta bērnības epizode ir saruna ar omīti, kura mudinājusi mazliet piebremzēt ar tiem rokdarbiem, citādi būšot nesmuki pirksti. "Vēlāk, kad omīte jau bija pavisam veca, es sapratu, ko viņa īsti domāja ar tiem nesmukajiem pirkstiem," stāsta Ginta, "jā, viņai tie bija sastrādāti, bet stipri un ļoti skaisti."
Pērlīte pie pērlītes, un lēnām uz smalkā pamatauduma veidojas pasakains rotājums, pavisam ne kā no šodienas laikmeta. Ginta stāsta, ka pazīst dāmas, kas ikdienā dodas uz darbu samērā lietišķā apģērbā, smalkos rotājumus daļēji apslēpjot zem žaketes, bet vakarā, virsdrēbes novelkot, ir gatavs elegants vakartērps kādam svinīgākam izgājienam. Pateicoties kādai paziņai, kas pārcēlusies uz dzīvi Francijā, Gintai ir izdevies atrast savu pastāvīgu un drošu noieta nišu – viņa cako piespraudes, matu rotas un citus aksesuārus, sūta prom klientēm uz Franciju un, kā pati saka, tad jau var atļauties nodarboties arī ar citiem rokdarbiem.
Tad, kad kāds brīdis ir pavadīts, smalkās pērlītes pārvēršot elegantās rotās, vaiņagos un somiņās, ir laiks brutālākiem māla darbiem un otrādi – tikko esi darbojies māla visatļautībā, haosā un brīvībā, tā atkal kārojas pērlīšu simetrijas, sakārtotības un smalkuma. Gintas māla darbi ir ne ar ko nesajaucami savā ironiskumā, raksturā un mākā izraisīt skatītājā smaidu. Kurmja kungs, varžu pāris, elegantais pāvs – it kā nekā īpaša, bet nesmaidīt nevar. Gintas mālošanā esot iedzīvojies vārds "vipendrons", jo bez tiem neviens darbs neesot izsprucis – viņai ir vesels arsenāls pavisam ne keramiķu darbarīku, bet dažādu bumbiņu, ķemmīšu, dakšiņu, mežģīņu atgriezumu, knibucīšu, ar kuriem mālu atdzīvināt, iekustināt, ievibrēt un likt smaidīt. Vislabākais esot, ka māls nav Gintas pamatnodarbe, kas atļauj būt mazliet nesteidzīgai, drudžaini neražojošai, un tapināt traukus lēni, izgaršojot un izbaudot radīšanas procesu. Un, kad tu esi līdz acīm nojaucies ar mālu, tad atkal ir laiks atgriezties pie smalkajām mākslām.
Iznest mākslu ļaudīs
Ginta nav klasiska mājās sēdētāja cakotāja, jo nemitīgi iesaistās dažādos projektos – arī tautastērpu darināšanas lietā, kas vainagojās ar krāšņas grāmatas par tautastērpiem un izstādes atklāšanu. Viņa ir līdzdibinātāja biedrībā "RaDam". Tur līdzcilvēki tiek rosināti gleznot, apgūt jaunas prasmes, piedalīties dažādās meistarklasēs un vienkārši, iespējams, atklāt sevī dusošos talantus. Viens no kopīgi radītajiem objektiem ir katram Iecavas viesim pamanāmā gleznu taka gar Iecavas upi pilsētas parkā. Jo skaistums taču top, lai iepriecinātu ne tikai sevi, bet arī citus, un cakotu savu pilsētu un dzīvi skaistāku.
Citi "Provinces" stāsti
Pie Gintas Zaumanes Iecavā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
