Evitas dzimtā puse ir Susājas pagasta Egļavas ciems. Jau mācoties Viļakas ģimnāzijā, viņai par aizraušanos kļuva sava dzimtas koka pētīšana. Pēc studijām Latvijas Universitātē Evita atgriezās Viļakā jau kā diplomēta vācu valodas skolotāja, taču interese par vēsturi, folkloru un etnogrāfiju nekur nebija pazudusi, tāpēc tika iegūts vēl viens maģistra grāds, studējot baltu folkloristiku. Dzīve Viļakā viņai šķiet ideāla.
Bez skolas darbiem Evita paspēj vēl izšūt krustdūrienā, aust tautiskas jostas, dziedāt un spēlēt vietējā folkloras kopā "Atzele", kolekcionēt lelles no visas pasaules, pētīt savu un arī radu dzimtas kokus, vākt līdzcilvēku dzīvesstāstus un atmiņas. Un vēl – viņa ir ceļā uz savu doktora grādu.
Izlasot iepriekšējo rindkopu, jūs droši vien padomājāt līdzīgi kā mēs pirms iepazīšanās ar Evitu – kāds kaut ko ir saputrojis un minētais apraksts patiesībā ir vismaz treju ļaužu dzīvesgājuma kompilācija. Te tev nu bija! Tas patiešām ir vienas jaunas sievietes ikdienas ieskicējums, jo pārdesmit lietu vēl nav minētas.
Jēgpilnais laiks
"Man cilvēki bieži vaicā – "Evita, kā tu visu paspēj?"", pēc iepazīstināšanas ar savu darbu un vaļasprieku un sirdslietu klāstu atklāja Evita, "un tad es atbildu – man ir tikpat daudz laika, cik jums. Jautājums ir – kā mēs katrs to laiku izmantojam. Cik tu pavadi, ar pirkstu braukājot telefonā, cik pie televizora, cik ar pudeli parkā uz soliņa? Laiks visiem nomērīts vienāds."
Pat sarežģīto pandēmijas un mājsēdes laiku Evita pamanījās pārvērst radošā uzrāvienā, jo pirms tam viņas leļļu saimē bija tikai kādas 15 dāmas. Tad visa reālā dzīve pārcēlās uz virtuālo vidi, tostarp arī krāmu bodītes un tirdziņi, kā rezultātā gada laikā leļļu kolekcija strauji palielinājās, nu jau ar 1297 lellēm pārstāvot 111 valstis.
"Ir jāsaprot, ka tās nav vienkārši rotaļlietas, daudzas no šīm lellēm vispār nav domātas bērniem," skaidroja Evita. Dīvaini, ka visieinteresētākie apmeklētāji un uzmanīgākie klausītāji esot vīrieši, jo mazākus bērnus mūsdienās lelles vairs neinteresējot, tie ātri apskrien riņķīti un atgriežas telefona dzīlēs. Jaunieši gan labprāt ieklausoties pievienotajā vērtībā – stāstos, ko ar Evitas starpniecību vēsta katra lelle.
"Kad es vadu ekskursijas, mēs stundā apceļojam visu pasauli," sacīja Evita, "un cilvēki bieži vien pēc tam saka – mēs nezinājām, ka lelle var pastāstīt tik daudz." Leļļu kolekcijas vienojošais elements ir tautas tērps – katra lelle reprezentē savu valsti, savas kultūras kanonus, ataino tautām raksturīgās nodarbes, tradīcijas un arī, piemēram, skaistuma ideālus jeb to, kā katra tauta vēlas izskatīties citu acīs: lai pieminam kaut vai "garo kaklu" tradīciju vai mītu par blondajiem igauņiem – neba nu visi igauņi ir blondi, bet stereotips tāds ir, un lelles to godam uztur, jo visas igauņu lelles esot blondas.
Katra jauna lelle, kas nonāk Evitas rokās, pārtop rūpīgas izpētes objektā – no kurienes tā nāk, ko vēsta tērpa detaļas un bieži vien klāt esošās lietas un priekšmeti. Piemēram, lelle no Barbadosas ir "divi vienā" un veic svarīgu sociālo funkciju – skaidro bērniem, kāda ir atšķirība starp jaunavu un precētu sievu vizuālā izskatā un arī uzvedībā. Turklāt lelle uzskatāmi parāda maģisko radību procesu. "Tas ir apbrīnojami, cik precīzi un dziļi simboliski tiek parādīti būtiski cilvēka dzīves mirkļi. Un to darījušas tautas, kas vēl nesenā pagātnē neprata ne lasīt, ne rakstīt," patiesi pārsteigta savos atklājumos ir kolekcionāre.
Vaicāta par lellēs ieguldītajiem līdzekļiem, Evita atbild bez domāšanas:
"Tas ir mans mersedess. Protams, ka lelles kaut ko maksā, bet pudele arī kaut ko maksā, ceļojums uz Turciju arī maksā un dizainera somiņa arīdzan. Man tā visa nav, un es arī negribu. Man ir lelles."
Nekad nesaki nekad
Vienu lietu Evita ir skaidri sapratusi un apņēmusies, ko dzīvē vairs nekad nedarīt, – nekad neteikt nekad. Maza būdama, viņa esot allaž visus pamācījusi un labojusi citu sacīto tā, ka pieaugušie smējušies – te nu augot nākamais pedagogs. Evita gan atcirtusi, ka skolmeistara karjeru neizvēlēšoties nekad... (skatīt ievadrindkopu par Viļakas vācu valodas skolotāju).
Līdzīgi iznācis arī ar folkloru, kur Evitai spurainajos pusaudža gados pasprucis viedoklis par Viļakas folkloras kopu "Atzele" – tur jau tik večiņas dziedot. Bet tad – izaugot cauri visa un jebkā nolieguma vecumam un pēc pāris Rīgā pavadītiem gadiem sapratusi, ka ļoti pietrūkst tās sabiedriskās dzīves, jo kā jau lauku skolas aktīviste visu skolas laiku piedalījusies visā – dziedājusi korī, dejojusi deju kolektīvā. Tā nu, apli apejot, kopš 2012. gada Evita dzied un spēlē cītaru folkloras kopā ar dziļi simbolisko nosaukumu "Atzele".
"Kas ir Atzele? Pirmkārt, tas ir senās latgaļu zemes nosaukums, kas te atradās," skaidroja Evita, "bet galvenais – atzele ir atzelšana, atjaunošanās no iznīcības. Tas ir dziļi simboliski, jo "Atzele" bija viens no pirmajiem kolektīviem, kas Viļakā dibinājās Atmodas laikā, kad visi gaidīja un piedzīvoja lielo atjaunošanās mirkli. Tā nu "Atzele" dzied jau 35 gadus."
Studējot baltu folkloristiku, pašai nodarbojoties ar rokdarbiem un vācot visdažādākos vēsturiskos materiālus par dzimto pusi, Evita secinājusi, ka daļa Ziemeļlatgales – Baltinava, Šķilbēni, Upīte – ir krietni vien gozējušies pētnieku uzmanības saulītē, bet tieši Viļakas puse ir nedaudz palikusi ēnā.
Darbošanās folkloras kopā iedrošinājusi Evitu uzrakstīt pirmo grāmatu, kas nesen ieraudzījusi dienasgaismu – "Pa dziesmas pēdām Ziemeļlatgalē". Iemesls bijis pavisam vienkāršs – dziedātājas nākušas uz mēģinājumiem ar savām dziesmu kladēm, kurās ir tikai dziesmu vārdi bez meldiņiem. Un nereti gadās situācija, kad kādai dziesmai melodija vairs nevienam īsti nav prātā. Tad nu Evita apklaušinājusi vietējās teicējas un dziedātājas, kas vēl atminas retākas un mazāk zināmas šīs puses melodijas, pierakstījusi tās un izveidojusi sava veida vietējo folkloristu rokasgrāmatu. "Tas ir tas, kas paliks pēc manis, jo var jau tās dziesmas šobrīd nedziedāt, bet vēl pēc pāris gadiem vairs nebūs, kam pavaicāt un no kā melodijas pierakstīt. Tagad vismaz šis bagātīgais materiāls ir apkopots un izdots. Radīsies interese – būs, kur pasmelties, tas nebūs aizgājis zudībā," ar padarīto lepojas Evita.
Urdošais pētnieka gars
Evita ieaicina mūs sava dzīvokļa vismazākajā istabiņā – kambarī, kā, ķircinādams sievu, šo viņas ofisu dēvē vīrs Andris. Kambaris no griestiem līdz grīdai ir piekrauts ar grāmatām, rokrakstiem, mapēm, skicēm, ruļļiem, albumiem...
"Tas ir mans projektu skapis," lepni paziņoja Evita. Grūti esot pateikt, ko viņa nepēta, nevāc un nekolekcionē – gan vietējo rokdarbu paraugus un folkloras pierakstus, gan vietējo dzīvesstāstus un fotoliecības, gan, protams, savas dzimtas koku ar visiem to pavadošajiem materiāliem.
Evita cēlusies no Viļakas pusē zināmās Slucku dzimtas, bet kopumā par savu senču dzimtām ziņas slēpjas jau 14 apjomīgos, ar roku zīmētos ruļļos. "Man patīk zīmēt un rakstīt ar roku," atklāja Evita, "es zinu un pazīstu attiecīgās jaunās tehnoloģijas, bet tik būtiskā jautājumā es tām tomēr drusku neuzticos – mazums, kas notiek ar datoru, un mans mūža darbs vējā... nē, ar roku ir drošāk un skaistāk."
Bet visvairāk Evitā uzrunā tas, ka viņa ne tikai apkopo, pēta, analizē un strukturē citu veikumu, bet pati nemitīgi apgūst kādas jaunas prasmes un izpaužas ļoti radoši savos rokdarbos. Mazajā kambarītī top gan tautiskās, gan pašradītu rakstu jostas celu tehnikā, vīra kunga sameistarotajā divmetrīgajā rāmī tiek kopā ar mammu darināti milzīgi krāsaini vilnas lakati, aizvien jaunas nianses un paņēmienus Evita pamanās atrast arī it kā tik konservatīvajā krustdūriena izšūšanas nodarbē. Šobrīd, piemēram, tiek izšūts Rīgas skats ar slaveno Melnā kaķa namu kā mierinājums vīram Andrim, kuru Evita no Rīgas atvilinājusi uz Ziemeļlatgali.
Vaicāta, kas mudina viņu nemitīgi urķēties, meklēt, darīt un kopt folkloras un vietējās novadpētniecības lauciņu, Evita atteica ar dziļu pārliecību: "Te ir dzimuši, auguši, dzīvojuši, strādājuši mani senči. Kur vēl, ja ne šeit, es būšu?! Tā ir mana pārliecība."
Evita ļoti vēlas, lai cilvēku atmiņa nebūtu tik īsa, ka tie atcerētos tikai to, kas nule kā noticis ar viņiem pašiem.
Ir jāzina un jāsaredz tālāk, dziļāk, jāspēj salīdzināt procesi un tendences, tad sapratīsim, ka tas, kā lietas notiek tagad, nav pats sliktākais iespējamais variants. Ir piedzīvoti krietni skarbāki laiki, un cilvēki ir tikuši tiem pāri. "Domājot plašākās kategorijās, arī mazināsies negatīvisms apkārt un rimsies tāda viendienīšu vaimanāšana par visu." skaidro Evita, "Man ir būtiski, lai cilvēki nepazaudē savu sociālo atmiņu un lepojas ar vietu, kurā dzīvo. Te ir skaista daba, labs darbs, dzīvoju kā Baltezerā – katru rītu eju pār pļavu uz peldi. Vai kaut kur var būt labāk? Priekš manis noteikti ne."
Pie Evitas Zarembas-Krīgeres Viļakā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
