Aivara Žurila no Pilskalnes pagasta "Senčiem" amatnieka stāsts sākās ar atgriešanos pie senču zemes – mājās, kur reiz mita sievas vecvecāki, bet kolhozu laikos bija ierīkotas kopmītnes ar visām no tā izrietošajām sekām. "Senču" mājas saimnieka liktenis metis asus un sāpīgus līkločus, savā veidā dublējot visas Latvijas vēstures ritējumu. No paša celtās lepnās mājas nācies labprātīgi aiziet, lai izbēgtu no pirmā deportāciju viļņa. Padomju gados viņš esot dzīvojis un strādājis Rīgā, bet pēc nostāstiem retu reizi tomēr uzdrošinājies paklausīt sirds aicinājumam, atbraukt uz dzimto pusi un aplūkot savu paša izloloto saimniecību. Tiesa, mājas vecais saimnieks esot vērojis tikai pa gabalu, baidoties tām tuvoties. Bet tikmēr "Senču" māju jaunie iemītnieki nieka 50 gados skaisto, iekopto un plaukstošo latvju sētu pārvērtuši izgāztuvē, ar ko īsteni donkihotiski tad nu Aivara sievas vecāki 1990. gados sākuši cīnīties, palēnām ainaviski krāšņajā vietā ievelkot arī jaunos, kuri plūstoši saimniekošanu arī pārņēmuši savās rokās.
Iekāpt laucinieka zābakos
Sākums gan nebūt neesot bijis viegls, jo Aivars ir kārtīgs pilsētas puika, kam šis ir bijis gana liels izaicinājums – saprast, kā tad īsti laukos dzīvot un ko šeit iesākt. "Lauku vide vienmēr būs izaicinājums," atzīst Aivars,
"un tas ir jāapzinās tiem, kas redz sevi pārkāpjam no pilsētas čībām lauku zābakos. Te būs jābrien pa dubļiem, un komforta zona uz ilgu laiku tiks izsista no dibena apakšas."
Tā kā lauksaimniecībā nekādu zināšanu neesot bijis, tad nācies iet vienīgo loģisko ceļu – apvienot iepriekšējo programmētāja darba pieredzi ar saimniecībā pieejamo materiālu – koku.
Nu jau Aivars ir uzaudzējis muskuļus tehnoloģiskā jomā, krietni pielicis amatnieka prasmē, izkopjot pats savu radošo rokrakstu, un arīdzan piekrāvis lielo šķūni ar dažādiem izejmateriāliem kā drošības spilvenu. Jo, reiz piedzīvojot situāciju, kad tu sāc kaut ko darīt pilnīgi svešā sfērā un tev nav nekā, kad tu esi spiests gandrīz no skaliņiem lipināt savus izstrādājumus, tad tagad tu, protams, esi uzkrājis kokmateriālu rezervi, lai nekad vairs atkal nenonāktu sākuma stadijā, kad nebija nekā un vajadzēja radīt kaut ko.
Aivara veidotie darbi ir ļoti latviski un patriotiski, un tādi tie nav tāpēc, ka latviskums ir ejošāka tirgus prece.
Te apakšā ir ļoti dziļa pārliecība: "Es necentīšos skriet aktuālākajām tendencēm pakaļ un mēģināt kopēt kādu ejošu lietu. Man ir svarīgi ar šādu darbu parādīt savu iekšējo pasauli un likt cilvēkiem aizdomāties par svarīgām lietām. Šī zeme ir viena, un tā ir Latvija. Un nekas nedrīkst mainīties – tādai tai ir jābūt un jāattīstās. Ar saviem darbiem es to cenšos parādīt," stāsta Aivars.
Operatoru Mērfija likums un Artūrs
Televīzijas operatoriem ir iekšējs nerakstīts likums – ja svarīgā, interesantā, īpaši gaidītā kadrā ienāks kāds cilvēks, tad viņš noteikti nostāsies tieši priekšā galvenajam filmējamam objektam vai norisei. Un tas var padarīt traku arī režisoru montāžā, kad iecerētais vai plānotais kadrs nav izmantojams, jo tajā visu svarīgāko aizsedz bērnu ratiņi, džinsots garāmgājēja dibens vai vēl ļaunāk – silta un slapja govs mēle… "Senču" mājās kadrā kāds ienāca, ieskrēja, iebrāzās, ieripoja, iestūrēja vai ielaizījās nemitīgi. Tikai šoreiz tas neaizdeva dusmas, bet es tiešām ceru, ka ļāva arī skatītājiem izjust īsteni dzīvelīgo un rosīgo atmosfēru, kas valda šajā saimē. Ir tik svarīgi vērot, kā dēls Artūrs ir radis un aicināts itin visā piedalīties un darboties kopā ar tēvu – gan ar zāles pļāvēju un traktoriņu strādājot, gan kopīgi ābolus novācot, gan kokapstrādes darbnīcā visādus verķus darbinot, gan vienkārši šūpojoties šķūņa sijā iekārtos striķos, kamēr tēvs turpat rokas stiepiena attālumā strādā ar lielākiem koka darbiem.
Nevienu mirkli puikas roka nepastiepās pēc kāda gadžeta, jo nav jau īsti kad – tad jāpatriecas ar suņiem, tad jāaizbrāžas ar riteni pa ēnaino piemājas aleju, tad jāpamāca tētis, kā pareizāk jātaisa ciemiņiem kafija ar jauno aparātu, tad jāaizskrien mums izrādīt tepat līdzās esošā Pilskalnes Siguldiņa, kur pa sakritušajiem kokiem tētis pavasarī kā alpīnists līdis pēc bērzu sulām, tad ar garo ābolu lasītāju jāžonglē ap ābeļu virsotnēm gardāko augļu medībās... Un, kas ir svarīgākais, nekas no šīm darbībām nav pīšanās pa kājām, bet ieradumā balstīta gandrīz liela vīra zināšana un darīšana.
Lietaskoks aug lēni
Es reiz pirms daudziem gadiem filmēju ķeizargriezienu Tukuma slimnīcā, un biju dziļi vīlusies par saskaņoto, lietpratīgo, bet klusuma pilno mediķu darbošanos. Kā tad tā, ir taču vispārzināmā kino klasika – ķirurga īsās, kodolīgās pavēles: skalpeli, pinceti utt. Uz mūsu neizpratnes pilno vaicājumu, kas tā par atkāpi no kino klišejām, saņēmām negaidītu atbildi, ka tikai nezinošām māsiņām ir jāsaka priekšā, kas tobrīd ārstam ir nepieciešams, pieredzējušās un zinošās māsas visu ieliek daktera rokā bez prasīšanas. Kāpēc tāda atkāpe, domāsiet?
Vienkārši "Senču" māju darbnīcā es noķēru to pašu drusku apstulbinošo, bet nu jau zinoši novērtējošo sajūtu, kad saimnieks Aivars nepaspēj pat ieminēties vai pastiept roku, kad mazais Artūrs jau lietpratīgi pasniedz nepieciešamo instrumentu.
Jā, mūsu veču kompānija nosprieda, tas puika dienās būs kārtīgs lietaskoks!
Citi "Provinces" stāsti
Aivara Žurilas mājās un darbnīcā Pilskalnē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Krišjānis Leitis, gaismotājs Juris Lasinskis.
