Viss sākās ar vēlmi nopirkt reiz smeķētu kūpinātu gaļiņu. Atrast Māra mājas ražotni-kūpinātavu-tirgotavu pašā Krāslavas sirdī ir viegli, bet grūti uzticēties dažāda veida navigācijām, jo nevar iedomāties, ka viss reiz tirdziņā manītais klāsts top vienkārši te – it kā parastā privātmājā. Zvanām pa norādīto tālruni, atbild pats saimnieks, apstiprinot, ka esam īstajā vietā. Kad vārtiņus atver muskuļots atlēts, pāršalc otrais šaubu vilnis, ka joprojām tiekam āzēti, jo šis cilvēks noteikti savas dienas vada svaru zālē, nopietnus smagumus cilājot, nevis uz virtuves svariņiem fasējot garšvielas, marinējot un kūpinot...
Bet atkal jau apstiprinās mūžīgais teiciens par vīra neskatīšanu no cepures.
"Sveiki, esmu Māris, gaļiņu gribēsiet? Nu tad ejam skatīties, kas mums te ir." Un tiekam laipni ieaicināti Skudru ģimenes virtuvē, kur viss arī top. Šī ir atbilde uz biežajiem jautājumiem – kā jūs atrodat "Provinces" varoņus. Arī šādi, būtībā pavisam nejauši.
Mājražošana – mājās ražošana
Kad jau nākamreiz ierodamies Krāslavā ar filmēšanas grupu, ir agrs rīts, un jau zināmajā virtuvītē visi gaņģi rūc un griežas. Turklāt viss notiek paralēli – tiek spiesta mārdadžu sēklu eļļa, gatavots speķis sālīšanai un pievaktēta kūpinātava mājas pagalmā, kur ik pa laikam jāpiemet malciņa. Uz tradicionālo jautājumu katram kūpinātājam – cik tad reizes nācies izmest gaļu – Māris kārtīgi iesmej un godīgi atzīst, ka pāris pirmās reizes tā jau nu sanācis gan.
Gaļas kūpināšana esot smalka skunste, kur tev visu laiku ir jābūt tuvumā un jāuzmet acs, katras 10–15 minūtes jāpalūkojas, vai ar temperatūru viss kārtībā. Bet tā kā pats kūpināšanas process ilgst garas stundas, tad jau sanāk daudz brīva laika – drusku pavelkam saimnieku uz zoba.
"Tā nu gan nekad nav, visa diena paiet vienā skriešanā," atzīst Māris, "gaļiņa jāsagatavo – jāsadala, jāiesāla, jāsamaļ, desas jāpilda, malka jāpieskalda, mucas jāmazgā, eļļa jāspiež. Tomēr improvizētam svaru treniņam laiks katru pēcpusdienu ir atlicināts obligāti."
Māris ieved mūs savā verandā, uzvelk 30 kilogramu smagu vesti un demonstrē atspiešanās un pievilkšanās vingrinājumus. Svarīgi esot uzturēt sevi formā, jo svaru zāle daudzus gadus bijusi viņa aizraušanās un nopietna nodarbe līdzās kriminālpolicijas eksperta darbam. Agrāk treniņš bijis divreiz dienā – no rīta un vakarā, stieņus cilājis nopietnā līmenī – spiešanā guļus varējis pacelt virs 200 kilogramiem. Nu jau gan svaru cilāšana palikusi tikai hobija un sevis uzturēšanas līmenī.
Pļāpīgā tirgus lete
Māra ikdiena ir strikti saplānota – no pirmdienas līdz piektdienai katru dienu tiek kūpināta gaļa, desas, spiestas eļļas, un tad jau mazā gaismiņā brīvdienu rītos tiek uzkrauts busiņš ar gatavo produkciju, lai dotos uz kārtējo tirdziņu. Reizēm pat ar sievu Dinu nākas sadalīt pienākumus, lai katrs dotos tirgoties uz savu Latgales pusi. Itin biežs palīgs Mārim esot viņa tēvs – gan garajos un agrajos pārbraucienos labs sarunu biedrs, gan kārtīgs un uzticams atbalsts, aiz letes stāvot. Uz jautājumu, vai tirgus dzīve neapnīk un nenogurdina, Māris atteic: "Tirgum ir īpašs šarms. Ir taču lielveikali, kuros visu var nopirkt jebkurā laikā, tomēr cilvēki speciāli ceļas agrāk un jau no 7 rītā nāk uz tirdziņu. Un var saprast – kāpēc. Te katrs amatnieks vai ražotājs izstāsta, ko un kā viņš šuvis vai cepis vai gatavojis. Es vienmēr runājos ar pircējiem, kā es taisu savas gaļiņas. Un te ir tā lielā starpība, jo veikala lete bezpersoniski klusē."
Pa daudzajiem dažādos tirdziņos pavadītajiem gadiem Mārim ir izveidojies pamatīgs paziņu loks gan pircēju, gan arī pašu tirgotāju vidū.
"Man patīk laucinieki," pieredzē dalās Māris,
"jo laucinieki, kad nāk iepirkties, tad viņi tiešām iepērkas – man lūdzu to gaļas gabaliņu, to desas līkumu, to speķa gabalu – tagad viņam mēnesim pietikšot un varēšot uz veikalu nebraukt."
Skaidrs, ka arī pilsētas kundēm nav ne vainas, tomēr tie esot drusku splīnīgāki, saskatījušies visu ko par visādām diētām un tievēšanām. Bet tad Māris ierunā pagaršot speķīti vai cauraudzīti, un, kā mēs novērojām klātienē, neviens nosmeķētājs bez pirkuma prom neaiziet. Lūk, ko nozīmē nevis klusējoša lete, bet atvērts un runīgs tirgotājs!
Tirgus diskrētais šarms
Nevaru atturēties no pāris rindkopām, veltītām pašam Kārsavas tirgum. Tas ir parādība pats par sevi – ļoti īsta, autentiska atmosfēra, kolorīti personāži – gan kundes, gan kupči, piedevām neiespējami plašs piedāvājuma klāts. Grūti iztēloties lietu, ko kādā teltī, nojumē, uz galda vai zemē izklāta plēves gabala nevarētu atrast.
Līdzās stendam ar grāmatām un mūziku tikai latgaliešu valodā ir arī stends ar tipisku latviešu šlāgera disku piedāvājumu, kura skanējumu gan nomāc pāris vietas tālāk dārdošais krievu popsas 90. gadu hītu nonstops. Viena lieta tirgū nošokē gan – milzīgais baltkrievu preču apjoms, kas uzkrītoši dominē sadzīves ķīmijas, saldumu, medikamentu klāstā.
Pati kritu grēkā un iestājos rindā pēc no Eiropas Savienības aptieku plauktiem sen izzudušas, bet kopš bērnības zināmas un iecienītas baltkrievu brūču smēres, bet, tā kā īsti nevēlējos tērēt laiku un nervus, klausoties rindā stāvošo sarunās un mūsdienu Latvijas veselības sistēmai un labklājības līmenim kopumā veltītās diemžēl itin bieži pamatotās kritikas uzsūkšanai, tad atgriežos atpakaļ pie sava pamatdarba – tirdzinieku portretēšanas un iemūžināšanas. To es vismaz jel kā varu ietekmēt…
Bet mazā darvas karote ātri noslīkst lielajā medus mucā, ko veido īsti ražotāji, puķkopji, amatnieki, kokgriezēji, dārzeņu audzētāji un bitenieki. Šim onkulītim, kā mēs ar viņu kopā nosmejamies, es nesu veiksmi, jo kā sanāk ar kameru nostāties viņa nelielajam medus stendiņam līdzās, tā atkal jauni pircēji klāt un tirgošanās iet no rokas. Ļaudis nesteidzīgi klīst no viena stenda uz nākamo, laiko izejamās kleitas, meklē pazudušo dzirksteli mazlietotam elektromotoram, izvēlas skolniekam stilīgākās botas jaunajam mācību cēlienam, sievas velk vīrus garām alus teltij, kur pāris laimīgo jau bauda viegli duļķaino, bet tik gardo latgaļu miestiņu, kāds degustē Māra kūpināto speķīti, ko uzlikt ielas otrā pusē pie smaidīgā maiznieka Andreja iegādātai aromātiskai maizes šķēlei. Šeit dzīve kūsāt kūsā, nevis rāmi plūst garām.
Skudru republika
Esam kopā atgriezušies no tirdziņa, izkrāmējuši tukšās kastes un taisāmies doties uz pavisam netālu no Krāslavas esošo vasarnīcu. Abi suņi tiek saudzīgi iecelti mašīnā, tūlīt pat pievienojas sieva Dina un no Skotijas ciemos atbraukušais mazdēls un gatavojamies doties ceļā. Tad pēkšņi Māris atskatās uz savu mājiņu un ar neslēptu lepnumu stāsta: "Šīm mājiņām ir jau pārsimts gadu. Remontējot māju, mēs zem tapetēm atradām avīzi, kas izdota 1895. gadā. Vai nav vērtība?! Gandrīz jāierāmē un pie sienas jāliek."
Ierodamies vasarnīcā, un uzreiz top skaidrs, ka esam Skudru republikā, jo pie šķūņa lepni plīvo Skudru dzimtas karogs. Šo vietu esot iegādājušies pirms 21 gada. Līdz patreizējam ārējam veidolam gan esot bijis tāls un gana grumbuļains ceļš ejams. Tagad, klausoties Māra stāstītajā, pat ir grūti iztēloties, kā te kādreiz ir izskatījies: "Te bija veca māja ar daudziem šķūnīšiem, ko garus gadus uz Līgo svētkiem kopā ar draugiem jaucām nost un milzu svētku ugunskurā arī pamazām nodedzinājām."
Tagad sakoptā un plašā dīķa vietā iesākumā esot bijusi maza peļķīte. Vēlāk, kad izdomājuši rakt dīķi, nācies aizlienēt naudu, jo, abiem ar sievu strādājot valsts darbā, vispār nācies dzīvot bez jebkādas liekas naudas. Dīķa rakšana atnākusi reizē ar krīzi, un Mārim nav bijis, ar ko samaksāt par izdarīto darbu.
Reiz piedzīvotie skarbie laiki nu vairs ir tikai bālējošas atmiņas. Māris vasarnīcā pavada katru brīvu mirkli – gan zāli pļaujot, gan sniegu šķūrējot, gan ar ģimeni un draugiem kopīgi atpūšoties. Saimnieks speciāli iegādātā uzbeku čuguna katlā gatavo savu meistarstiķi – kārtīgu plovu, un smej, ka nekur tālu no gatavošanas arī atpūtā neesot ticis.
"Tas man laikam ir iedzimts," prāto Māris, "jo tēvs ir riktīgs pavārs, armijā samācījies gatavot un ieguvis pat 5. pavāra kategoriju. Un arī mans dēls ļoti labi gatavo, noteikti labāk par mani." Mazdēls arī šurp braukt nav jāpierunā, jo šeit nemitīgi ir, ko darīt – te mētā spiningu, te brauc ar laivu, te ar vectēvu iet pirtī. Uz vaicājumu par pēctecību Māris uz mirkli apdomājas un atzīst: "Bērniem pagaidām nav lielas intereses, jo katram pašam sava darīšana, bet uz mazbērniem gan ir lielas cerības. Es vienmēr savējiem esmu gatavs palīdzēt un atdot visu. Arī citiem cilvēkiem, bet savējiem jau īpaši. Ja man būtu miljons, es apdāvinātu viņus visus. Gribas visiem palīdzēt."
Pie Māra Skudras Krāslavā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Mārtiņš Šalmis, gaismotājs Juris Lasinskis.
