Province

Province. Izrāžu mamma

Province

Province. Koki nemirst...

Province. Mūžības impērija

Bēdu sagrautajiem vajadzīga labestība. Kā zārcinieks Ainars Spirģis radīja «mūžības impēriju»

Liepājnieks Ainars Spirģis savu rūpalu sāka laikā, kad tikko bija sabrukusi Padomju Savienība. Cilvēku apbedīšanas sakarā tas joprojām nozīmēja zārku deficītu, ziedu un vainagu trūkumu, transporta problēmas, kapraču izmisīgu meklēšanu – vārdu sakot, nelaiķa bērēšana bija pašu tuvinieku rokās. Privāts apbedīšanas pakalpojumu birojs Latvijā tolaik bija liels retums. 

Sāka ar pamatu – kapu rakšanu, bet pati dzīve piespieda iet tālāk. Tā pamazām klāt nāca arī galdniecība un zārku darbnīca, šūšana un tapsēšana, apdruka, biroja māja, ziedu salons, racēju un nesēju brigāde, smalks katafalks un galdu klāšana bēru mielastam. Pats Ainars spriež, ka šo vairāk nekā 30 gadu laikā viņam gribot negribot ir nācies uzbūvēt veselu impēriju.

Gatavie zārki
Gatavie zārki

Tu tāds smaidīgs, tev sanāks!

"Es neesmu kapracis, jo nevienu kapu mūžā neesmu izracis," stāsta Ainars. Viņš apbedīšanas jomā strādā jau 33 gadus, un tas esot nevis bizness, bet smags un ļoti atbildīgs darbs. Jaunībā Ainars strādājis par ugunsdzēsēju glābēju, tur shēma vienkārša: diennakti strādā, trīs dienas  brīvas, tāpēc meklējis papildu darbu.

"Mans draugs šeit bija direktors, prasīju viņam kādu darbiņu, saka, lai atnāku aprunāties," atceras Ainars. Toreiz par šo jomu neko neesot zinājis, bet draugs mierinājis: "Tev tāds smaidīgs ģīmis, gan jau sanāks."

Daudzos gadus strādājot šajā nozarē, Ainars sapratis, ka cilvēkam patiešām ir vajadzīga labestība. Ja sēdēsi ar atnākušo, bēdu mākto cilvēku un raudāsi ar viņu kopā, nebūs labi. "Svarīgi ir mācēt atrast zelta vidusceļu, lai cilvēkam to kreņķi atvieglotu," pārliecināts ir Ainars. 

Ainars Spirģis sava uzņēmuma zārku darbnīcā
Ainars Spirģis sava uzņēmuma zārku darbnīcā

Atvieglot riņķa danci

Uz vaicājumu, no kurienes smēlies idejas, ko un kā pasākt, Ainars tik garšīgi atsmej: "Kad es sāku, man vispār nebija nekādas saprašanas par kapu lietām.

Es pat lāga nevienās bērēs nebiju bijis. Vienīgais, ko es zināju, ka vajadzīgs ir nelaiķis, zārks un kaps. Tad nu sēdējām, domājām un izstrādājām tādu kā scenāriju, kas bērēm vispār ir vajadzīgs."

Agrāk jau tādu speciālu zārka nesēju nebija, to darīja aizgājēja draugi, kolēģi, kas uz bērēm bija sabraukuši. Un tad nu viņi kādi bija, tādi bija – katrs sava auguma un atšķirīgi ģērbies. Kad Ainars sācis pats savu biznesu, kā pirmo sakārtojuši nesēju brigādi.

Līdzīgi bija ar kapa rakšanu – paši tuvinieki kādu sarunāja, kas kapu izraks. Šobrīd arī laukos vairs nekur nerokot kapus paši, stāsta Ainars, jo neesot jau arī vairs vīru laukos, vienas sievas palikušas. Tad nu ērtāk ir samaksāt par pakalpojumu un vairs galvu par to nelauzīt. 

