Pazemības skola
Ir svētdienas rīts. Salts rīts, ar asu, brāzmainu vēju. Mēs, Latvijas Televīzijas raidījuma "Province" komanda, laikus atbraukuši, sēžam siltā busiņā Pieniņu dievnama plašajā stāvvietā un, kā vēlāk izrādījās, vīzdegunīgi spriežam, ka agrāk kā pirms paša dievkalpojuma no ieaijājošā siltuma nav ko ārā kāpt, jo nez vai nomaļajā baznīcā gaidāms dievlūdzēju pieplūdums. Brīdi pēc mums un krietnu laika sprīdi pirms noliktā laika mums līdzās noparkojas auto.
Absolūti tukšs stāvlaukums, tomēr mašīna novietojas tieši līdzās mūsu busiņam, it kā citur vietu nebūtu, savukārt pasažieri nesteidzīgi dodas dievnama virzienā. Vēl savā starpā pārspriežam ieraduma lielo spēku, kas liek ieņemt konkrēto vietu pat gandrīz tukšā laukumā…un tad sākas… No visām pusēm brauc un brauc, un brauc… pēc mirkļa stāvlaukums jau ir pilns, un auto tiek atstāti ceļmalās tālu uz abām pusēm no baznīcas… šķietami nebeidzamā plūdumā uz dievnama vārtiem plūst baznīcēnu straume. Kā tur bija ar to nāves grēku – lepnību jeb augstprātību?
Kad salti ir silti
Pieniņu prāvests Aigars ir apslimis un viņu aizstās amata brālis. Ierodas arī piekalpotāji, starp viņiem arī šīs raidījuma "Province" sērijas varonis Andris. Diemžēl nez kāda ķeza ir gadījusies ar elektrību un baznīca grimst krēslā. Priesteris jau atmet ar roku un altārī sadedz sveces, taču vietējie draudzes ļaudis likstu novērš, un greznās lustras piepilda ar gaismu katru krēslaino stūri.
Dievnams strauji pildās ar baznīcēniem, nu jau gandrīz visas daudzās solu rindas ir aizņemtas, tradicionālā pirmskalpojuma slavināšana no dažu sievu klusiem čukstiem pieaug līdz pilnasinīgam, pacilājošam kopkorim. Sākumā dīvaini šķiet, ka kāds vecāks kungs novelk dūraiņus, ātri uzšķir vajadzīgo lappusi Dziesmu grāmatā un ātri, ātri steidz paslēpt rokas skaistajos cimdos. Pavisam drīz nāk apskaidrība, jo Andris ieskatās līdzās altārim esošajā termometrā un paziņo, ka šobrīd baznīcā ir... nulle grādu! Dievkalpojums ilga stundu. Vai mēs nosalām? Jā, ļoti. Vai mums bija salti? Noteikti nē, jo tik pilnā dievnamā, pie tik stipra ticības apliecinājuma, ar tik daudz sirsnīgu apsveicināšanos un kaimiņu sarunu pēc dievkalpojuma nevar būt salti.
Mazā puikas lielā dzīve
Pēc dievkalpojuma dodamies uz līdzās esošo draudzes māju, kura pirms laiciņa pārtapusi improvizētā ērģeļbūves darbnīcā. Pamazām, palēnām mazrunīgais un savrupais Andris atveras sarunai un sāk stāstīt…"Vai mana bērnība bija laimīga?," Andris, pārdomās iegrimis, atkārto žurnālista uzdoto jautājumu, "mana bērnība bija ļoti vientulīga".
Mazajam Andrim reiz ātri bija jākļūst pieaugušam, jo vecāki agri izšķīrās, māte aizbrauca peļņā uz Īriju un viņi abi ar brāli tika atstāti augt, radu pieskatīti.
Lielā, patstāvīgā dzīve sākās, kad brālim bija desmit, bet Andrim 11 gadi. Iespējams, klasesbiedri šos pat esot apskauduši par pašiem nepieejamo brīvību, viņš skumīgi nosmaida, bet patiesībā, varbūt tikai pateicoties visu laiku klātesošajām abām vecmammām, tantei, krustmātei un paša kārtīgumam, izdevās nenoiet no ceļa. Ar laiku Andrim iepaticies mācīties, līdz studiju gados tas jau pārvērties par zināmu apsēstību: "Biju students, kurš nekur negāja, visu brīvo laiku pavadīju pie grāmatām."
Nākamās profesijas izvēli laikam stipri vien ietekmējis tēvs, kurš modinājis dēlā interesi par elektroniku. "Viņam ļoti patika visu salabot, sevišķi elektroiekārtas," atceras Andris, "man ir tieši tāpat, – neko jaunu nevaru nopirkt, kamēr neesmu pamēģinājis salabot veco. Tā es, piemēram, salaboju elektrisko ganu. Labāk, protams, būtu bijis nopirkt jaunu, bet – nē, es tīri intereses pēc salaboju veco."
Piedāvājums, no kura nevar atteikties
Tā soli pa solim, šo to uzmeistarojot, Andris izdomājis pats uzbūvēt ērģeles – pavisam vienkāršas, ar sintezatoru, vēlāk jau ar pedāļiem aprīkotas, tomēr savā noslēgtībā viņš nevienam par to nestāstījis. Tomēr priesteris Aigars kaut kā bija padzirdējis par Andra slēpto aizraušanos un pilnīgi nošokēja savu draudzes locekli, nākot klajā ar piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties, – uzbūvēt jaunuzceltajai Daugavpils baznīcai ērģeles. Tonakt Andris no stresa un pārdzīvojumiem pat aizmigt lāgā nav varējis. Tāda atbildība viņam uzticēta! Bet, kā zināms, tikai acis ir tās, kas bīstas darba. Andris ķērās klāt, un te lieti noderēja tehniskās rasēšanas un projektēšanas iemaņas.
Turpat Preiļu pusē izdevās atrast nelielu galdnieku darbnīcu, kuras gados jauno, bet pieredzes bagāto saimnieku Andris nošokējis, jo ieradies ar veseliem ruļļiem gatavu rasējumu.
"Tā nekad iepriekš vēl nebija bijis,"
stāstīja SIA "Galsa" īpašnieks Arnis Gžibovskis, "parasti klients vairāk vai mazāk skaidri var aprakstīt savu vēlmi un ideju, bet ne jau nākt ar profesionāliem rasējumiem!" Rezultāts visas puses ļoti apmierinājis, un tagad Arnis pateicībā par dāvāto iespēju – veidot tik atbildīgu un nozīmīgu objektu kā dievnama ērģeles – darina kokā Kristus tēlu, ko dāvās priesterim Aigaram Bernānam.
Tālākais darbs ar smalko 32 ērģeļu reģistru slēdžu sistēmas iedzīvināšanu un pašas konstrukcijas montāžu bijis Andra ziņā, kurš divus mēnešus cauriem vakariem un pat naktīm pavadīja Pieniņu draudzes mājas goda istabā, ko priesteris Aigars laipni atvēlējis improvizētas ērģeļbūves darbnīcas izveidei. Kad viss bijis pabeigts un instruments pirmoreiz gatavs iemēģināšanai, galdniekmeistars Arnis teic, ka neesot spējis noticēt, ka viss šis kopā patiešām skanēšot.
Bet skanēja, un kā vēl!
Digitālais priesteris
Satiekamies arīdzan ar "pasākuma vaininieku" jeb idejas autoru un bīdītāju, Daugavpils Dieva žēlsirdības Romas katoļu draudzes prāvestu Aigaru Bernānu. Izrādās, viņa vadītajos dievkalpojumos ne tikai skan digitālās ērģeles, turklāt ērģeles ir novietotas nevis tradicionāli augšā balkonā, bet pašā baznīcas centrā ar mērķi gan pašu meistaru darināto skaistumu izrādīt, gan draudzes ļaudis radināt pie kopdziedāšanas. Bez tam draudzes ērģelniece esot draugos ar jaunajām tehnoloģijām un dievkalpojumiem gatavo slaidus, kuros ir visi liturģiskie teksti un dziesmu vārdi, tad dievkalpojuma laikā tie tiek projicēti uz sienas, lai visi baznīcēni var droši dziedāt līdzi. "Domājat, ka pienāks diena, kad mākslīgais intelekts aizstās arī priesteri?" mazliet kacinot, tomēr ar daļu nopietnības jautājam prāvestam, kurš izplūst skaļos smieklos un noliedzoši purina galvu: "Nē, tas nu gan nē. Digitālais priesteris mums nebūs nekad."
Muzicēšanas prieks
Ir vēl kāda lieta, ko Andris Gribuška kā jau ļoti savrups un noslēgts cilvēks ilgstoši turējis zem pūra – savu aizraušanos ar muzicēšanu. Andris nekad nav mācījies mūziku profesionāli, bet tagad, jau pieaugušos gados, regulāri apmeklē klavierstundas un skolojas arī ērģeļu spēlē, lai īstenotu vēl kādu izlolotu sapni un kļūtu par kādas draudzes ērģelnieku. Un, kas zina, varbūt kādreiz izdosies muzicēt arī uz paša darinātajām ērģelēm. Pagaidām tas ir tikai paša priekam un Dievam par godu.
Ar Andri Gribušku Pieniņos tikās: režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
