Gan sociālā dienesta, gan mājas darbinieku rūpe ir raudzīt, lai šeit mītošie justos laimīgi. Nākuši no dažādiem apkārtnes pansionātiem jeb institūcijām, kur tie bija tikai pacienti ar garīga rakstura traucējumiem, nu viņi kļūst par patstāvīgiem mājas iemītniekiem. Dzīvo savās istabās, paši taisa ēst, iet uz veikaliem, apmeklē kultūras pasākumus, piedalās sporta spēlēs un ikdienā rod atgādinājumu, ka katrs no mums ir pelnījis cilvēcīgu dzīvi.
Kad ierodamies Limbažos, grupu māja ir tukša, jo visi tās iemītnieki devušies uz līdzās esošajā pašvaldības dienas centru, lai apmeklētu dažādas nodarbības vai vienkārši pavadītu laiku kopā ar citiem centra apmeklētājiem. Skaļi fonā skan televizors, kur viena aiz otras nomainās visiem labi zināmas bērnu pasaku filmas, bet tas netraucē vīriem turpat līdzās nodoties nopietnam novusa mačam. Didzim patīk, ka ar viņu aprunājamies – viņš esot daudzkārtējs novusa turnīru dalībnieks un medaļnieks, un spēle viņam patiešām iet no rokas.
Blakus telpā centra darbinieces gādīgā uzraudzībā top patiešām skaisti darbi – rotājumi, kartītes, apsveikumi. Sandra un Uģis no grupu mājas sastrādājušies kā labi saeļļots pulksteņa mehānisms – izgrieztās, smalkās detaļas Sandra noklāj ar līmi un pasniedz Uģim, kurš tās precīzi un akurāti liek vienu pie otras kā putna spalvas. Te top skaists dekors – gulbis. Sandra palepojas, ka viņiem jau esot pat neliela piepelnīšanās pieredze, jo savas iepriekš veidotās apsveikumu kartītes, Ziemassvētku vainadziņus un dāvanu kastītes izdevies tepat svētku tirdziņā pārdot. Ilgi gan nekustīgi sēdēt un darboties ar smalkajiem papīrīšiem Sandrai īsti nav spēka, jo sāpot mugura, tāpēc ik pa brīdim viņai jāpieceļas, jāpastaigā, jāpastaipās un var atgriezties pie piņķerīgā un skrupulozā darba.
"Tas ir man vārds. Es esmu Artis," sava topošā darbiņa nozīmi mums izskaidro blakus telpā strādājošais vīrietis, arī grupu mājas iedzīvotājs. Pacietīgi, lēnām un ļoti rūpīgi Artis ver adatā diegu un izšuj kartonā iepriekš sagatavotu kontūrzīmējumu. Viņš ar lepnumu izrāda mums savus jau gatavos darbiņus – taureni, ziedu, ar dzīvniekiem ejot mazliet grūtāk, bet ar visu varot tikt galā. Tagad gan jātaisās uz grupu māju, jo klāt ir pusdienu laiks. Ir jāiet mājās.
Aivars gan uz dienas centru nedodas, jo viņam nav vaļas. Šodien Limbažos visu dienu snieg, un tā kā viņš ir atbildīgais par sniega tīrīšanu, tad Aivaram ir darba pilnas rokas. Un patiešām, ik pa stundai atkal un atkal redzu nopietno, bet smaidīgo vīru velkam jaku, zābakus, ņemam lāpstu un rūpīgi un atbildīgi pucējam piemājas celiņus. Uz mirkli viņš piestāj, aizsmēķē, un mazliet aprunājamies. Aivars esot viens no diviem grupu mājā, kam piemītot šis pīpēšanas netikums, bet – ko lai dara, viņš saka. Tik daudzus gadus esot smēķējis, pa bišķim griboties kādu dūmu uzvilkt. Maza atelpa, tad atkal lāpsta rokā un šķietami nebeidzamā cīņa ar sniega virpuļiem atsākas.
Grupu mājas ideja ir ļaut iemītniekiem pašiem veikt mājas soli, apmācot, ierādot, sākumā uzraugot un parādot – kas un kā darāms. Mājas ļaudis ātri sākuši saprast, ka neviens cits viņu vietā mājas darbus nedarīs, un pat sākuši nākt ar saviem, ļoti pamatotiem un loģiskiem ieteikumiem, kā organizēt mājas dzīvi, lai kopīgi darāmais darbs ritētu raitāk. Piemēram, visi kopā vienojušies, ka pirmajā stāvā uzreiz aiz ārdurvīm ienākot tiek novilkti āra apavi, tepat ir plaukts ar čībām, un visi uzreiz pārauj mājas apavus.
Tādējādi pārējās telpas netiek pienēsātas ar ielas gružiem un pašiem mazāk darba. Grupu mājas vadītāja Sandra Našeniece ļoti slavē un uzteic namiņa ļaudis par atbildīgumu un līdzdomāšanu:
"Mēs te esam kā viena ģimene, viņi to ir sapratuši un viens par otru ļoti rūpējas, atbalsta, pastāv un uztraucas. Kā īstā ģimenē, kā īstās mājās."
Didzis ir atbildīgais par pusdienu atnešanu no netālu esošās kafejnīcas – viņš katru dienu precīzi laikā izdara savu darbiņu, bet tad ir jānāk talkā kādam dežurantam līdzēt sadalīt ēdienu pa porcijām.
Pusdienas ir jāuznes arīdzan uz otro stāvu, pēc tam jānomazgā trauki – atkal jau atbilstoši dežūrgrafikam. Bet arī tur neesot nedz strīdu, nedz kašķu – ja kādam piemirsies, kaimiņš lādzīgi atgādinās par nepadarīto, jo visi ir sapratuši un pieņēmuši kopējo māju, kopā dzīvošanas un savstarpējās sadarbošanās ideju. Un tie nav tukši vārdi, jo es sastopu Didzi ar paplāti, uz kuras kārtīgi salikts viss pusdienu piedāvājums – bulgurs ar maltās gaļas mērci un salātiem un kompots – žonglējam pa otro stāvu uz kādas istabiņas pusi. Izrādās, vienai kaimiņienei šodien neesot lāgā, negriboties nākt pie kopgalda ēst, tad nu Didzis bez liekas prasīšanas uzservē pusdienas un nokārto piegādi mājās. Jauki.
Tomēr ne visi izvēlas pasūtīt pusdienas centralizēti par nelielu, tomēr samaksu. Tad nu vīri šiverē ap elektrisko plīti, viens otru lietišķi pamācot, pieskatot pienu, lai nepārskrien, kamēr otram jāsameklē piedevas. Pēkšņi izrādās, ka Uģim nav cukura – kā tagad piena zupu ēdīs? Mirklī atsaucas Sandra, ka viņai istabā esot, varot palienēt. Un tad jau visi var sēsties pie kopējā mielasta galda.
Brīdi pēc pusdienām kā virpulis iebrāžas deju skolotāja Aija. Dienas plānā ir deju nodarbība, tiek riktēta skaņas tehnika un ēdamzāle pārtop deju placī. Skolotāja Aija, šķiet, var ierunāt, aizrunāt un pierunāt līdzdarboties jebkuru. Ar nelielu uzslavu, ar sīku, bet ne vismazākā mērā neaizvainojošu pavilkšanu uz zoba, ar īpašu uzaicinājumu. Šodien izskatās, ka sniega pavēlniekam Aivaram prāts uz dejām nenesas, jo snieg un snieg, tātad viņam ir darbiņš. Tomēr Aija tik ilgi viņu vārdo – slavējot, iesmejot, beigās paziņojot, ka šodien vairs sniegs nav jātīra, jo viņa esot ar priekšniecību sarunājusi. Arī dāmām Ievai un Sandrai šodien nav lāga omas dejošanai, tomēr ar nelielu stīvēšanos abas ceļas, atrod deju partnerus un, skat, pēc mirkļa jau no nelāgās omas nav ne vēsts un visu sejās atplaukst smaids.
Tāda – rimta, paredzama, harmoniska ir Limbažu grupu mājas ļaužu ikdiena. Vērojot rāmo, mierīgo rosīšanos un gatavošanai maltītei, visu laiku ausīs skan sociālās nodaļas un grupu mājas vadītāju stāstītais, ka tas ir milzīga ieguldītā darba rezultāts. Jo grupu mājā dzīvo tikai pieauguši cilvēki vecumā no 18 gadiem, kas lielākoties nāk no valsts institūcijām jeb pansionātiem, tomēr liela daļa šo cilvēku līdz šim bija pieraduši, ka visu kāds izdara viņu vietā. Neticami, bet pat desmaizi kāds neesot bijis spējīgs sev uztaisīt, izbrīnīts vērojis pārtikas iepakojumus un nazi, nesaprotot, ko ar to iesākt. Nemaz nerunājot par tik komplicētām nodarbēm kā ēst gatavošanu, trauku mazgāšanu, telpu uzkopšanu. Lēnām un pamazām, pacietīgi rādot, stāstot, skaidrojot, darot kopā, ir tikts līdz lielas patstāvības un pašpietiekamības līmenim.
Tiesa, tagad, gadu pēc atvēršanas, jaunuzceltās un iestrādātās Limbažu novada grupu mājas pastāvēšana atkal ir zem jautājuma, tāpat kā daudzas citas līdzīgas iestādes visā Latvijā. Iemesls ir pavisam vienkāršs – kā skaidroja Limbažu novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Rubene, pašvaldības uzticējās valsts dotajam solījumam, ka no valsts institūcijām pārnākušajiem klientiem nepieciešamais finansējums simtprocentīgā apjomā tiks turpināts no valsts budžeta, tomēr nu šīs izmaksas ir uz pašvaldības pleciem. Piemēram, Limbažu novada pašvaldībai tā rādās grūti paceļama nasta un atkal var nākties savilkt jostas citās jau tā ne pārbagāti finansētajās jomās. Kuluāros jau dzirdot runas, ka viena vai otra mazā pašvaldība apsver domu par atteikšanos līdzīgiem projektiem, bet tad var nākties atmaksāt jau ieguldīto Eiropas fondu naudu. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp...
Bet, kā atgādina sociālie darbinieki – viena lieta ir nauda, bet mēs tomēr runājam par dzīviem cilvēkiem, kuri ir iedzīvojušies šeit, un, iespējams, pirmoreiz mūžā ir atraduši savas mājas.
Citi "Provinces" stāsti
Limbažu grupu mājā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
KONTEKSTS:
Noslēdzoties astoņus gadus ilgušajam deinstitucionalizācijas projektam un līdz ar to beidzoties Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kas ļāva sniegt pakalpojumos tādās jaunizveidotās vietās kā dienas centri un grupu dzīvokļi, virkne pašvaldību nonāca neskaidrībā par nākotni un saskārās ar bažām par to, kur rast līdzekļus iesāktā turpināšanai.
