Goda vārds – vairs jau nebiju cerējusi, ka piedzīvošu laikus, kad varēsim doties iemūžināt nevis svaigi izremontētu un slēgtu, bet svaigi izremontētu, slēgtu un atkal atjaunotu skolu. Nesen ar "Provinces" kolēģiem spriedām, ka vajadzētu savilkt tādu sava veida skumjo statistiku, cik pa šiem 27 raidījuma gadiem ir to skolu, kas dzīvas ir vairs tikai bijušo skolotāju, audzēkņu atmiņās un mūsu saglabātajos kadros. Un nav mums par laimi brāzušies pāri nedz kara vēji, nedz dabas kataklizmas, tikai sociālpolitiskas katastrofas reģionālo, izglītības un visādu citādu reformu izskatā. Tāpēc vēl jo vairāk iepriecina stāsts par skolu, kas ir atdzimusi.
Līklocis var būt arī aplis
Te nu ir nepieciešama neliela vēsturiska atkāpe. 2017. gadā Glūdas skola būtu varējusi atzīmēt 150. jubileju, kopš šajā apkaimē izveidota mācību iestāde, tomēr svinības izpalika, jo Jelgavas novada deputāti pieņēma lēmumu nepietiekamā skolēnu skaita dēļ to slēgt, pirms tam, saprotams, skolu renovējot, nomainot logus, siltinot jumtu un sakārtojot apkuri...
Tā gan nebija pirmā vētra, kas brāzās pāri šai skolai, jo jau 2009. gadā tā piedzīvoja pirmo reorganizāciju, kad skolā bija palikuši tikai pirmo sešu klašu audzēkņi un tā kļuva par Svētes pamatskolas filiāli. Kārtējais mazo lauku skoliņu bēdu stāsts, kāds jau padomāja... bet tad uz skatuves parādījās kāds vācietis. Viņa bērni gāja vietējā bērnudārzā, un, sentimentālu jūtu vadīts, viņš izlēma par 77 tūkstošiem eiro iegādāties slēgto skolu. Savukārt, kad pašreizējā skolas direktore Egita atnāca pie īpašnieka runāties par savu ideju un ieceru realizāciju, viņš atbildējis – labi, atbalstīšu jūs, kā vien varēšu, nāciet un darbojieties! Un šoruden Glūdas privātā pamatskola jau pilntiesīgi atkal atzīmēs savu pirmo Skolotāju dienu!
Puišu skola
Glūdas skola sagaida mūs ar koku zaļumā grimstošu majestātiskumu un... klusumu. Pirmā doma – esam kaut ko saputrojuši un skolēni aizdevušies kādā rudens ekskursijā. Bet nē, mācību process rit pilnā sparā, tikai savā – ļoti rimtā un mierīgā sparā.
Zvana, kas skaļi iezīmējot mācību stundu robežas, ienestu drudžainumu un varbūt arī kādu lieku satraukuma mirkli, šeit nav.
Tāpat nav arī dzelžainu rāmju pašam stundu sarakstam – kad skolotājs jūt klases uzmanības sašķobīšanos, tiek pieņemts lēmums iepauzēt un iziet laukā izskrieties, izšūpoties, izbumboties, lai pēc mirkļa mācību procesu turpinātu. Pagaidām skolā mācās 15 audzēkņi un strādā trīs pedagogi, bet vairāki skolotāji pagaidām piebraukā palīdzēt. Klātienē skolā sastopam tikai puišus, jo visas meitenes izvēlējušās mājmācību. Tāda puišu skoliņa, puišu darīšana.
Un tad atkal tieši tāpat – bez uzmācīga zvana starpniecības – lielākie puiši izskrējušies un spēku dzesējuši, dodas uz brīvdabas klasi iegremdēties matemātikas pasaulē. Lēni, soli pa solim, ļoti uzskatāmi, iesaistoši, līdzdarbojoties zēni atkārto skaitļu pierakstu, pamazām ieejot azartā – no simtiem pārejot uz tūkstošiem, tad jau desmitiem tūkstošu un prasot vēl un vēl. Stundu vada skolas vadītāja Egita, kas nemitīgi vēro katra audzēkņa noskaņojumu, kādu pamudinot, kādu īpaši uzrunājot, kādu pavelkot uz zoba, bet katru paslavējot un uzteicot.
Un tieši tas uzrunāja visvairāk – šī cilvēciskā komunikācija, kopā būšana, uzklausīšana un, galvenais, sadzirdēšana. Mēs ikdienā visos līmeņos – sākot ar visaugstāko valsts pārvaldi, uzņēmumu vadības, darba kolektīviem līdz pat ģimenes šūniņām – ļoti bieži skaisti runājam par saskarsmes nozīmi, apņemamies vairāk un atklātāk komunicēt (ienīstu šo salto un bezpersonisko apzīmējumu), bet cik reizes šī skaistā apņemšanās spēj izlauzties no deklaratīvu paziņojumu kūniņas un piedzīvot dzīvas, ieinteresētas sarunas lidojumu? Reti, pārāk reti.
Katrs bērns ir īpašs
Sarunās ar skolotājām nonākam līdz jautājumam par vecāku izvēli laist bērnus Glūdas skolā. "Kādam tā noteikti ir vilšanās sistēmā," uzskata skolas direktore, "jo tendence kopumā valstī ir viena – skolas paliek aizvien lielākas, tajās ietilpina arvien vairāk bērnu, un tas ir stāsts, ka ne visiem der viss. Ir bērni, kuriem lielāki koridori, lielākas klases, skaļais skolas zvans lieliski der. Piemēram, mans vecākais dēls iet tieši šādā skolā, un viņam viss patīk. Bet ir bērni, kuriem tas viss nepatīk, un nevis tāpēc, ka viņiem ir kāda diagnoze vai kādas grūtības. Nē, viņi vienkārši ir savādāki un izvēlas mācīties citādā vidē."
Direktore stāsta par kādu simptomātisku gadījumu, kad parastajā skolā par lasīt un rakstīt neprasmi kauninātam bērnam nonākot šeit, nelielā klasītē ar iespēju saņemt krietni lielāku skolotāja uzmanības daļu, izrādījās, ka nekādu disleksijas problēmu nav, bērns prot gan lasīt, gan rakstīt, tikai dara to ļoti lēni un, netiekot līdzi lielas klases lielajam tempam, nedarīja nemaz.
Laikam jau viena no atslēgām, ar ko atdarīt bērnu sirdis un panākt gan savstarpēju uzticēšanos, gan cieņpilnu skolas noteikumu ievērošanu, ir kopā būšana un kopā darīšana. No rītiem stundas sākoties deviņos, taču pirmie bērni sāk ierasties skolā stundu agrāk. "Tad nu ziemā visi ņem sniega lāpstas un dodas kopā šķūrēt pagalmu. Lielākai jautrībai sniegs tiek samests lielās kaudzēs, tad visi kopā būvē cietokšņus, rok tuneļus, gāž sniegu viens otram virsū. Un skolotājas visur bērniem ir pa vidu – arī šļūcam ragaviņās no kalna, pagaršojam sniegu un pikojamies. Nu, dullas mēs esam, bet bērniem tas patīk, ka varam būt kā viņi," smej direktore. Kamēr nav atrasts ēdinātājs, arī pusdienas pagaidām visi ēd kopā, uz kopējā galda saliekot katram no mājām līdzi doto ēdienu, draudzīgi padaloties ar kādiem gardumiem. Arī mēs tiekam cienāti ar vienas mammas atsūtītu, uz ugunskura vārītu gardumgardu pupiņu zupu.
Turpinājums
Glūdas skolā ir atjaunota vecā, labā klases dežurantu tradīcija, kad bērni paši sakopj mācību vidi, izslauka klasi, notīra tāfeli, tādējādi mācoties atbildību pret vidi sev apkārt un radinoties pie darba.
Iekārtojot skolu, no jauna tika atrasti senāko laiku Glūdas skolas dokumenti. Tos pētot, atklājās iepriekšējo direktoru rīkojumi par to, kā tiek sadalīta skolas teritorija, lai varētu sagrābt lapas, un kura klase par kura nogabala sakopšanu ir atbildīga. "Mēs arī gribam šeit lielu siltumnīcu, gribam kādus zvēriņus, iekopt lielāku augļu dārzu," atklāj direktore Egita, "un mūsu tagadējā kopīgā darbošanās šeit ir visa reiz iesāktā darba turpinājums."
Glūdas pamatskolā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
