Ar Gunitu satikšanās sanāca gluži nejauša. Bijām kārtējā "Provinces" komandējumā, nakšņojām Ludzā, un otrais rīts iegadījās brīvāks. Tad nu ar žurnālistu Hariju Beķeri apgājām izpētes loku pa Ludzas centru. Pirmais mēģinājums bija gauži neveiksmīgs, jo noskatītais koku restaurators norādītajā adresē nebija atrodams, un līdzās esošajā tūrisma informācijas stendā dāmas zināja teikt, ka viņam ar darbiem nav vedies tik lāgā, kā iecerēts, tamdēļ koka amatniecībai praktiski esot atmetis ar roku. Še tev nu bija! Bet vēl kaut kur internetā pavīdēja uzņēmums Ludzā ar nesaprotamu, tāpēc jo intriģējošāku nosaukumu "Bencha Muude", kas iemitinājies bijušajā kinoteātrī tepat ap stūri. Nu ko, aiziesim uzmest acis.
Un kāda laime – uzreiz sastopam pašu saimnieci – jaunu, smaidīgu un, kas svarīgi, runīgu jaunu sievieti, kas izplūst skanīgos smieklos par mūsu padumjo jautājumu – no kādas valodas un kā tulkojams smalkais nosaukums: "Nu tak, mans vecais benchs, i uz bencha top muude." Nu gan mums viss ir skaidrs, brauksim ciemā!
Sacīts – darīts. Pēc laiciņa esam klāt. Saimniece uzreiz gatava izrādīt ne tikai darbnīcu, bet arī veco kinoteātri tepat aiz sienas. Gunita atstumj malā soliņu, atsien skaistu zīda lentīti un mēs iekāpjam laika mašīnā. Aiz lielajām divviru durvīm slēpjas īsts kinoteātris kā no pagājušā gadsimta nogales ar dažnedažādām noslēpumainām un drusku dīvainām tehniskām telpām un pavisam riktīgu kinozāli. Ieceru Gunitai esot pilna galva, kā varētu kopā ar citiem Ludzas uzņēmējiem veidot visdažādākajai publikai domātus pasākumus. "Es jau pilnīgi redzu te kinozāles vidū mēli, pa kuru defilē modeles manis darinātajos tērpos," par savu ideju ir iedegusies Gunita. Viena tāda skate jau veiksmīgi esot savu pirmizrādi piedzīvojusi. Tagad jāiet tālāk, jākaļ jauni plāni.
Pamēģināsim ar izlaiduma tērpu?
Bet kā tas viss sākās? "Paldies vecākiem, kuri nepalaida mani uz mūzikas skolu, jo, ko gan es tur būtu darījusi, – es taču katru brīvu brītiņu šuvu," sarežģīto ceļu uz pašai savu darbnīcu atcerējās Gunita. Sevi jau sen esot apšuvusi no galvas līdz kājām, bet pirmais lielais pasūtījuma darbs bijis māsas izlaiduma kleita 12. klasē. Vēl tagad, uzmetot acis toreizējam šedevram, šķietot nereāli, ka kaut kas tāds dabūts gatavs. Jo kleita tapa no likras auduma, šujot ar elektrisko-kājminamo šujmašīnu. Pilnīgs kosmoss! Bet galā tika, un kleita bija kā nevienai visā izlaiduma ballē!
Bet vispār, runājot par senāku laiku modēm un kleitām, Gunitu pārņem īsta nostalģija, jo viņai sāp sirds, cik nevērīgi mēs reizēm attiecamies pret reiz aizgājušo laiku smalkām un gaumīgām lietām. Vecmāmiņām esot tāds niķis, kad piedzimst mazbērns, tad dāvina tam kādu savu dzimtas kleitu. "Arī manā ģimenē ir tāda veca, smuka kleita. Un man patīk ar šad tad uzvilkt to seno dzimtas kleitu, To vilku es, mana māsa vilka, māsasmeita, arī mana meita ir uzvilkusi – kaut tikai vienu reizīti, bet tomēr ir!"
