Ādažu sākumskolas plašais gaitenis. Ir starpbrīdis, kādām klasītēm jau stundas beigušās, un bērni dodas mājup. Citi skolotāju pavadībā, jautri čalodami, dodas ēdnīcas virzienā. Bet paliela bērnu grupiņa mēģinājuma tērpos un deju čībiņās drūzmējas pie aktu zāles durvīm. Bērni kā jau bērni – skan smiekli, sačukstēšanās, drusku pagrūstās, paskraida un paķēmojas. Tad atveras zāles durvis un iestājas kārtība.
"Mākslinieki, stājamies vietiņās, lūdzu!" Taigas balss ir skaļa, pārliecinoša un bezierunu izpildi paģēroša.
Taču visu bargumu mirklī kliedē it kā pa jokam, tomēr ļoti nopietni domātā uzruna – mākslinieki. Jo tieši tā Taiga uztver, domā un izturas pret saviem dejotājiem – jauniem, veciem, iesācējiem, profiņiem, ritma jaucējiem un zvaigznēm.
"Katrs dejotājs ir ļoti ļoti jāmīl, tikai tad mums kopā kaut kas var izdoties," nosaka Taiga, un mēģinājums var sākties. Rociņas sānos, pirkstiņi kopā, kāju purngaliņi nostiepti, celītis šaujas augšā...
Tikko kāds deju elements tiek izpildīts, tā visi bērni tiek apsēdināti aplītī, vidū izsaukti divi-trīs dejotāji, kam tieši šī konkrētā lieta padodas vislabāk, un norisinās paraugdemonstrējums ar obligātiem aplausiem improvizētās meistarklases noslēgumā. Lieki piebilst, cik lepni ir izceltie dejotāji un kā cenšas pārējie, lai nākamreiz nebūtu jāpaliek sēdēt aplītī, bet varētu pārējiem parādīt – skat, kā man sanāk! Taigu šī dabiski veidojusies un ļoti motivējošā sāncensība vienkārši sajūsmina, jo deju latiņa pati no sevis bīdās augstāk un augstāk. Un ja mazajiem dejotājiem vēl parādās savs viedoklis un viņi atļaujas kaut kam iebilst vai padiskutēt, tad vadītājas laime ir pilnīga – šie mākslinieki nepazudīs.
Nenovērtētības rūgtums
Arī Taiga ir viena no tiem amatierkolektīvu vadītājiem, kuru atalgojuma celšanai solītais papildu finansējums valstij neatradās. Dziesmu un deju svētku gadā tik ļoti pelnīts, sasolīts, gaidīts, bet neatradās. Rūgtums ir palicis, jo kā lai izdzīvo.
"Tu nevari ar 160 vai 240 eiro, ko saņem par kolektīva vadīšanu nosegt visus rēķinus," nopūšas Taiga, "un tad vēl tu saņem pārmetumus, ka tavs lauku kolektīvs nav nodejojis tik ģeniāli, kā to dara Rīgā.
Tev ir jāsitas par naudiņu tautas tērpiem, jācīnās par autobusu, lai līdz tai Rīgai vispār tiktu. Pašiem vadītājiem jāpērk deju apavi un mēģinājumu tērpi. Un tad valdība var atļauties tā vienkārši pateikt – mums nesanāca jums pielikt pie algas."
Lai! - cilvēks taču var strādāt arī trijos un četros darbos. Un, ja deja ir vajadzība un vēlēšanās, tad cilvēks gūst lietas, kuras tam neviens nevar atņemt.
Un vēl jau paliek atbildība savu dejotāju priekšā, kuri brauc uz mēģinājumiem desmitiem kilometru, tērē savu laiku, lai gatavotos koncertiem un deju svētkiem. Taiga uzskata, ka Latvijā tieši šobrīd dejai ir zelta laiki, jo deju ļoti mīl – un tam pierādījumi ir deju zāles, kad cilvēki nāk uz mēģinājumiem pēc darba vai mācībām, un pilnās skatītāju zāles koncertos. "Var jau būt, ka uz mums, pašdarbniekiem, nāk tāpēc, ka mēs esam krietni lētākā biļešu kategorijā, kā ārzemju vai pašmāju skatuves zvaigznes," nosmej Taiga, "bet domāju, ka nē. Latvietis mīl deju un māk to baudīt."
Bramaņi Īpašie
"Man vienmēr ir patikuši vīrieši formas tērpos," sev raksturīgajā tiešumā paziņo Taiga. Tāpēc viņa jau 1994. gadā dibināja un vēl aizvien vada savus ļoti īpašos "Bramaņus", kas sākotnēji tika izveidoti kā Nacionālās aizsardzības akadēmijas deju kolektīvs ar cēlo domu paralēli militāro priekšmetu apgūšanai rūpēties par kadetu kultūras līmeņa celšanu un virsnieka stājas attīstīšanu.
Tā kā pieteicās ļoti daudz puišu un tikai trīs meitenes, jau sākumā izlemts par militārpersonu un civilpersonu kopā dancošanu. Daudz gan šajos 30 gados nācies izēst sāls pudus, ar darvas karotēm aizkožot, jo katram deju kolektīvam ir mājas vieta jeb piederība, un neviens negrib piedzīvot mirkli, kad tu kļūsti nevajadzīgs. 2000. gadu sākumā, krīzes laikā, kad tika likvidēti visi Bruņoto spēku pašdarbības kolektīvi, "Bramaņus" savā paspārnē paņēma Rīgas domes Kultūras un sporta departaments, bet no 2011. gada līdz šodienai viņu oficiālā mājvieta ir VEF Kultūras pils.
Uz nākamo Taigas kolektīva mēģinājumu mums jāierodas pievakarē, kad dejotājiem darba un studiju dzīve ir rimusies. Izejot veselu filmēšanas procesa saskaņošanas loku, ierodamies Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas slēgtajā teritorijā, kur ar akadēmijas rektora laipnu atļauju ir atvēlēta skaistākā – Klinsona zāle. Taiga ir klāt jau pirmā un sagaida mūs ar sazvērniecisku smaidu: "Mēs te drusku pamēģināsim valsts svētku programmu."
Milzīgā zāle sāk pildīties ar dejotājiem un mūziķiem zemessardzes formās, dažam labam dejotājam apkārt tinās līdzpaņemtie mazuļi, kam deju zāles jezga izskatās ir ierasta lieta. Mūziķi sāk skaņot instrumentus, un pēc iepazīstināšanas ar Nacionālo bruņoto spēku galveno diriģentu, Zemessardzes orķestra priekšnieku un diriģentu, kapteini Andi Kareli, mēs sākam apjaust Taigas sarūpētā mēģinājuma vērienu – viņas vadītais Zemessardzes deju kolektīvs "Bramaņi" mēģinās ne vairāk ne mazāk kā Zemessardzes pūtēju orķestra pavadībā. Lūk, to mēs saucam par lietu kārtošanu!
Nenošautais ziņnesis
Tieši ar "Bramaņiem" saistās kāds diezgan skandalozs notikums 2013. gada nogalē, kad "Rīgas Dinamo" veidolā Latvijā pilnu krūti bija atdzimis lielais hokejs. Taigu ar viņas "Bramaņiem" uzaicināja uzstāties "Arēnā Rīga" kā spēles gara uzkurinātājmāksliniekus, pie kam spēlē par godu Latvijas neatkarības 95. gadadienai, kam visi mīļuprāt arī piekrituši.
Taigai tika dotas brīvas rokas un prāts izdomai, un viņa piedāvājusi divas versijas, bet dejojamo zīmējumu beigu beigās izvēlējušies rīkotāji. Spēle tiešraidē translēta arī krievzemē, jo Rīgas komanda spēlēja Krievijas hokeja līgā (KHL). Un tad sākās – fašistu simboli, svastika Rīgā uz ledus, kāškrusti... vārdu sakot, viss tradicionālais krievu propagandas arsenāls.
KHL pat uzlika mūsu hokeja klubam 1 miljonu rubļu lielu naudas sodu, taču vēlāk īpaši izveidotā izmeklēšanas komisija neko nosodāmu nav atklājusi,
līgas viceprezidentam Vladimiram Šalajevam zālamaniski viedi rezumējot izveidojušos viļņošanos sabiedrībā: "Ir tāds labs teiciens – "Ļaujiet man no Bībeles izvilkt vienu frāzi, un es pierādīšu, ka autoru jāpakar". Taigu nepakāra. Viņa tikai sev raksturīgi skaļi un dzidri nosmej, ka vienmēr esot drusku kārojusi būt atpazīstama, bet nu ne jau tik skandalozi populāra kā tobrīd un uzreiz.
Tomēr šī uzstāšanās ledus arēnā arīdzan bijusi viena unikāla pieredze, atminās Taiga: "Dejot ar naglu kurpēm uz ledus, pilnā arēnā. Par mums rūpējās kā par īstām zvaigznēm, tas neiedomājamais patriotisma gars un ovācijas pēc mūsu priekšnesuma, cilvēki cēlās kājās – mēs to visu patiesi izgaršojām." Un ja kāds nesaredz atšķirību starp etnogrāfiskiem un fašistiskiem simboliem, tad tas nu gan ir jautājums par katra paša intelektuālās neapgrūtinātības pakāpi.
Dejas trakums
Ar Taigu un "Bramaņiem" mēs pavisam nejauši iepazināmies pirms vairākiem gadiem, kad sena paziņa, tagad Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF) valdes priekšsēdētāja Elīna Egle-Ločmele mani uzrunāja veidot prezentācijas klipu DAIF stendam vienai no pasaules nopietnākajām militārās nozares izstādēm Londonā.
Jau no domas vien, ka līdzās stāvēs ASV, britu, Izraēlas stendi, kam ir milzu ražotnes ar vēl milzīgākām promo video veidošanas kompānijām... Abas sēdējām, dzērām kafiju un vienkārši mētājām idejas, jo skaidrs, ka mēs varam tikai pārsteigt ar ko absolūti negaidītu. Tobrīd soctīklos valdīja "Prūšu zemes" bums, tad nu es jau drusku izmisusi ieteicos – varbūt, ka arī mums jādejo šī karavīru deja, jo militāristu deju kopa "Bramaņi" mums ir, dejas ideja atbilst, un Latvijas aizsardzības industrijas spektru mēs varam vizualizēt grafiski. Elīna aizdomājās un teica – tajā kaut kas ir.
Tad jau sekoja iepazīšanās zvans kolektīva vadītājai Taigai, kura bez domāšanas teica JĀ, vienīgi precizējot laiku – kad jāfilmējas, jo tāds sīkums, ka tobrīd "Bramaņi" vēl bija tikai B grupas kolektīvs, kas "Prūšu zemi" nedejo, un viņai vajag vismaz 2 nedēļas laika, lai sasauktu cilvēkus no atvaļinājumiem un deju apgūtu.
Un 24 stundās mēs to izdarījām – dejojot uz Krievu drāmas teātra jumta, četros no rīta rasainā zālē, Rīgas Tehniskās universitātes Robota zālē, uz dzelzceļa perona, Ādažu militārajā bāzē un... uz braucoša lielgabarītu smagsvaru autotreilera!
Vēlāk jau pēc izstādes Elīna Egle stāstīja, ka reakcija no visu pieredzējušajiem un pārsteigt neiespējamajiem lielvalstu militāristiem Londonas izstādē pārsniegusi visas mūsu cerības – mūsu kopdarbs licis apstāties, skatīties un, galvenais, mazo Latviju pamanīt. Un varbūt arī neaizmirst.
Citi "Provinces" stāsti
Pie Taigas Ludboržas dažādās deju zālēs viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis
