Ceļā uz Mērdzenes pagasta "Gaitiņiem" pašos Latvijas austrumos, vien pārdesmit kilometrus no Krievijas robežas, nākas maķenīt pamaldīties, un mūs glābj Ludzas tūrisma mājaslapā atrodamās Ingūnas "Papardes pirts" koordinātes. Ir brīnišķīga atvasaras diena, gaisā tikko jaušami virmo tuvīnā rudens nojausma, un pār pagalmu, vējā plandoties gaisīgam linu tērpam, basām kājām nāk pati šīs mājas saimniece. Mājas sargu četrotne, kas cieši ielenkusi mūsu auto, nolasot bara vadones akceptu mūsu viesu statusam, pārtop draudzīgos mīļdzīvniekos, kas aiz sirsnības teju gāž no kājām un nemitīgi pamanās ienākt kadrā, lai censtos nolaizīt kameras objektīvu.
Atgriešanās mājās
Dzīve līdz šim Ingūnai metusi daudz pārbaudījumu un izaicinājumu, kas bieži vien likuši uzmanīties, šaubīties vai pat bīties. Dzimušai Zemgalē, augušai Rīgā, padzīvojušai Vidzemē, viņa pavisam nesen atkal nonākusi izšķiroša lēmuma priekšā – iet no kārtējām mājām projām vai tās pirkt. Tā kā nesen Ingūna bija atradusi savu tēti, tad viņa radi piedāvāja atgriezties tēva dzimtas mājās Latgalē. Abas ar jaunāko meitu izlēmušas braukt iespējamo nākamo mājvietu aplūkot, un par spīti aukstumam, slapjdraņķim un šķietami bezgalīgajam pelēkumam visriņķī šī vieta ieritinājusies sirdī kā murrājošs kaķēns klēpī. Un tā gada Lieldienās abas braukušas šurp jau uz palikšanu – kas būs, tas būs. "Gaitiņos" jau gadus 15 neviens nebija dzīvojis.
"Ja mājā neviens nedzīvo, tā skumstot pamazām iet bojā," Ingūna skumji nošūpo galvu.
Vai tēva dzimtas mājas viņu pieņēma? Kad Ingūna ieradusies jau uz palikšanu, bijusi tieši viņas dzimšanas diena. "Tajā rītā es uzkāpu piemājas kalnā sagaidīt sauli un jutu, ka vecmamma ar vectēvu jeb baba ar ģedu nostājas aizmugurē, un baba saka: "Nu tu esi mājās." Baba vienmēr esot gribējusi, lai es braucu šurp un dzīvoju, un tagad man patiešām bija tā pārliecība, ka mēs beidzot esam mājās."
Taču romantiku ātri vien nomainīja skaudrā realitāte. Ingūna ir bezgalīgi pateicīga kaimiņiem, bez kuru viesmīlības un nesavtīgas pretimnākšanas būtu gājis daudz grūtāk, jo pašai nav ne traktora, ne citas kādas tehnikas, bez kuras saimniekošanas laukos ir gandrīz neiespējama.
Par Latgali Ingūna neko daudz iepriekš neesot zinājusi, bet daudzos stereotipus par latgaliešiem pēc pārcelšanās uz dzīvi šeit lauzt un vētīt tā arī nav nācies.
Tagad viņa ir pārliecinājusies, ka latgalieši patiešām esot atvērti, izpalīdzīgi ļaudis, ļoti strādīgi un apbrīnojami izturīgi,
kas nelokāmi turas pie savas zemītes par spīti joprojām pastāvošajai vīpsnājošajai un augstprātīgajai attieksmei no valsts varas puses.
"Es varu izdarīt tik, cik es varu, bet ja nav vīrieša roku, kas palīdz un atbalsta, ir ļoti smagi," nopūšas "Gaitiņu" saimniece, "protams, draugi saka – tikai dod ziņu un mēs būsim klāt, bet cik tu vari cerēt uz kaimiņu un draugu atbalstu... jātiek galā pašai." Taču krietni smagāka par fizisko iespēju robežas apzināšanos esot atšķirtība no savējiem. Vecākais dēls ar ģimeni dzīvo Liepājā un pukojas, ka, lai atbrauktu ciemos pie mammas, esot jāņem atvaļinājums, jo divas dienas jāaizvada ceļā vien.
Terapeite Smilga
Savulaik iegūtā pedagoģiskā izglītība nekur nav palikusi, un Ingūna skolas bērniem māca iepazīt, sajust, saprast dabu un iemācītos ieiet klusumā. "Gaitiņu" sētā čum un mudž no visizcilākajiem terapeitiem: iepazīstieties – ponijs Smilga, kazu saime – tētis Gustiņš, mamma Fanija un bērniņi Lagūna, Grauzdiņš un Kriksis, aitu mamma Pele, meitiņa Zvaigžņu Zilgme un aitu tētis Muciņš, kam dibenu gan nevajagot griezt, jo viņš varot ar pieri ieskriet tajā.
Bez tā visa vēl ir veseli četri draudzīgi mājas sargi un vistas, un pārdesmit trušu, kas dzīvo savā vaļā. Lielākā daļa no bērniem, kas brauc šurp uz Ingūnas vadītām nometnēm, pirmoreiz mūžā sastopas tik tuvu ar dzīvniekiem, viņus pārsteidz un labā nozīmē šokē iespēja tiem pieskarties, bužināt, čubināt, mīļoties. Bet vēl svarīgāk daudziem bērniem ir vienkārši izrunāties un tapt uzklausītiem.
"Mani ļoti biedē redzētais, ka bērni arvien vairāk aiziet virtuālajā vidē, viņi tur faktiski dzīvo," savās bažās dalās Ingūna, "virtuālās vides piedāvātais piesātinājums ir milzīgs, un, lai es viņu no turienes dabūtu laukā, man viņam ir jādod vismaz tikpat stipra emocija. Diemžēl, ne ponijs, ne ugunskura kurināšana, ne braukšana ar riteni vairs nespēj konkurēt ar "TikTok" bildītēm, kur katrs nākamais video pārspēj iepriekšējo. Bet tas, kas bērnus paķer un atved atpakaļ reālajā dzīvē, ir tas, ka viņos klausās, jo parasti jau viņus nedzird. Mēs, pieaugušie, paši ieliekam bērniem rokās tās virtuālās ierīces, lai tiktu no viņiem vaļā un mums nebūtu viņos jāklausās."
Kādu mirkli kautrējas un no kameras redzīgās acs vairās arī jaunākā paaudze – Ingūnas meitiņa Māra, bet vēlāk jau sadraudzējamies, kopā ejam lasīt pelašķus pirtsslotām. Māra ir apskaužami laimīgs bērns, kam ikdiena ir aizņemta līdz pēdējam mirklim – te jāšūpojas kokā iekārtā auto riepā, te uz klēts sliekšņa ar nazīti jādrāž šaujamais loks, te jārāpjas pirts dīķa osī un jāizlauž nokaltušie zari, te jāiznes saulītē un jāsamīļo nule kā sadzimušie kaķēni, un visam pa vidu jārunā ar mammu, jāstāsta, jāpļāpā – pie kam ar pārliecību, ka tevi, tādu sīku desmitgadnieku, kāds patiesi klausās.
Dieva joks
"Vai kļūt par pirtnieci bija mans bērnības sapnis?" – Ingūna izplūst smieklos, "man pašai vispār pirts īpaši nepatīk. Dievam ir laba humora izjūta, viņš ir jokdaris." Atgriežoties dzimtas mājās Ingūnai tik būtiskā babas svētība bija saņemta, bet palika jautājums – ko iesākt tālāk un ar ko nodarboties. Lai arī gandrīz visu mūžu pavadījusi atrauti no tēva dzimtas, Ingūna tomēr zinājusi, ka šajā dzimtā esot bijušas ļoti stipras sievas. Baba esot kāpusi piemājas kalnā, nostājusies pašā kalna galā, skatījusies tālumā un stāstījusi, kas nākotnē sagaidāms. Ne velti tieši Ingūnu baba gaidījusi atgriežamies "Gaitiņos", un ne velti viņu šeit sagaidījusi vectēva reiz celtā melnā pirts – daudzu latgaliešu sētu sirds.
Pirtslietās Ingūna ir skolojusies gan pie Jura Batņas, gan kā sūklis sasūkusies dažādas gudrības un zinības no katra ceļā sastaptā pirtskolēģa. Tomēr man palika sajūta, ka plašākas un dziļākas zināšanas viņai palīdz drosmīgāk būt pašai un ļauties savai intuitīvai pēršanas-dziedināšanas-dzīvēatgriešanas mākslai. Ingūna stāsta par pirts rituāla netveramajām lietām:
"Pirts gariņš ir tāda veca sieviņa. Šad tad viņa ir ļoti mīļa un maiga, bet, ja vajag, var būt arī būt šerpa un kārtīgi uzšaut pa dibenu. Pirts ir dzīva."
Līdzīgi esot ar pirtsslotām, ko viņa cenšas sasiet pati, katru reizi dodoties dabā pēc svaigām, dabas spēka pilnām slotām, kaltētās atstājot tikai tumšajam ziemas laikam. Ingūna atklāj, ka ne vienmēr varot izstāstīt, ko rokas ir ielikušas slotās: "Es domāju par konkrēto cilvēku, kurš brauc pie manis, dodos dārzā, mežā, pamestu kaimiņmāju dārzos, un rokas intuitīvi sagriež tieši šim cilvēkam vajadzīgo."
Melnās pirts kurināšana ir garš, sarežģīts un diemžēl laikā neatgriežams process – kad gars iziet, pirtošanās beidzas, jo piekurināt klāt kā, piemēram, balto pirti vai saunu, melno pirtiņu nav iespējams. Ingūnai pirts sagatavošana katru reizi ir arī kārtīgs fizisks pārbaudījums, jo malka no šķūņa ir jāsaved, ziemā āliņģis ir jāizcērt, ūdens no dīķa ir jāsanes, pirtsslotas jāsasien, augu skrubji, ziedes, smēres jāsagatavo, ogles jāizgrābj un pirts jāizvēdina, jāiztīra un tikai tad var gaidīt viesus. Ziemā viss aprakstītais process aizņem stundas sešas vismaz. Un tā visa vēl ir tikai gatavošanās...Ne velti reizēm pēc pirts rituāla varot tikai aizvilkties uz māju un bezspēkā iekrist gultā, taču citu reizi negaidīti atnāk milzīgs enerģijas pieplūdums un spēks.
Cilvēki braucot visdažādākie – gan ar visādām vainām un kaitēm, gan pēc veselības uzlabošanas, gan vienkārši melnās pirts neatkārtojamo dūmu garu baudīt. Visvairāk Ingūnu uztrauc tas, ka cilvēki bez cieņas vandās pa citu cilvēku dzīvēm, pieņem būtiskus un izšķirošus lēmumus viņu vietā, jauc cilvēkiem domas un prātus vieglas un lielas peļņas vārdā: "Tajā ezoteriskajā lielveikalā, kas šobrīd valda, var dabūt itin visu – par jebkādu cenu, par ļoti lielu vai ļoti mazu cenu, var dabūt demo versiju... var dabūt visu, bet kurš nes atbildību par to? Cik mēs, cilvēki, kas strādājam šajā jomā, cik mēs esam atbildīgi par tiem procesiem, ko mēs darām?"
Drosme baidīties
Klausoties Ingūnas teiktajā neliek mieru doma – kas cilvēkiem šais laikos ir problēma? "Ļoti precīzi uzķērāt domu, tas arī ir galvenais jautājums," atbild pirtniece, "ko es gribu šajā dzīvē darīt, kas ir mana lieta? Cilvēki mokās ar domām – es daru to, ko esmu izmācījies, kaut ko daru, bet vai tas ir tas, kas man dzīvē ir jādara?" Cilvēki ļoti baidoties pieņemt kādus lēmumus paši par savu dzīvi, jel ko mainīt tajā. Un to varot arī saprast – dzīve ir iekārtota, pamest visu, doties nezināmajā, cilvēki no tā baidās. Vaicājam, bet kur pašai bija drosme atgriezties dzimtas mājā un pāršķirt dzīvē jaunu, neparedzamu lappusi. "Es nebūt neesmu drosmīga, patiesībā esmu ļoti bailīga," atzīst Ingūna,
"bet ir jāiet un jādara. Jā, man ir ļoti bail, bet jāmēģina tām bailēm skatīties acīs. Citreiz es pat neskatos, aizmiedzu acis un vienkārši maucu. Un tad jau – kas būs, tas būs."
Pie Ingūnas Raudas Ludzas novada Mērdzenē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