Ainara Spirģa uzņēmuma zārku darbnīca
Ainara Spirģa uzņēmuma zārku darbnīca

Ar ideju rašanos, kā atklāj Ainars, esot pavisam vienkārši – mēģini iejusties cilvēka ādā un iedomājies, kas viņam būtu nepieciešams, ko vajadzētu palīdzēt. Kad cilvēkam aiziet kāds tuvinieks, viņam sākas visādas iešanas, darīšanas, un senākos laikos to visu organizēja cilvēks pats, nevis bija kāda organizēta sistēma. Cilvēks pats skrēja pie daktera pēc zīmes, tad uz dzimtsarakstu nodaļu, pabalstus kārtot, bet, iekams nebija miršanas apliecības, zārku nevarēja pasūtīt – nedēļu bija jāstāv rindā. Un tad tikai sākās – kas palīdzēs iecelt, iezārkot, aiznest, izrakt kapu, klāt mielasta galdu...

Reizēm tuviniekiem nedēļa vai pat divas pagāja, visu šo riņķa danci apskrienot. Tāpēc atlika tikai visu šo lietu virkni sakārtot loģiskā shēmā,

un cilvēki ļoti ātri esot pieņēmuši jauno lietu kārtību bez mazākās pretestības, jo tas jau tā smagajā dzīves brīdī absolūti atviegloja tuvinieku ikdienu.

Tā soli pa solītim nonākuši līdz zārku ražošanai pamestā fermā iekārtotā darbnīcā, sākuši paši tapsēt, veidot dažādus aksesuārus – krustus, dekorus. Un galvenais, ka viss komandas darbs joprojām balstās uz ģimeni, jo šķiet, ka kopējā lietā ir iesaistīti un nodarbināti visi.

Pamazām, palēnām un prātīgi Ainara bizness paplašinās – tagad tiek restaurēta birojam līdzās esošā vecā ēka. "Tur kādreiz bija frizētava, es biju mazs puika, mans tēvs nāca te uz frizētavu un ņēma mani līdzi," par katru lietu un vietu Ainaram ir savs atmiņu stāsts. Draugi gan pavelkot uz zoba, ko viņš varot tik ilgi – jau 18 gadus – būvēties. Uz to Ainars sev raksturīgi zobgalīgi atbildot, – lai iedod naudu, tad būvēs ātrāk.

Ainara Spirģa uzņēmuma birojs
Ainara Spirģa uzņēmuma birojs

Zārku "mode" un jociņi

Izrādās, ka arī zārku ražošanas pasaulē ir savas aktuālās modes tendences. Šobrīd visejošākie esot vienkārši lakoti koka zārki. Ar vai bez dekorējumiem – tur jau pēc katra pasūtītāja gaumes un vēlmēm, bet noteikti dominē koks.

Agrāk tik populārie ar audumu drapētie zārki esot gandrīz izgājuši no aprites. Ainars to skaidro pavisam vienkārši: "Tie drapētie radās savulaik, kad bija kvalitatīva koka trūkums. Tad ņēma visvienkāršāko koku – ne pulētu, ne lakotu, uzsit pāri audumiņu un viš' i' labs. Nav ne vainas. Var jau uzatisīt skaistu un vienkārši latvisku zārciņu ar linu audumiņu – nekāda vaina. Bet, ja tas maksās ap 500 eiro, tad šis koka – ap 200. Starpība tomēr ir."

Sākuma gados Liepājā kā jau PSRS ārējās robežas jūras pilsētā bija izvietoti lieli Padomju armijas spēki, kas esot uzskatāmi parādījies arī kapu saimniecībā.

"Cik no Maskavas tika atvesti klienti, tie vienmēr bija sarkanā zārkā. Nu jau gan laiki pamainījušies, un krievu cilvēki arī ņem koka zārciņus. Tā te tai provincē ir. Bet nav ne vainas – jāmāk tik sadzīvot," nosaka Ainars.

Ainars Spirģis sava uzņēmuma darbnīcā
Ainars Spirģis sava uzņēmuma darbnīcā

Mēdz teikt, ka vismelnāk joko kaprači un dakteri – laikam jau tāpēc, ka abi ir skatījuši tuvumā mūžību un var atļauties par to zoboties. Bet varbūt tā ir sava veida maķenīt uzspēlēta bravūra – sak, man no kaulainās nav bail, šī jau man tāda kā darba kolēģe. Lai kādi būtu iemesli, liepājnieku sastapšana neliek vilties, jo dīvainu atgadījumu stāsti birst kā no pārpilnības raga. Zārku darbnīcā, piemēram, esot savs iekšējais jociņš – ja kāds neklausa, tad pasaka šim, lai iedod galdniekam izmērus!

Citi "Provinces" stāsti

Liepājā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
%;">
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti