Dita Balčus no bērnu dienām gribēja kļūt vai nu par aktrisi vai princesi. Liktenim ir labpaticis, ka viņa sevī apvienojusi abus šos sapņus. Izmācījusies par aktrisi, vēlāk kļūstot arī par režisori, Dita ir strādājusi Jaunatnes teātrī, bet pēc tam bijusi klāt pie teātra "Kabata" šūpuļa. Tad dibinājusi savu teātra apvienību "Trīs māsas" un nu jau dažus gadus ir Ziemeru muižas saimniece – princese pilī.
Autora ziņas
Ar ko tikai Rolands Ekšteins no Grobiņas savā mūžā nav nodarbojies. Kad bruka kolhozi, viņš iegādājās mehāniskās darbnīcas, domādams, ka tehniku laukos cilvēkiem vajadzēs remontēt vienmēr. Tad sāka ar graudkopību, bet bija negals ar uzpircējiem. Pēc tam ķērās pie austersēņu audzēšanas, bet tautā tās īsti vēl nebija modē. Ar zosīm gāja labāk, bet tad uzradās putnu gripa. Kā nākamais izaicinājums nāca kazas, par kurām iepriekš nekas īsti nebija zināms, bet tagad jau ir sava siera ražotne, turpat bijušajās darbnīcās.
Pusaudža gados pēc kritiena ar motociklu Jānis Rudzītis zaudēja kāju, kam sekoja neskaitāmas operācijas un vēl onkoloģiska saslimšana. Pa slimnīcām un uz gultas tika pavadīti vairāki gadi, bet Jānis sevī atrada spēku nepadoties un piecelties. Šodien viņš ir bērnu mīlēts skolotājs Liepājas 8. vidusskolā.
Kad deviņdesmitajos gados saimniecība tika atgūta, no bijušās godības maz kas vairs bija palicis, tāpēc rakstnieka Edvarta Virzas pēctečiem trijās paaudzēs atgriešanās nebija viegls pasākums. Šodien māja un dārzs jau tikuši pie kādreiz zudušā gara, bet jaunizveidotajā dzejnieku Virzas un Stērstes muzejā saimnieko mazmazmeita Diāna Jance.
Pie akmeņiem Kaspars Apše nonāca trakajos deviņdesmitajos, kad pēc visai jestrās dzīves sagribējās mieru. Kaspars kopš puikas gadiem ir aizrāvies ar motocikliem jeb močiem, un viņam vienmēr ir bijis klusais sapnis par savu garāžu. Tagad viņš beidzot ticis pie savas 1000 kvadrātmetru garāžiņas Valmieras novada Ķoņu pagastā vecā muižas šķūnī, kas pārtapa akmens apstrādes darbnīcā. Nu jau lieli palīgi darbnīcā ir dēls un meita, bet nenovērtējams ir tas miers, ko var iemantot, kā saka Kaspars pats – mīcot akmeņus un domas.
Par Valēriju Konstantinovu līvānieši teic, ka viņš no metāla protot uzburt brīnumus. Kas tikai netiek kalts – sākot no pakaviem, svečturiem, durvju eņģēm un rokturiem, beidzot ar šaha figūriņām, motocikliem, karietēm un pat auto. Valērija darbi jau kļuvuši par savdabīgu Līvānu vizītkarti vietējo un viesu priekam. Ar saviem darbiem viņš iemantojis Latvijas Amatniecības kameras meistara godu, bet sākās viss pirms pārdesmit gadiem, kad prātā ienāca doma pašmācības ceļā apgūt kalēja amatu.
Kad Ivars Bebrišs beidza skolu un devās uz Jelgavu studēt mežu lietas, pat iedomāties nevarēja, ka reiz atgriezīsies savā dzimtajā Skaistā un kļūs par pilna laika zemnieku sava vectēva saimniecībā. Zemītes viņam nav daudz, vien pārdesmit hektāru, lietošanā – sirms padomju laiku traktors, vēl ir ducis slaucamu govju un pulciņš ar šogad atskrējušiem teliņiem. Vēl viņam ir sieva Gunita, kuru viņš atvilinājis no Vidzemes augstumiem, divi augoši dēli un māte, kas joprojām palīdz saimniekot. Dzīve Skaistā viņam šķiet vienkārša un skaista.
Romāna Sauša mūžs līdz šim ir bijis raibu raibais, bet visos laikos un pie visām varām centrālā vieta viņa dzīvē allaž tikusi atvēlēta sportam. Pa šiem gadiem slēpošanas, riteņbraukšanas vai skriešanas sacensībās izcīnītās medaļas un kausi vairs netiek skaitīti, bet joprojām turpina krāties. Tas varbūt nebūtu nekas īpašs, ja vien pašam diendienā Vaboles stadionā skrienošajam sportistam devītais gadu desmits nebūtu rokas stiepiena attālumā.
Tolaik Ginta Petra vēl strādāja Šveices vēstniecībā, kad kāds slavens šveiciešu rakstnieks viņai pateicībā uzdāvināja savu romānu ar autora ierakstu. Lieli bija rakstnieka kreņķi, kad atklājās, ka veltījums un autogrāfs pirmajā lapā bija vienīgie šajā grāmatā rakstītie vārdi – tipogrāfijas brāķis. Visas pārējās lapas bija neskarti baltas… Pati Ginta smej, ka tā bija zīme un sākums kaut kam jaunam. Šobrīd viņa dzīvo dziļos Latvijas laukos, kur līdz tuvākajam kaimiņam ir pāri par trīs kilometriem, jau gadu viņa ir jaunatklātā Sabiles Kultūras, mākslas un tūrisma centra vadītāja un katru dienu raksta jaunu lapu savā dzīves grāmatā. Par prieku sev un citiem.
Bija laiki, kad novuss bija teju vai katrā sevi cienošā latviešu ģimenē, darba kolektīvā un atpūtas iestādē. Cīņā kijas krustoja bruņinieki, neskatoties uz vecumu, dzimumu, vakcinācijas vai ēšanas paradumiem. Tiesa, novusa spēles izcilnieki šodien vairs negozējas ziņu virsrakstu pirmajās slejās, taču līgas un čempionāti ir joprojām. Lai arī latvieši šo spēli sauc par savu teju vai simts gadus, pamatu pamats novusam ir palicis vecais – kārtīgs galds. Vaidavietis Ainārs Pēčs pirms gadiem saprata, ka lielveikalos dabūjamā manta nav īsti lāga, tāpēc koka novusa galdus izdomāja taisīt pats. Aināram izdodas, jo kā skaidro meistars, viņš zina īstos vārdus.
Kad pirms diviem gadiem Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs saņēma šo piedāvājumu, viņš sākumā atteicās. Bet tad labākais draugs teicis: “Tu esi stulbs? Tu droši vien esi vienīgais cilvēks Daugavpilī, kam paveras šāda iespēja – veidot nākotni un rakstīt vēsturi”. Grigorijs pārdomāja.
Svētku laiks ir īstais mirklis parosīties virtuvē un sarūpēt kaut ko saldu, spēcinošu un neticami garšīgu. Kūku Kristīne jeb Kristīne Eglīte no Dobeles kūku cepšanas mākslā ielauzījusies pavisam nesen, taču, ko tu talantīgam padarīsi – viņas kūkas ir debešķīgas! Viņa ir cieši pārliecināta, ka ir jāiet līdzi laikam un jāļaujas gardiem eksperimentiem virtuvē, pat ja ģimenei nākas pārēsties saldos meklējumu rezultātus. Savos eksperimentos viņa ir atklājusi izcilu braunija pamatnes recepti, ar ko labprāt arī dalās.
Cerība var būt cilvēka labestības sākums. Tā nu ir iznācis, ka kurzemniecei Diānai Šteinbergai viegla dzīve nekad nav solīta. Agra mātes zaudēšana, tēva aiziešana pie citas, mīļās omītes nāve, augšana bērnunamā otrā Latvijas galā, vilšanās tuvākajos, ugunsnelaime... Tas viss ir tikai vairojis cerību un apziņu, ka jābūt labai mātei un jāveido stipra ģimene. Tas nekas, ka tas prasīs laiku. Galvenais būt stiprai.
Drēgnais un drusku skumīgais rudens laiks ir īstais brīdis līdaku copmaņiem. Ilggadēja kāzu un godu saimniece Antra Pavloviča no Matīšiem Burtnieku novadā iesaka gatavot līdakas kotletes. To izmēru atkarībā no pasākuma svinīguma pakāpes var variēt no mazām elegantām bumbiņām zivju platei līdz pusšķīvja izmēra kotletei saimei pēc kārtīgas pastrādāšanas. Pēc vai pirms kotletēm var uzkost maizītes ar Antras īpašo gurķu smēriņu.
Tāpat kā kokam ir vajadzīga saule, tā bērnam nepieciešamas rūpes. Krāslavietis Vadims Bogdanovs zina, ko runā, jo visa viņa dzīve paiet, darbojoties divās jomās – viņš ir gan psihologs bērnunamā, gan koktēlnieks. Pie kam abās jomās – skolots profesionālis. Un neviens nezina, kas ir jāslīpē rūpīgāk – koka skulptūra vai cilvēka dvēsele.
Sanitai Akotai darbs dzen darbu. Viņa ir Zaubes pagasta zemniece, kuras dienas aizrit rūpēs par govīm, cūkām, vistām, suņiem, kaķiem, siltumnīcām, dārzu un simtiem citu sīkumu, – kā jau laukos. No malas raugoties varētu šķist – kā to visu var spēt. Sanita skaidro, ka viņa ir radīta kustībai. Tas, ka viņa no bērnības ir ratiņkrēslā, varētu būt tikai atrunas.
Sen nebiju dzirdējusi tik aizrautīgus un lipīgus smieklus. Aulejiete Janīna Dzalbe smej garšīgi, skaļi un no sirds – tikpat īsti un smeķīgi kā viņas gatavotās godu maltītes, ar kurām krustīta, laulāta, sumināta un izvadīta ne viena vien paaudze Krāslavas novada Aulejā. Īpaši leģendāras ir Janīnas kļockas. Lūk, recepte!
Kurš gan to būtu domājis, ka trakulīgais snovbordists Ģirts Laube pēc 12 gadu spožās sporta karjeras liks sniega dēli pie malas, izmācīsies par filozofu un aizies dzīvot dziļā lauku klusumā, lai savām rokām taisītu kokles, kas, viņaprāt, nav nekādi koka gabali, bet cilvēka dvēseles atveids un simbols.
Ralfa Ķevera lielais atbalsts ķīmijterapijas laikā, ārstējot vēzi, ir sarunas videozvanā ar hokejistu Kasparu Daugaviņu. Un, kopš vēzi atklāja arī mammai Ilvitai, Lubānā vienā ģimenē ir divas lauvassirdis, kas nepadodas. Pat par spīti tam, ka valsts atteica Ilvitai apmaksāt zāļu ampulas, pēc kurām uzlabojums ir acīmredzams.
Kupati, meža gaļas rullīši, cepetis visdažādākajās, pat ļoti eksperimentālās marinādēs, kūpinātas desiņas, un, protams, pēdējā laika kroņa numurs – “slinkais šašliks” – tie visi ir Kaplavas mednieka Viktora Piļščikova kulinārie meistarstiķi, par kuriem viņš pats tikai norausta plecus, sak' – kas tur īpašs. Taču “slinkā šašlika” recepti Viktors bija ar mieru atklāt arī mums.
“Es gribētu nomirt 85 gadu vecumā, vadot grupu nodarbības,” it kā jokojot, bet ar savu tiesu nopietnības saka fizioterapeite Baiba Gutāne no Smiltenes. Baibas vingrināmie, masējamie, teipojamie un čubināmie esot tādi paši, kā viņa – pavisam parasti vidusmēra cilvēki bez žilbinošiem talantiem un sevišķiem sasniegumiem. Bet varbūt viņu un arī Baibas īstais un neatsveramais talants ir kārtīgi padarīts darbs?
Agris Budreckis bija starp tiem, kurus pirms vairāk nekā 10 gadiem dzīve piespieda doties meklēt laimi ārzemēs. Tieši tur viņš noskatījis un atskārtis savas dzīves aicinājumu – kļūt par bodnieku, kurš nepieciešamības gadījumā pats stāv aiz letes, un arī mājasvieta kuram būtu turpat veikala augšstāvā. Agris ir pārliecināts, ka skaidri apjaustais mērķis ļauj piepildīt pārdrošākos sapņus. Tāpēc tagad viņam ir jau divi veikaliņi Kurzemes pusē un tālejoši plāni par harmonisku un piepildītu bodnieka dzīvi laukos.
Latgalietis Viktors Piļščikovs smejas nepārtraukti un par visu – arī pats par sevi. Un tas pie latviešiem nemaz tik bieži negadās. Vai tu mani vari iedomāties kā bankas klerku? – viņš kacinot nāk klajā ar pretjautājumu. Skaidrs, ka ne. Viktora vieta ir šeit – pašā Baltkrievijas pierobežā, Daugavas lokos, ņemoties ar copi, zirgiem un medībām – īstām veču lietām, kā viņš pats saka.
Cilvēki nemāk saskatīt prieku mazās lietās – ka uzsnidzis sniegs, ka parādās pumpuri, ka pērnruden iestādītais un domās jau norakstītais tulpes sīpols izdzen asniņu – ir taču tik daudz lietu, par ko priecāties, un to bēdu vienkārši nelaist sev klāt. Tieši tik vienkārši savu pašas izloloto un pieredzē balstīto dzīves filozofiju formulē Dana Bērziņa no Skrīveriem – trīs bērnu māmiņa, Skrīveru “burziņa” dalībniece un pasakaini skaistu “dzīvo cimdiņu” darinātāja.