Vaicājam, vai pašu bērni neapvainosies, ka viņiem jāstaigā mammas radītajā "Benchu Muudes" apģērbā. Gunita asarām acīs stāsta par tieši vakar notikušu sarunu ar jaunāko meitiņu: "Mamma! Tu maniem bērniem būsi Baba, un es vedīšu viņus pie tevis ģērbties!" Super! Kur vēl lielāku komplimentu no sava bērna, kuri ikdienā tiek nostrādināti par modeļiem pašmāju fotosesijām. Tas pie reizes esot arīdzan labākais un drošākais testeris produkcijas gaumei un stilam, jo pieaugušais var noklusēt vai noliekuļot – nu, ir interesanti... bet bērns savā tiešumā uzreiz izbliezīs – eu, šitais man galīgi nepatīk, es to nevilkšu! Un nebūt ne vienmēr tie ir vienkārši bērnu niķi vai kašķi, nē, ar viņu muti runā nākamis klients, tāpēc mazie modeļi ir īpaši vērīgi uzklausāmi.
Latgaliete līdz matu galiem
Apvaicājamies, kādi tad ir Gunitas nākotnes plāni, cik augstu mērķēts lidojums? "Es piedzimu tepat Ludzā, pāri diviem krustojumiem," ierasti pēc vārdiem azotē Gunitai nav jāmeklē, "Mums abām ar māsu svarīga Latgales identitāte. Būt šeit savējam starp savējiem – tas ir tik svarīgi!" Un pēc brīža Gunita atklāj, ka viņas mīļākais Ludzas puses vārds – "diženlabi"! Nevis diženi vai cīši labi, kā saka Mežvidos, bet tieši diženlabi! Viņās abās ar māsu esot kārtīgi ierakstīts tas latgaliešu gēns, nevarot viņas nekādi aizbraukt no Latgales. Gunita nosmej, ka laikam jau vecāki labi izdarījuši savu darbiņu. Nē, nē, mājās esot vislabāk, jo te katrs stūrītis ir no zelta.
Nu labi, varbūt kāds stūrītis tai valsts ēkā arī trāpās apsūbējis vai iepelējis, tā runājot, arī Gunitas domas top lēnākas un grūtākas. Tik mazai un jaunai uzņēmējai kā viņa nav viegli saprast, par ko viņai ir jāvelk tas lielais nodokļu un visādu maksājumu slogs, ko valsts viņai pavisam legāli ir uzkrāvusi. Būt godīgam uzņēmējam ir paliels izaicinājums, viņa atzīst. Un tāpēc nevar uzreiz mesties līksmotāju pulkā, kas atzīmē minimālās algas celšanas faktu.
"Jāmaksā jau būs man, un nodokļi arī uzreiz klāt jāmaksā atkal jau man, un vēl, un vēl... bet kur to visu ņemt, nepateiksiet?" saimniece maķenīt saskumst, bet tas tikai tāds mirkļa vājums, kam vislabāk tikt pāri, vienkārši atkal un atkal darot, jo, lai arī bieži vien neatstājot sajūta, ka augšā tie lēmumu pieņēmēji mazos uzņēmējus nemaz nesadzird, tomēr esot arī pārliecība, ka tieši mazais uzņēmējs diktē to apriti, jo viņu tomēr ir ļoti daudz.
Kamēr tērzējam, Gunita sagludinājusi un iepakojusi tālam ceļam uz Kurzemi un Vāciju pa pārītim savu krāsaino un omulīgo hūdiju [kapučjaku – red.] ar Laimes lāci virsū. Tas esot bijis garš un rūpīgi izsvērts ceļš līdz savam mīļtēlam.
Gunita tic, ka šajos nebūt ne vieglajos laikos viņa ieliek katrā savā darbiņā savas labās domas, un Laimes lācis tās aizsargā: "Kādreiz Laimas grābeklīši tika likti uz bērna šūpulīša – tā ir ļoti sargājoša zīme. Tad nu es izveidoju no daudzdaudziem Laimas grābeklīšiem varen stipru Laimes lāci, un tagad es varu saviem bērniem uzvilkt sevis pašas radītu hūdiju vai kleitiņu ar Laimes lāci, dodot to sajūtu, ka viņš ir pasargāts. Man tas ir ļoti svarīgi." Un būtiski, ka arī pasaulē izklīdušie tautieši vēlas manus Laimes lāčus sev mugurā, – tad jau cerības mums vēl nav zudušas, ka viņi reiz atgriezīsies.
Citi "Provinces" stāsti
Pie Gunitas Mūrnieces-Krišānes Ludzā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
